“Manā istabā neskan vairs mūzika!” Saruna ar dzejnieku Daini Deigeli 14
Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Dainis Deigelis (1983) ir latviešu dzejnieks, kuram līdz šīm iznākuši divi dzejas krājumi – “Dievs beidz” (Valters Dakša, 2018) un “Pilsēta” (Jānis Roze, 2020). Dzeju raksta un publicē kopš 2002. gada, savukārt šo arodu apguvis Literārās akadēmijas dzejas meistardarbnīcās pie Andra Akmentiņa un Ronalda Brieža.
Dažreiz Dainis atdzejo arī ārzemju dzejnieku tekstus. Viņa dzeja publicēta visos nozīmīgajos literatūras medijos, turklāt vienā no tiem Dainis pat ir darbojies kā redaktors (avīze “Konteksts”, kas finansējuma trūkuma dēļ vairs netiek izdota).
Kas tavā dzīvē jauns?
Laikam būtiskākais tas, ka pēc astoņiem gadiem esmu atgriezies Rīgā uz dzīvi. Diemžēl viens, tā gadās. Joprojām esmu mentors, tikai tagad organizācijā “Gribu palīdzēt bēgļiem”. Strādāju ar dažādu valstu cilvēkiem, kam Latvija šo statusu piešķīrusi. Dzejoļi, ko šoreiz atsūtīju, tapuši smagā dzīves posmā, kad neizdevās saglabāt ģimeni un mīlestību un kad patiešām jutos sakauts.
Vai šis laiks ir licis tev atklāt ko jaunu?
Vispār šis gads ir bijis smags, arī kara dēļ Ukrainā. Esmu tajā zaudējis kādu jaunības draugu, jau kara pirmajās dienās. Tomēr šis laiks varbūt ir norāvis maskas, mēs esam sapratuši, ka vērtības nevar upurēt ekonomisko interešu vārdā. Sadarbība ar ļaunumu šo ļaunumu nenomierina, tikai dod spēkus. Laiks ar mīļajiem kļuvis vērtīgāks, jo ilūzija, ka mūsu pusē tagad vienmēr būs tikai miers un laime, ir beigusies. Cilvēka dzīves trauslums un neziņa par rītdienu ir atgriezušās. Šādos apstākļos svarīgi katram apzināties vērtīgāko savā dzīvē un to nenodot.
Kas ir tas gaišākais, pie kā vēl turies pats un iesaki turēties citiem?
Laikam šis laiks ir devis iespēju novērtēt gaišumu cilvēkos man apkārt. Man jāatzīst, ka ar cilvēkiem man ir ļoti, ļoti paveicies. Turos pie viņiem, maniem kolēģiem brīvprātīgajiem, dzejas draugiem, saviem bērniem. Arī citiem novēlu to pašu, būt un atrast laiku – saviem cilvēkiem uzdāvināt smaidu. Tad turēties kopā būs daudz vieglāk un gaišāk. Mīliet un neticiet, ka jūs nemīl neviens. Un iemīlēt sevi, jo tad var iemīlēt arī citus.
Pastāsti par darbu ar bēgļiem. Kā tu viņiem palīdzi? Kā viņi redz Latviju?
Ja es sāktu stāstīt par bēgļiem, šeit laikam nepietiktu vietas. Mentora galvenais uzdevums ir panākt, lai atbalstāmais spētu par sevi parūpēties ikdienā. Lai zinātu, kur meklēt palīdzību, kā atrast darbu, kur sagādāt lietas. Nekad gan neesmu viņiem šo jautājumu uzdevis: kā viņi redz Latviju… Taču kopā un caur viņiem lieliski redzu tās lielās sociālās problēmas, kas nav atrisinātas šajā valstī 30 gados. Galvenā problēma joprojām ir mājoklis, jo sevišķi ģimenēm ar bērniem, tāpat tiesiskā neaizsargātība, medicīnas pieejamība, jo sevišķi psihiskās palīdzības jomā, arī izglītība. Tas viss, kam joprojām nepievēršam uzmanību un kur problēmas samilst.
