FOTO. “Mana elpa ir brīva Latvija!” Saruna ar pasaulē visvairāk spēlēto latviešu komponistu Pēteri Vasku 4
Vita Krauja, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Latviju aplidojusi ziņa, ka pasaulē visvairāk spēlētais latviešu komponists Pēteris Vasks kļuvis par prestižās vācu klasiskās mūzikas balvas “Opus Klassik” šī gada laureātu – to salīdzina ar “Grammy” Amerikā.
Vācijas skaņu ierakstu industrijas balvai “Opus Klassik” daudzās kategorijās bija nominēta virkne spožāko Eiropas mūziķu un ierakstu, tajā skaitā arī no Latvijas, taču par laureātu no mūsu zemes kļuva vienīgi Pēteris Vasks. Pasaulē pazīstamākais latviešu skaņradis uzvarēja kategorijā “Gada komponists”. Balva piešķirta par albumu, ko pērn par godu komponista 75. dzimšanas dienai klajā laidusi mūzikas ierakstu izdevniecība “BR Klassik”.
Diskā ieskaņotas četras kompozīcijas – “Musica serena”, “Musica dolorosa”, “Musica appasionata” un čellkoncerts “Klātbūtne”. Vaska mūzikas valodu šoreiz tulkojis Minhenes Radio orķestris diriģenta Ivana Repušiča vadībā. Balvu pasniedz par gada labākajiem klasiskās mūzikas ierakstiem. Žūrijai tika iesniegti seši simti ierakstu, un uzvarētājus 25 kategorijās ceturtajā, ikgadējā “Opus Klassik” pasniegšanas ceremonijā oktobrī sumināja Berlīnes Koncertnamā.
Pēteri Vasku mūzikas lietpratēji dēvē par skaņradi, kurš radošā mūža gaitā no avangardiski noskaņota jaunā un niknā autora, kas runā modernisma mūzikas valodā, pārtapis par labā un ļaunā mūžīgās divspēles vērienīgu zīmētāju vispār saprotamā skaniskā izteiksmē. Ar komponistu tiekamies viņa mājās Ziepniekkalna tuvumā.
Pagalmā koki, arī simtgadīgais ozols, šķiet rudenīgi puskaili. Vasks teic, būšot jārīko lapu grābšanas talka. Vienīgi pirms desmit gadiem kā mazs stādiņš pašu atvestais Sibīrijas ciedrs saglabājis savas zaļās skujas – apbrīnojami mīkstas Sibīrijas skarbajai dabai.
Esam sen pazīstami, tāpēc arī šajā sarunā lietojam ikdienišķāko uzrunas formu.
Pēteri, kā uzzināji par balvu?
Vasarā satiku darbinieci no manas izdevniecības [Pēteris Vasks ir vienīgais Latvijas komponists, kuru pārstāv starptautiskā izdevniecība “Schott Music International”], viņa pavēstīja – tev piešķirta “Opus Klassik” balva, līdz oficiālajai pasludināšanai tas gan vēl liels noslēpums…
Vai pats zināji, kāda mūzika iekļauta apbalvotajā albumā?
Pirms diviem gadiem biju Bauskā, kur Mūsa ar Mēmeli satek, te pēkšņi zvans no Vācijas – esmu Ivans Repušičs, Minhenes radio orķestra diriģents, vēlamies ierakstīt disku ar jūsu mūziku. Nu brīnišķīgi… Diriģents bija daudz klausījies manu mūziku, pāris reižu pa telefonu visu izrunājām, un tika ierakstīti divi diski. Viss notika, man klāt neesot, bet es akceptēju skaņdarbu izvēli un arī interpretāciju. Kas interesanti, Repušičs ir horvāts, bet Vladzimirs Sinkevičs, kurš vienā no albumā iekļautajiem skaņdarbiem “Klātbūtne” spēlē čella solo, ir baltkrievs. Aizbraucis studēt uz Vāciju un dabūjis solo čellista vietu Minhenes radio orķestrī.
