“Manā ieskatā šo pieminekli vajadzētu likt mierā!”: aktieris Rolands Zagorskis-Rolands par Uzvaras pieminekļa nojaukšanu 0
Zigmunds Bekmanis, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”
Šī gada pavasarī kanālā “ReTV” bija skatāms sarunu cikls “Trīs kvadrātā”, kurā skatītājiem bija iespēja vienlaikus ieklausīties trīs dažādu paaudžu rakstnieku, mākslinieku, aktieru, režisoru, modes mākslinieku un mūziķu pārdomās par dzīvi un jaunā laikmeta ietekmi uz sabiedrību, mākslu, tās izpausmēm un vērtībām. Šo sarunu vadītājs – tautā iemīļotais aktieris, nu jau daudzus gadus arī teātra kluba “Hamlets” saimnieks Rolands Zagorskis-Rolands. Viņa vārds, šķiet, komentārus neprasa.
Kā klājas tev un tavam teātra klubam “Hamlets”?
Rudenī svinēsim divdesmit piecus gadus kopš kluba pastāvēšanas, un visus šos gadus esam izdzīvojuši bez valsts dotācijām. Arī Rīgas dome un Kultūrkapitāla fonds nav mūs atbalstījis. Tomēr esmu pateicīgs, ka 2015. gadā Latvijas Kultūras ministrija iekļāva teātra klubu “Hamlets” savā reģistrā kā valsts desmito teātri.
Tas mums deva nelielas zemes un īpašuma nodokļu atlaides. Kā spēju noturēties virs ūdens – atbilde vienkārša. Pirmkārt, esmu jau piedzimis kā uzvarētājs un līderis. Drīz pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas uz ielas satiku kādu bērnības paziņu, kurš ar smaidu atcerējās, kā neesmu laidis viņu smilšu kastē un spēlējies viens pats (smejas).
Tāda izdzīvošanas griba man nāk līdzi no agras bērnības, jo uzaugu viens. Mamma pēc viņas vecāku izsūtīšanas uz Sibīriju 1949. gadā bija spiesta strādāt par pārmijnieci. Tolaik pārmijnieka darbs skaitījās tāds pusslepens, stratēģiski svarīgs amats, kas līdzinājās dienestam armijā, un tādējādi mamma cerēja paslēpties no nākamās izsūtīšanas, ja tāda būtu. Un tiešām tāda bija paredzēta 1953. gadā, taču nomira Staļins, un šis nodoms izčākstēja. Mamma man pastāstīja, ka pie viņas Siguldā pat bija ieradies tā laika kompartijas vadītājs Arvīds Pelše.
Tā nu es par sevi atbildēju no trīs gadu vecuma, jo mammai bija jādežurē visu diennakti un par tēva, izbijušā leģionāra, atrašanās vietu neko nezināju. Vienīgi uz galda bija atstāts kaut kas ēdams.
Tā bija pamatīga izdzīvošanas skola, taču man tīkama likās dotā vaļa, brīvestības gars, kad varēju darīt visu, kas ienāca prātā. Izdzīvoju tolaik un izdzīvoju arī tagad, bet viegli tas nav. Lai pamēģina vēl kāds (smejas).
Kā svinēsiet “Hamleta” ceturtdaļgadsimta jubileju?
Īpašas kluba jubilejas svinību programmas nebūs. Manā ieskatā, tādām sabiedrībā pazīstamām personām kā man ir jāorganizē svētki vairāk citiem un tad savs prieks tiks arī pašam. Apmēram tā, kā tiek dziedāts Raimonda Paula dziesmā – “par prieku sev, par prieku tev un ļautiņiem par prieku”, kuru reiz dziedāju koncertos. Tā bez liela skaļuma līdz šim esmu atzīmējis savas apaļās un pusapaļās dzīves jubilejas un tā darīšu arī turpmāk. Dienas desmit iepriekš saorganizēju pasākumu – izdomāju, kur tas notiks, sasaucu draugus, un viņu ziņā nākt vai nenākt ciemos. Visa aktuālā informācija atrodama mājaslapā “hamlets.lv”.