Vai ir kāds literārs projekts, kurā tu sevi šobrīd darbini?
Apzināti divus gadus kopš grāmatas iznākšanas biju paņēmis pauzi no literārajiem projektiem, baudot vienkārši rakstīšanu, bez konkrēta mērķa. Ir pirmie prozas eksperimenti. Pagaidām tikai atvilktnei, bet ar domu par stāstu krājumu. Tāpat pamazām dzimst doma par nākamo dzejoļu krājumu, un kaut kur vēl citā atvilktnē doma par grāmatu bērniem.
DZEJAS ABC
JŪLIJA DIBOVSKA, literatūrkritiķe: “Nez vai Dainis Deigelis kādreiz savā dzejā bijis īpaši optimistisks, bet šoreiz te klājas pāri neliels depresijas plīvurs. Kādi pavedieni to veido: liriskā “es” identitātes krīze, vientulība, skats uz garo ceļu, kas vēl varbūt priekšā, radoša prāta bezspēks patērētājkultūras priekšā utt. Un tomēr te ir arī glābjoša pašterapija-pašironija. Rūgtumam cauri laužas dzīvotspēja.”
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam Daiņa Deigeļa jaunāko dzeju.
***
cienījamie draugi
ienaidnieki
dievs un vienkārši garāmgājēji
vēlos iepazīties pats ar sevi
lūdzu norādiet portālu
kur to var izdarīt
anketas kas jāaizpilda
iestādes kas jāapmeklē
citādi esmu tikai tauriņš
kas visu apkārt redz
tikai melnbalti
arī liesmu
arī nāvi
tikai ne
sevi
nē
visvairāk
***
gribu atrast darbu
tādu darbu
kas man neprasītu
iziet no savas istabas
nekad un nekur
tikai klusu nodejot
savu dzīvi tumsā uz palodzes
nemanāmi un klusi
kā mainās gadalaiki
pārpurvojas zemienes
aizaug dzīve ar brikšņiem
vakaros es noglāstītu visas torņu smailītes
un sarunātos ar kaiju izmisīgajiem kliedzieniem
nedzirdot uz ielas to
kā dzīve turpinās
aiz izsalkuma
aiz lētākās baltmaizes riecieniem
un to ka man ir bail
paraudzīties pasaulei acīs
un atzīt
es
esmu
sakauts
***
manā istabā neskan vairs
mūzika
tikai kaijas kliedz pār
centra namu tornīšiem
tikai lidmašīnu baltās sliedes
izvago manu seju
aizvien vairāk
mākoņi skrien nodriskāti
kā atlikums no dzīves
vai elpas
vai domas
blakus istabā
dzīvo dīvains kaimiņš
kurš saka
ka šeit sestajā stāvā jau dzīvo ilgi
tikpat vientuļi noraugās
kā daudzi pār šo ielu naktīs krīt
no septītajām debesīm
savām iedomām
ka viss turpināsies mūžīgi
izņemot vientulību
naktīs aiz viņa durvīm
spīd dīvaina gaisma
varbūt no zvaigznes
varbūt
no
***
viņa pienāca man klāt
un klusi jautāja
dzejnieka kungs
kā atsākt lasīt grāmatas
es pagriezos un teicu
netraumē sevi
bērniņ
labāk palasi Kas Jauns
lasot grāmatas
vēl sapratīsi
ka dzīvot
it nemaz nav vienkārši
tas ir sāpīgi
neizturami
biedējoši
izaicinoši
nāvējoši
gluži kā burti
kas skrien pa galvu
neliekot mieru vājprātam.
kopš tās dienas viņa interneta komentāros
raksta par manu dzeju
šausmīgas atsauksmes
un pareizi dara