Diskā ir dažādos laikos rakstīta mūzika. “Musica serena” ir jaunākā. To savulaik uzdāvināju dzimšanas dienā savam draugam somu diriģentam Juham Kangasam. Iedomājieties vēlu rudeni, lapas jau nokritušas, tu ej pa zeltaini sārto, kā absolūta miera pārņemto klajumu un tavs skats sniedzas līdz bezgalībai uz visām debess pusēm. Juha Kangass man ir simpātisks tajā ziņā, ka viņam galvenais ir nevis personiskā karjera, bet kalpošana mūzikai. Orķestri viņš izveidoja no saviem vijoļspēles audzēkņiem Kokolas pilsētas mūzikas skolā.
Juha saka – man ir pilnīgi vienalga, diriģēju pasaules lielākajā koncertzālē vai mazā lauku baznīciņā, katrs koncerts ir kā dievkalpojums. Ticot, ka mūzika sniegs mierinājumu, dāvās mīlestību. Tas ir arī mans kredo. Man neko lielu nenozīmē šādas vai tādas balvas, tas, ka tevi spēlē Ņujorkā, Berlīnē vai Londonā, bet jebkurā mazā ciematā cilvēki pelnījuši to labāko, ko var sniegt mūzika. Novembrī apritēs piecdesmit gadi kopš Juha Kangasa orķestra pirmā koncerta 1972. gadā, braukšu uz jubilejas koncertu, kurā skanēs arī mana mūzika.
“Schott” informē savus komponistus par viņu darbu atskaņojumiem pasaulē. Ieraudzīju, ka “Musica serena” novembrī spēlēs seši orķestri Eiropā. LNSO jaunais mākslinieciskais vadītājs divdesmit divus gadus vecais soms Tarmo Peltokoski to izvēlējies koncertam Domā decembrī, Andris Poga diriģē Gēteborgā…
Kā notika balvas pasniegšanas ceremonija Berlīnes Koncertnamā?
Berlīnē bija divas ceremonijas – viena baznīcā, kas darbojas arī kā koncertzāle. Tur skanēja kamermūzika un mums pasniedza balvas. Otra ceremonija, televīzijai domātā, notika Berlīnes spožajā Koncertnamā. Viss ugunīs, uz skatuves orķestris, publikā sapucējušās dāmas, ceremoniju vadīja slavena aktrise. Dīva staigāja no viena skatuves stūra uz otru, skatīdamās zāles aizmugurē milzu ekrānā ar viņai priekšā uzrakstītu sakāmo… Man, tādam vienkāršam lauku puisim, likās tā kā mazliet par pompozu. Koncertnamā mums, visiem laureātiem, izdalīja īstajām līdzīgas koka balvas. Jo īstās laikam atspīd, filmēšanai televīzijā neder. Kopumā diezgan liels šovs. Bet skanēja izcila mūzika!
Pirms četriem gadiem atgadījās kuriozs. Sola Gabeta [Parīzē dzīvojoša pasaulslavena čelliste] saņēma “Opus Klassik” balvu kā labākā interprete par disku, kurā ierakstījusi manu mūziku. Spēlēs ceremonijā, man arī biļetes jau pasūtītas, te pēc divām nedēļām koncepcija mainījusies. Solai nebūs jāspēlē. Pēc laiciņa – nē, tomēr būs. Tad atkal iecirtās Sola – kad ne, ne! Diezgan liels haoss apbalvošanas ceremonijas sagatavošanā…
Vācieši taču skaitās tauta, kas ciena precizitāti, tā sakot, “ordnung muss sein” (kārtībai jābūt – vāc. val.).
