Mana kailā balss. Ilze Kļaviņa recenzē Matīsa Budovska izrādi „Dziesmu svētki” Liepājas teātra Mazajā zālē 0
Ilze Kļaviņa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Matīsa Budovska iestudējumā “Dziesmu svētki” Liepājas teātra Mazajā zālē katra aktiera individuālā spēle līdzsvarojas kopīgā artistiskā un tāpēc tik iedarbīgā skanējumā.
Liepājas teātra izrādes “Dziesmu svētki” programmiņa ir labs papildinājums režisora Matīsa Budovska pirmajam režijas darbam. Tā izceļas ar izteiksmīgiem lomu foto portretiem un spilgtām koncentrētām personāžu replikām. Tostarp dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce atbild uz jautājumu “(..) par ko vispār viss šis ir” ar precīziem vārdiem, kas sasaucas ar vienu no šā gada kopkora repertuāra dziesmām “Tīrums”, ko sarakstījis Matīss Gricmanis un komponējis Zigmārs Liepiņš. Tēma – “mana balss, mana kailā balss”1 kā caurviju motīvs norāda uz šīs vasaras Dziesmu un deju svētku tradīcijas 150. gadskārtu, uz grandiozo notikumu, kas aptvers daudzos dažādu balsu reģistros dziedošos dalībniekus.
Balss tēma ir viens no saskarsmes punktiem, ko papildina otrs, ne mazāk nozīmīgs kopsaucējs – dramaturģijas koncepts, kas caur individualizētiem sadzīviski lietišķā tonī risinātiem konkrētiem dzīves stāstiem skar nācijas identitātes jautājuma mērogu. No vienas puses, ir skaidri nolasāma lugas konstruktivitāte, tā sastāv no visu personāžu izdomātas tikšanās, lai pa vienam cits pēc cita personīgi atbildētu ar balsojumu par vai pret Dziesmu un deju svētku norisi. No otras – izrādes dramaturģe un režisors panāk veiksmīgu individuālā un kopīgā līdzsvarojumu un lielā un mazā pretstāvēšanu, kas izrādi tuvina Dziesmu svētku būtībai. Līdzībās runājot, katrs Mežaparka Sidraba birzs kāpnēs stāvošais kā viens no tūkstošu tūkstošiem ir savas balss īpašnieks. Viens, bieži neaizsargāts – kā aktrises Andas Albužes atveidotā Linda, kuras bērnības traumatiskā pieredze liedz viņai balsot pozitīvi. Viens – kā svārstīgais Nauris, kurš Rolanda Beķera elastīgi ļodzīgajā gaitā un stājā maina balsojumus no vienas pārliecības uz pretējo. Tikpat viens kā Kaspara Goda spēlētais Ēriks, kurš godīgi atzīstas, ka nemāk iepazīties ar tik nepieciešamo otru partneri.
Un trešā sasauce ar Dziesmu svētkiem ir arī izrādes izpildījumā, kur muzikālais termins – ansamblis – šoreiz ir ļoti atbilstošs. Katra aktiera individuālā spēle līdzsvarojas kopīgā artistiskā un tāpēc tik iedarbīgā skanējumā.
“Lielā dzintara” koncertzāles mazajā skatuves spēles telpā satiekas deviņi mūsu laiku līdzcilvēki, ir nolasāmas dažādu raksturu biogrāfijas un ir atpazīstami dzīves stāsti. Aktieri atrodas starp skatītājiem, un ik pa brīdim pakāpjas uz tikai dažu soļu attālumā novietotā paaugstinājuma, lai izsacītu savu par vai pret argumentāciju. Konkrētība un detaļās nospēlēti tēli brīžiem noved līdz smiekliem, arī līdz asarām, un sīki izrakstītais izrādes emocionālais ornaments priecē ar košām krāsām. Visaizkustinošākajā – krievietes Larisas – lomā aktrise Everita Pjata-Gertnere ieliek neviltotas sirsnības piepildītu stāstu. Galēji nesavienojamus pretējus viedokļus nospēlē aktieris Gatis Maliks kā fanātiskais deju kolektīva vadītājs Aleksandrs un traģiska likteņa piemeklēts ģimenes tēvs Jānis aktiera Sanda Pēča izpildījumā. Anetes Berķes atveidotā Lāsma pārliecina kā mūžīgi nesadzirdētā balss, savukārt aktieris Kaspars Kārkliņš piemeklējis Madara tēlam introverta savādnieka emocionālos vaibstus. Nepateicīgākā loma tikusi aktrisei Agnesei Jēkabsonei, kuras varone ar zīmīgo Māras vārdu ir pētījuma organizatore. Viņas cilvēciskā būtība atklājas tikai pēdējās izrādes minūtēs, varbūt tāpēc Māra šķiet viskonstruētākais tēls ar nepārejošu mulsumu, kas paliek nesaprotams un mazliet sašķoba kopējo skanējumu.
Viena epizode ar gaismas un dekorāciju piepešu transformāciju ir veltīta neizskaidrojamas mitoloģiskās Māras mistiskas telpas klātbūtnei. Nodziestot gaismai, izgaismojas balts stilizētas tautumeitas simboliskais tēls zāles malā, bet centrā Māras lomas atveidotāja paceļ apaļo galdam līdzīgo virsmu, ko veido daudzi apļi. Tas līdzinās senlatviešu sievietes simbolam uz pjedestāla, tomēr epizodes nozīme paliek tikai nojaušama bez konkrētākas jēdzieniskas piesaistes izrādes darbībai.
Kopumā lomās redzamas liepājnieku trupas ansambļa augstākās kvalitātes – reālpsiholoģiskais iekšējās darbības patiesuma līmenis, kas pārliecina izrādes brīdī un sniedz bagātīgu vielu pēcizrādes pārdomām.
Ne tikai kalendārā notikuma aktualitātes dēļ “Dziesmu svētki” jau kopš 2023. gada 13. janvāra pirmizrādes ir pieprasīta un izpārdota liepājnieku aktīvā repertuāra vienība. Popularitāte ir tēmas izvērsumā, jo balss izrādē nes papildu jēdzienisko slodzi kā pilsoņa gribas un atbildības izpausme, kā zīme, kas svarīga vai, gluži pretēji, mazsvarīga valsts varai? Vai mēs sadzirdam cits citu un kurā nenosakāmā brīdī katra indivīda balss pārtop tautas kopējā balsī?
UZZIŅA
Rasa Bugavičute-Pēce, “Dziesmu svētki”, iestudējums Liepājas teātra Mazajā zālē koncertzālē “Lielais dzintars”
Režisors: Matīss Budovskis, māksliniece Paulīne Kalniņa, gaismu mākslinieks Niks Cipruss.
Lomās: Kaspars Gods, Anda Albuže, Sandis Pēcis, Rolands Beķeris, Gatis Maliks, Everita Pjata-Gertnere, Agnese Jēkabsone, Anete Berķe, Kaspars Kārkliņš.
Nākamā izrāde: 19. martā.
