Māris Zanders: Mana ienaidnieka ienaidnieks – mans draugs? 4
Jo vairāk informatīvajā telpā nostiprinās tēma “parakstīšanās par referendumu Saeimas atlaišanai”, jo biežāk parādās arī visnotaļ sarežģīts jautājums. Vai parakstīties, jo šādu soli uzskatu par pareizu, ja par parakstīšanos aģitē man nesimpātiski cilvēki un cilvēku grupas? Vai neparakstīties, jo uzskatu šādu soli par pareizu, ja mana neparakstīšanās nāks par labu man nesimpātiskiem cilvēkiem un cilvēku grupām?
Stīvēšanos ap šo konstrukciju redzam arī starp sociālo tīklu lietotājiem, kuri nav “sabiedrībā zināmi cilvēki”. “Vai tu saproti, ka (ne)parakstoties tu atbalsti…” un seko krāšņi apzīmējumi. Ir daudz situāciju, kurās šāda problēma nerodas.
Tas, ka, piemēram, komponists, kurš patīk man, patīk arī cilvēkiem, ar kuriem es negribētu atrasties vienā telpā, neliks man mainīt domas par šo komponistu.
Ar politiku ir ķēpīgāk, jo parādās bažas, ka es neapzināti kļūstu par kaut kādu manipulāciju sastāvdaļu. Turklāt šādas bažas nav tukša teoretizēšana – vēsturē ir daudz piemēru, kad modelis “mērķis attaisno līdzekļus” slikti beidzas kādam no iesaistītajiem. Piemēram, atsevišķas revolūcijā iesaistītas grupas vēlāk, kā saka, kož sev pirkstos, redzot ar ko taktiskās koalīcijas ar “mazākajiem ļaunumiem” ir beigušās. Īsi sakot, izvēles problēma patiešām ir, tā nav sadomāta.
Pareizāk sakot, problēmas nav, ja runa ir par situāciju, ko vari vērtēt no malas. Piemēram, kad parādījās ziņas par Krievijas interneta “troļļu” jaukšanos Katalonijā notiekošajos procesos, mans subjektīvais secinājums bija ātrs: pat ja tā ir un lai kādas ir manas antipātijas pret Kremli, būtu dīvaini, ja aktīvisti Katalonijā mestu mieru savos centienos tāpēc, ka, lūk, kaut kur pa burzmu rēgojas arī Kremļa intereses. Citu gadījumā spriest viegli, savukārt parakstīšanās tēma ir ar pavisam citu smagumu.
Ja es iesaistos politikā parakstoties/neparakstoties, es gribu, lai iesaistes rezultāts ir tāds, kāds es vēlos, nevis kādu vēlas citi. Diezgan loģiski, vai ne?
Pārdomājot situāciju, jāsecina, ka labu atbilžu nav, ka jebkura izvēle būs tikai kompromiss, un tad savukārt pārdomu centrā nostājas jautājums, kādas ir konkrētajam cilvēkam pieņemamās kompromisa robežas. Tēzes ilustrēšanai var lietot Lielbritānijā nākamajā nedēļā gaidāmo vēlēšanu situāciju, izdomāta britu vēlētāja domu gaitu. Tātad, ja es iebilstu pret tādu izstāšanās no ES modeli, kādu piedāvā konservatīvie, man principā taktiski pareizi ir balsot par leiboristiem, pat ja es viņu priekšstatus par ekonomiku uzskatu par nedaudz plānprātīgiem.
Vēl ir tāda ķeza, ka šajā partijā ir biedri, kuri koķetē ar antisemītismu. Labi, izstāšanās no ES ir man pārāk būtiska tēma, kompromiss tiek paplašināts. Un vēl ir viedoklis, ka leiboristu nākšana pie varas nenāks par labu tiesu un masu mediju neatkarībai, demokrātijai kopumā… Stop! Šādam kompromisam es tomēr neesmu gatavs. Kā saka, visam ir savas robežas.
Domāju, ka līdzīgs modelis lietojams, formulējot savu attieksmi pret parakstu vākšanu.
Mazāk klausīties aicinājumos, kaunināšanā, toties vispirms tikt skaidrībā ar savām subjektīvajām “sarkanajām līnijām”.
“Sabiedrībā pazīstamu cilvēku” publiskais viedoklis vispār ir atsevišķa tēma. Pirmkārt, ir nedaudz skumji, ka šī pilsoniskās stājas paušana visbiežāk ir saistīta ar politiku – it kā nebūtu citu svarīgu tēmu. Otrkārt, ir vērts paturēt prātā, ka tēzi “jebkura publicitāte ir laba publicitāte” mūsdienās ir apguvusi lielākā daļa populācijas. Varbūt esmu pārāk aizdomīgs, un galu galā ikvienam ir tiesības aplaimot publiku ar viedokli “es rīkošos tā…”, tomēr mani nepamet sajūta, ka pārāk bieži izteikšanās iemesls ir šis publicitātes aspekts.
Vai nu kāds uzskata, ka nevar paklusēt, jo citādi tas izskatīsies viņa pašizdomātajam statusam neatbilstoši, vai arī kāds grib par sevi atgādināt, nemaz nerunājot par vēl piezemētākiem apsvērumiem. Un vēl subjektīvs ieteikums puslīdz veselas nervu sistēmas saglabāšanai. Kad izvēle izdarīta, vismaz uz laiku vēlams tēmu aizmirst.
Piedodiet, bet es neticu apgalvojumiem žanrā “es cienu pretējās puses viedokli”, “es pieņemu, ka pārsvaru ir guvis cits viedoklis” utt. Nemānīsim sevi. Tādēļ parakstāmies vai neparakstāmies, bet pēc tam līdz parakstu vākšanas termiņa beigām nebojājam sev nervus. Kad būs zināms rezultāts, tad arī pie tēmas atgriezīsimies.