Pieļauju, ka kluba 25 gadu jubileju svinēsim 3. septembrī – tieši šajā datumā 1997. gadā tika veikts pirmais ieraksts kluba biedru un darbības veicinātāju grāmatā. Visus šos gadus “Hamlets” ir nemainīga vērtība. Pat kluba interjers nemaz nav mainījies. Varbūt tas ir tādēļ, ka šī vieta ir daudzkārt svētīta. Uz tagadējiem teātra mājas pamatiem kādreiz atradusies pirmā 1198. gadā celtā bīskapa Alberta divstāvu rezidence. Ierodoties Rīgā, viņš tepat blakus licis uzcelt kapelu. Bet esošais teātra nams uzbūvēts 17. gadsimtā pēc tam, kad vecā ēka zviedru kara laikā nodega.
Tava radošā darbība neaprobežojas tikai ar teātri. Televīzijas kanālā “ReTV” tu novadīji arī sarunu ciklu “Trīs kvadrātā”.
Jā, tas bija ļoti interesants piedāvājums. Esmu veidojis jau vairāk nekā pussimts interviju ar dažādu vecumu, profesiju un dzīves uzskatu cilvēkiem – lielākoties tādiem, kuri spēj savā iztēlē un fantāzijās izkāpt no sabiedrības pieņemtajiem rāmjiem. Pirms pāris gadiem pārtraucu to darīt, jo, ticiet vai ne, bija grūti atrast ļaudis, ar kuriem normāli parunāt.
Cilvēki ir iedzīti klišejās, noteiktos standartos. Es viņus saprotu. Daudzi steidzas no viena darba uz otru, nav laika, jārūpējas par ģimeni, maksā maz – nu kāda jēga kaut ko iztēloties vai pasapņot.
Protams, var atnākt uz sarunu aiz cieņas pret mani, bet tad ieslēdzas sarunu biedra paškritiskais prāts – vai es drīkstu to teikt, vai mani pareizi sapratīs un, ja pateikšu, vai teiktais netiks pārprasts un kā tas ietekmēs manu turpmāko dzīvi, karjeru.
Katrā raidījumā “Trīs kvadrātā” mani sarunbiedri ir trīs vienas profesijas, bet dažādu vecumu cilvēki – mākslinieki, dizaineri, mūziķi. Viens, piemēram, ir jauns censonis, kurš tikko izdevis pirmo singlu, otrs – jau sabiedrībā redzams, populārs mūziķis un trešais – atzīta autoritāte. Mēs, atrodoties gleznainā dabas ainavā, runājam par dzīvi, dzīves jēgu, balstoties uz viņu izvēli – kāpēc izvēlējušies tieši šo profesiju.
Manuprāt, mūsu sarunas ir ļoti interesantas, un vienmēr nonākam pie svarīgām atziņām, tostarp galvenā, ka dzīves jēga ir mīlestība un dvēseliskums. Kā moto šim raidījumam varētu būt dzejnieka Erika Ādamsona vārdi: “Tik miers, tik miers mums dvēselē dod apskaidrotu dzīvi…”
(Sarunu pārtrauc tālruņa zvans no aktrises Raimondas Vazdikas, kura aicina Rolandu uz savu 60 gadu jubileju. – Z. B.) Ar Raimondu un vēl kādām četrām meitenēm izņēmuma kārtā esmu draudzējies uz skatuves. Mana kaisle ir smukas sievietes, tai es nespēju pretoties (smaida).
Tiešām nevar aizmirst tavu skaisto Viļņu Jāņa lomu mākslas filmā “Īsa pamācība mīlēšanā”. Bet vienubrīd tu pazudi no Nacionālā teātra. Vai palika kaut kas nepiepildīts uz skatuves?
Reiz kādā intervijā izteicos, ka apskaužu pats sevi. To biju domājis par savu likteni, dzīvesgājumu. Šķiet, tā bija “Patiesā dzīve”, un viņi šo manu izteicienu uzlika lieliem burtiem uz vāka kopā ar manu portretu visā augumā un melnu hūti galvā. Un blakus sievietes no tīņu vecuma līdz pensionārēm. Teikšu atklāti, man šis mākslinieka redzējums patika.
Bet, par teātri runājot, kas bijis, bijis. Es saprotu, ka teātris ir mode. Lomu ziņā savā dzīvē nekad neesmu apiets. Tieši otrādi – ir nospēlētas galvenās lomas ļoti daudzās filmās, arī Nacionālajā teātrī esmu atveidojis septiņas titullomas – Oliveru, Spartaku, Mirabo… Tā ir pagātne.