Tā gluži vairs nav. Ja godīgi, man cilvēciski tuvāka ir Eiropas baznīcas mūzikas balva, kuru saņēmu šajā vasarā. Tā pastāv jau kopš šī gadsimta sākuma. Vācijā, Švābu Gmindē, ik gadu notiek garīgās mūzikas festivāls. Vienu gadu balvu pasniedz mūzikas interpretam, otru komponistam. Tur viesojušies arī abi mūsu profesionālie kori. Iepriecināja, ka bija vesels koncerts ar manu garīgo mūziku. “Mesu” dziedāja vācu koris, spēlēja vācu orķestris, pie pults igauņu diriģents. Mani sajūsmināja fantastiski skaistā, grandiozā baznīca.
Intendants izstāstīja stāstu, par ko nebeidzu jūsmot. Kad šo baznīcu sāka būvēt, pilsētiņā dzīvojuši tikai trīs tūkstoši cilvēku. Būtu varējuši uzbūvēt nelielu baznīciņu, taču uzcēla milzīgu, skaistu, varenu dievnamu. To būvēja simt divdesmit gadus. Nu pilsētai ir grandioza, milzīga katedrāle.
Tur rīko arī koncertus un notika balvas pasniegšanas ceremonija. Ļoti vienkārša – ļaužu pilnā dievnamā dziedāja, spēlēja… Tas ir tik aizraujoši, kā mūzika skan baznīcā. Ticu, ka tajā brīdī no debesīm nāk svētība. Lai kurā pilsētā es būtu, vienmēr apmeklēju baznīcas, katedrāles. Arī pirms divām dienām Varšavā, kur biju uzaicināts uz tikšanos ar studentiem un sniegt meistarklases Mūzikas akadēmijā.
Ja piemini Varšavu, nāk prātā, karam sākoties, Polija no pirmās dienas ukraiņus uzņēmusi atplestām rokām. Esot Varšavā, to jūt?
Svētdienas vakarā izstaigāju vecpilsētu līdz pilij…Viena kundzīte, uz ielas nometusies, zemē izklājusi lakatiņu, dzied ukraiņu valodā, kāds pāris ukrainiski sarunājas, bet, kas mulsināja, milzum daudz skanēja krievu valoda. Pēc tam aptvēru, ka tie, visticamāk, krievi no Ukrainas austrumiem, varbūt savulaik pārkrievotie ukraiņi. Dzirdēju arī kādu stāstu. Cilvēki uzņēmuši pie sevis mājās no Harkivas atkūlušos izmisušu sievieti ar diviem mazuļiem. Nu brīnišķīgi.
Līdz bēgle nejauši izmet frāzi – kad krievi nāca iekšā, mēs jau domājām, ka viņi tos ukraiņus apšaus, bet mūs neaiztiks… Septiņdesmitajos gados no Komponistu savienības daudz braukājām pa toreizējām “brālīgajām” republikām. Kijivā man liels šoks – komponistu kongress, bet visi ukraiņu komponisti savā starpā runā krieviski. Vīri, nu kāpēc tā?
Ukrainiski jau runājot tikai zemnieki laukos, bērniem krievu skolās arī labāk… Paradoksāli, bet Putina neģēlības saliedē ukraiņus. Pēdējo reizi Ukrainā biju 2019. gadā. Kur ej, Maidana laika atmiņas, pieminekļi, milzīga siena ar visu 2014. gadā kritušo ukraiņu puišu vārdiem. Ukraiņi saka – mums nekad nav bijis cara, esam bijuši un būsim brīvi atšķirībā no krieviem Krievijā.
Jūs abi ar dzīvesbiedri kinorežisori Dzintru Geku, fonda “Sibīrijas bērni” izlolotāju, diezgan daudz reižu esat bijuši Sibīrijā, kur apglabāti latvieši, un satikuši arī gudrus un inteliģentus krievus. Mēs varam tikai minēt, bet kāpēc, tavuprāt, 140 miljonu liela tauta nesaceļas, bet pieļauj tirāniju un asiņainu agresiju, ar ko tās režīms vēršas pret citām valstīm un tautām?
Jo milzu liela daļa krievu labprāt akceptē Putinu. Viņiem ir tik patīkami, ka stāsta – mēs, krievi, esam tie labākie, tie foršākie, varenākie, un visa pasaule, īpaši amerikāņi, vēlas mūs iekarot. Un kāpēc tad iekopt savu zemi, ja var atņemt kaimiņa iestrādāto? Mums visiem Latvijā diemžēl nu nācies atskārst, ka arī tā dēvētie krievu demokrāti savā domāšanā tomēr joprojām ir impēristi.
Daudzi te dzīvojošie krievi pat labdien neprot pateikt atšķirībā no ukraiņiem. Viena ukraiņu vijolniece, pavasarī šurp atbraukusi un sākusi spēlēt LNSO, jau perfekti runā latviski. Zinu ukraiņu medmāsiņu, kura trijos mēnešos iemācījusies latviešu valodu.
Mums Amatciemā, kur pavadām vasaras, ir daži krievu draugi. Bagāti, jauki, sirsnīgi cilvēki, taču tikko pieskaries nacionālām lietām vai ģeopolitikai… Ja arī Putinu padzīs no Ukrainas, pēc desmit divdesmit gadiem var atkārtoties tas pats. Tā impērija vienkārši ir par lielu un tur valdošā apmātība arī. Piekrītu tiem, kas saka – mūsu vienīgā cerība ir Krievijas sadalīšanās. Ja Sibīrija pateiktu, kāpēc mums Maskavai jāatdod savas bagātības…
Ja nu mums nāktos aizstāvēt savu zemi…
Tagad strīdas par obligāto kara dienestu. Bet kā gan citādi? Kā nav neērti atvērt muti un klāstīt, kāpēc nevēlas dienēt armijā? Somijā, kas man vienmēr likusies paraugs daudzējādā ziņā, ir tā: ja esi jauneklis un izvairies no militārā dienesta, tu esi vienkārši izstumtais, lūzeris. Somijā dien arī mūziķi, izcili vijolnieki.
Ne jau visiem armijā ir jāšauj un jāguļ tranšejās, ir arī daudzas citas profesijas. Mans draugs Reinis Birznieks ir čellists, spēlē Tamperes orķestrī, un viņa dēls arīdzan atrodas militārajā dienestā Somijā. Tas ir pašsaprotami. Bet pie mums diskutē. Mani skumdina tie stāsti, ka vecāki padomju laikos bērniem neko nav atklājuši par pirmo Latvijas brīvvalsti, lai tik vieglāk, drošāk… Kaut kas starp paaudzēm pārrauts.
Kaut kur lasīju aptauju – ko tu darītu, ja sāktos karš. Un diezgan daudzi atbildēja, ka bēgtu prom. Man tas liekas pats šausmīgākais, ja tajā brīdī, kad kaut kas briesmīgs notiek, tu esi gatavs laisties lapās. Droši vien okupācija iemācījusi konformismu – pielāgoties, pieliekties, ka tikai izdzīvot. Arī tas kalpu gars nav zudis laikam. Daudzi 1944. gadā, atceroties Baigo gadu un 1941. gada jūnija deportācijas, pameta Latviju, ar bēgļu laivām devās uz Zviedriju, aizbrauca uz Vāciju. Arī maniem vecākiem bija tāda iespēja.
Bet tēvs, Aizputes draudzes mācītājs, teica – es nevaru pamest savu draudzi, savu tautu tādos grūtos laikos, mēs paliksim šeit. Ar visām no tā izrietošām sekām. Viņš mīlēja mūziku. Sešdesmito sākumā baznīcā nodibināja jauniešu orķestri. Spēlēja mandolīnas, ģitāras, es vijoli, viens puika, kas neko citu nemācēja, sita trijstūri. Padomju režīms uzskatīja, ka tēva darbība maitā jaunatni, un viņam atņēma mācītāja tiesības.