Šogad esmu uzaicināts piedalīties Līgo svētku šovā, kuru veido televīzijas kanāls “TV3”. Viņi vēlas mani iesaistīt parafrāzē tieši par filmu “Īsa pamācība mīlēšanā”, taču konteksts jau būs pavisam cits, jo nevis puiši meklēs savas izredzētās, bet meitenes čaļus (gardi smejas). Laiks izgāzies no eņģēm, kā teica Šekspīrs “Hamletā”.
Šo teicienu jau var attiecināt uz daudzām jomām, piemēram, “Eirovīziju”. Vai tu to skaties?
Jā, man dažreiz patīk tā vienkārši pasēdēt pie televizora… Par Eirovīzijas dziesmu konkursu es teiktu tā: lustīgi, mirguļojoši un tukši! Jebkuras skatuves mākslas sūtība ir sniegt skatītājiem jēgpilnu saturu, raisīt jūtas, bet šis Eirovīzijas dziesmu konkurss man izraisa “vēdera krampjus”…
Kā tu vērtētu mūsu grupas “Citi zēni” priekšnesumu?
Viņu uzstāšanās bija azartiski aizrautīga un dzirkstīga, bet saturiski diemžēl tukša. Priekšnesums labs, kā komentētājs Toms Grēviņš teica – beidzot mums ir horeogrāfija un šovs –, bet nebija pašas dziesmas.
Pirms daudziem gadiem Eirovīzijā uzvarēja nu jau leģendārā zviedru grupa “ABBA” – lūk, tā bija mūzika! Tajā laikā Eirovīziju pie mums nerādīja, bet ieraksti apkārt klejoja. Kādā pasākumā viņus dzirdēju lenšu magnetofona ierakstā, un es raudāju no sajūsmas, dvēseliskā saviļņojuma un izpildītāju muzikalitātes.
Tagad dzīvojam citā realitātē. Karš Ukrainā ir sacēlis vētru ap pieminekli Pārdaugavā. Tavas domas, kā šajā situācijā rīkoties?
Manas mammas vecāki septiņus gadus sabija Sibīrijā. Viņa regulāri sūtīja uz turieni pārtikas kastītes, un es palīdzēju šīs kastītes sanaglot. Mamma audzināšanā no divu gadu vecuma paņēma arī manu brālēnu. Viņai ar sešdesmit rubļu pārmijnieces algu bija jāuztur divi zeperi. Un viņa to spēja, tiesa, palīdzēja arī mazdārziņā izaudzētais.
Mans audžutēvs Antons Zagorskis bija pilnvarotais jeb partorgs (tā šo amatu toreiz sauca) Gaujienā no 1946. līdz 1949. gadam. Kad 25. martā manus vecvecākus izveda, toreiz biju mammas puncī piektajā mēnesī. Bet mammas vietā paņēma aukli, un lielā mērā tas notika, pateicoties Antonam, ar kuru viņai bija attiecības, kaut gan jau 1944. gadā mamma bija precējusies ar Jāni Smilškalnu – leģionāru, vēlāk nacionālo partizānu.
Līdz šai dienai nezinu un arī negribu uzzināt, kurš ir mans bioloģiskais tēvs.
Manā dzimšanas apliecībā ailīte par tēvu palika tukša, taču, baidoties no nākamās izsūtīšanas, 1953. gadā mamma lūdza mani adoptēt, un tā es četru gadu vecumā no Rolanda Smilškalna kļuvu par Rolandu Zagorski. Pirms gadiem desmit vēlreiz mainīju savu uzvārdu, pieliekot klāt vārdu Rolands, bet tas jau ir cits stāsts.
Tāpēc iepriekš minētā dēļ man ir duālisks skatījums uz Uzvaras pieminekli. Jo nosacīti esmu iesaistīts gan no vienas, gan otras puses.
Manā ieskatā šo pieminekli vajadzētu likt mierā. Visiem vajadzētu nomierināties, jo īpaši politiķiem, kuri, iestājoties par pieminekļa nojaukšanu, grib iegūt vairāk balsu rudenī gaidāmajās Saeimas vēlēšanās.
Mums jābūt vienkārši gudrākiem.
Sociālajos tīklos jau esmu izteicis savu priekšlikumu – uzliksim atpakaļ to bērniņu, ko tēlnieks sākotnēji bija paredzējis pieminekļa maketā, un tad paskatīsimies, kā mūs uzrunās šī kompozīcija kopumā.