Nākamajā dienā klāt milicija: kāpēc nekur nestrādājat? Aizputē viņam baidījās dot darbu, tikai sovhoza laukā. No kreņķiem saķēra infarktu, aizgāja mūžībā septiņdesmit piecu gadu vecumā 1987. gadā. Es no bērna kājas esmu audzis ar stāstu un sapni par neatkarīgu Latviju. Man brīvība ir tik pašsaprotama kā elpot. 18. novembris ir mani lielākie svētki.
Kā nesalūzi, bet aizbrauci studēt uz Lietuvu, kad tevi Latvijā neuzņēma konservatorijā, jo biji mācītāja dēls?
Uz mani izcelsmes dēļ skatījās kā uz otrās vai trešās šķiras cilvēku. Bet bija jābūt stipram un jāturas pretim. Mans vecākais brālis, kurš jau mūžībā, vēlējās studēt juristos. Ko jūs!? – viņam teica.
Baptistu mācītāja dēls grib kļūt par juristu padomju Latvijā? Viņš izmācījās par agronomu, bet beigu beigās astoņdesmitajos izskolojās arī par luterāņu mācītāju. Aizgāja mūžībā kā Valmieras novada prāvests. Laikam bija ko mantojis no tēva. Kā tēvs prata aizraut savu draudzi! Un svētdienas svētruna bija dedzīga, brīva, iespaidīga improvizācija. Es cenšos ko līdzīgu radīt savā mūzikā.
Pēc Lietuvas konservatorijas absolvēšanas tiki spēlējis vairākos orķestros, bet kā sajuti, ka tavs īstais aicinājums tomēr ir komponēšana?
Kad Aizputes mūzikas skolā iemācījos notis, sāku rakstīt arī pats. Savu pirmo kompozīciju divām vijolēm, ko uzrakstīju vienpadsmit gadu vecumā, lepni apzīmēju kā “opus 1”. Manas pirmās dziesmas dziedāja mamma, zobārste, ar ļoti skaistu balsi, soprānu.
Dažas dziesmas vecāki aiznesa baznīcas korim. Kad studēju Viļņas konservatorijā kontrabasu, spēlēju orķestros, kas patika, toreiz man jau bija piedzimuši mazuļi… tomēr kāda iekšēja uguns visu laiku gruzdēja. Sajūta, ja nerakstīšu pats, izniekošu savu dzīvi. Tā vēlme pašam rakstīt nepameta visu laiku, bet ilgi nevienam neko nerādīju. Tā bija dziļi intīma lieta. Kad situācija Latvijā kļuva liberālāka, orķestra čellists Alfrēds Amoliņš ieminējās – aizej pie Valentīna Utkina [tolaik Kompozīcijas katedras vadītājs konservatorijā].
Pēc sagatavošanas gada iestājos komponistos. Uzrakstīju skaņdarbu flautai un klavierēm. Divas kompozīcijas – “Ārija” un “Deja”. Flautu nospēlēja mūziķe no orķestra, dažas dziesmas nodziedāja komponista Romualda Kalsona sieva. Bet pēc eksāmena Valentīns Utkins iznāca tāds sasārtis: Jānis Ivanovs tev ielika trijnieku… [Toreiz bija piecu ballu vērtēšanas sistēma.] Bet tu neuztraucies… Tagad šie skaņdarbi ir iespiesti “Schott” un tos spēlē visā pasaulē. Bet toreiz sakodu zobus un rakstīju tālāk. Tā iekšējā uguns bija stiprāka par apstākļiem un klupinājumiem.
Vairākkārt pieminēji savu izdevniecību “Schott Music International”. Kā tajā nokļuvi?
Tas lielā mērā ietekmēja manu kā komponista turpmāko likteni. Deviņdesmito sākumā Gorbačovs modē, reformas, perestroika… ”Schott” padome nolēma, ka viņu komponistu saimē vajadzētu arī kādu no Padomju Savienības. Trīs vīri atbraukuši no Vācijas un Maskavas Komponistu savienībā trīs dienas klausījušies neskaitāmus padomju komponistu opusus.