Iepriekš šķēpi tika lauzti arī par jaunās koncertzāles atrašanās vietu, un Uzvaras laukumu minēja kā vienu no iespējamajiem risinājumiem. Arī bijušo kompartijas ēku gribēja nojaukt, bet nu lemts par labu Kongresu nama rekonstrukcijai.
Nespēju iedomāties, kādam jābūt prāta aptumsumam, lai izdomātu tik arhitektoniski vērtīgu ēku nojaukt. Bet Kongresu namu tolaik, kad biju Teātra darbinieku savienības priekšsēdētāja vietnieks, toreizējam kultūras ministram Raimondam Paulam ieteicu pārveidot par rotācijas teātri, kur varētu iestudēt izrādes laikā, kad citos Rīgas teātros jāveic remontdarbi.
Centos to pierādīt, iestudējot Kongresu namā Jāņa Jurkāna “Dekameronu”, bet mani nesadzirdēja. Tur ir ļoti laba zāle, tikai vajadzēja piebūvēt palīgtelpas uz Valdemāra bulvāra pusi un paaugstināt šņorbēniņus. Pēc aptuvenām aplēsēm, tas būtu izmaksājis tikai aptuveni divus miljonus “repsīšu”, un būtu mums vieta arī lieliem koncertuzvedumiem. Nu pēc trīsdesmit gadiem arī Pauls atzīst, ka vajadzēja pārbūvēt Kongresu namu…
Lai arī tava ikdiena šobrīd plūst kā rāma upe, ko vēl tu gribētu šajā dzīvē izdarīt?
Man, protams, ļoti gribas vēl kāpt uz skatuves, taču ņemu vērā, ko saka cilvēki no malas – nu nav man vairs tā žiperīguma kā senāk.
Septiņdesmit divu gadu vecumā nevaru palēkāt kā trīsdesmitgadnieks, runa kļūst lēnāka, jo apziņas apcirkņi ir tā uzlādēti, ka gribot negribot esmu pakļauts sevis pašanalīzei.
Saprotu – laiks dzīvot un laiks paskatīties, kā jaunie dzīvo. Esmu priecīgs, nodzīvojot līdz šiem pārmaiņu laikiem, kad varu savā telefonā atvērt “Google” un apceļot visu pasauli, neizejot no mājām. Uzklikšķinu pāris reizes un esmu citā valstī, pilsētā un braucu pa tās ielām. Varu apstāties, kur vēlos, dažkārt pat ielūkoties kādas nozīmīgas ēkas iekšienē, interjerā, un tāpēc man nav jādodas pāri jūrām un okeāniem, lai to redzētu.
Es to varu darīt, sēžot uz balkona, savās vectēva mājās Gaujienas “Jaunzemos”, varu izbaudīt brīnišķīgo Latvijas dabu, kas man apkārt, visus četrus gadalaikus. Vai tas nav sapnis un milzīgs prieks?
Mans dēls pēc mēneša beigs datorprogrammētājus Latvijas Universitātē un viņam pavērsies karjeras iespējas visā pasaulē. Tas nekas, ka citās jomās nav tik labas sekmes, jo, salīdzinot ar pagājušā gadsimta beigām, viss ir nomainījies, un tas viņam netraucēs gūt panākumus.
Tādēļ nevajag mums kā sabiedrībai vilkt sev līdzi to šlepi ar pagājušā laika spēles noteikumiem, kas joprojām tiek darīts gan sociālajā sfērā, gan politikā. Tā turpinot, mums nekas labs nesanāks. Saviem bērniem (Rolandam Zagorskim ir arī meita Elizabete, dziedātāja, no pirmās laulības ar aktrisi Guntu Virkavu. – Z. B.) un visai jaunajai paaudzei novēlu tikai vienu – iemīlieties!
Tam nav jābūt pretējā dzimuma pārstāvim, jo vēl ir daudz citu iespēju – Dievs, daba, darbs – kā Brigaderes triloģijā. Kaut vienu no tiem iemīlot, jūs aizgūtnēm baudīsiet Dzīvi un Laiku, kas mums atvēlēts uz šīs zemes!
–––
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Pašapziņa, uzdrīkstēšanās un dēkainība.
Bez kā jūs nevarat iedomāties savu dienu?
Bez dzīves jēgas apziņas.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Tas, ka daudzi sabiedrībā redzami dažādu paaudžu cilvēki mani sauc par Skolotāju.
Labākā izklaide?
Klasiskās mūzikas klausīšanās un “boķēšana” televizora ekrānā (saturam nav nozīmes).