To vidū arī viens mans darbs, Otrais stīgu kvartets, kā vēlāk uzzināju. Tas viņiem iepaticies, teikuši – mūs interesē šis komponists, kā varētu ar viņu kontaktēties? Maskavieši par šo izvēli, protams, nebija nekādā sajūsmā, atrunājās, ka mana adrese neesot pie rokas, varbūt kaut kad vēlāk… Protams, neatrada. Kad Vācijā ieradās koris “Latvija”, pie diriģenta Imanta Cepīša piegājis kāds vīrs no izdevniecības un pavaicājis, vai nepazīstot tādu Pēteri Vasku, latviešu komponistu.
Pārbraucis mājās, Cepītis sacīja – par tevi interesējas vācieši, un iedeva izdevniecības vizītkarti. Tad sekoja virkne liktenīgu sakritību. Ap to laiku, kad krita Berlīnes mūris, atrados kādā festivālā Austrumberlīnē. Pēkšņi visa Vācija vaļā! Piezvanīju pa Cepīša iedoto telefona numuru.
Otrā galā: kur jūs esat, brauciet šurp! Nopirku biļeti no Berlīnes līdz Maincai, kas atradās trīsdesmit kilometrus no Frankfurtes. Izdevniecībā man tieši pavaicāja – vai vēlaties, lai mēs jūs ņemtu savā paspārnē? Tā “Schott Music International” sāka rūpēties par sava jauniegūtā komponista skaņdarbu partitūru izdošanu.
Cik brīvs esi pasūtījumiem?
O, izdevniecība ir ieinteresēta, lai raksta un pēc iespējas vairāk un zināmākiem mūziķiem! Bet es nevaru rakstīt abstrakti kādam instrumentam, ir jāzina, kuram māksliniekam tieši. Jo komponējot tu nonāc diezgan personiskās attiecībās ar interpretu. Jāsajūt, kā izpildītājmākslinieks spēlē, kā tver instrumentu, pat to, kā pulsē viņa sirds. Starp citu, čellkoncerta “Klātbūtne” izskaņa radās tā pirmās atskaņotājas Solas Gabetas ietekmē.
Viņa vēlējās, lai uzrakstu arī ko dziedamu, jo čellistei piemīt skaista balss. Skaņdarba beigās mūzika kļūst arvien klusāka un klusāka, tā it kā aizlido debesīs. Kāda dzīve beidzas, cilvēks aiziet mūžībā, bet es ticu, ka dvēsele nemirst, tā atgriežas atpakaļ un varbūt iemājo kādā mazā bērnā. Un sākas jauna dzīve. Tāpēc pēdējā daļā uzrakstīju šūpuļdziesmu, kuru Sola Gabeta spēlē un arī dzied.
Tātad atkarībā no tā, vai, piemēram, raksti Solai Gabetai vai slavenajai latviešu čellistei Kristīnei Blaumanei, tie būtu pavisam atšķirīgi skaņdarbi čellam?
Droši vien… Esmu lēnrakstītājs, par ko, protams, mana izdevniecība nepriecājas. Esmu monogāms, vienlaikus varu rakstīt tikai vienu skaņdarbu. Reiz bija tāds gadījums. Jau biju sācis rakstīt čella koncertu, kad saņēmu lūgumu no Bavārijas radio orķestra, ko tolaik vadīja slavenais latviešu diriģents Mariss Jansons. Diemžēl biju spiests atteikt. Es joprojām strādāju sūri kā latviešu zemnieks, rakstu ar roku, kas tagad, datoru laikmetā, ir diezgan liels retums. Sākumā ir milzīgs haoss, kamēr atrodu sēklu un to sāku audzēt. Visi mani skaņdarbi ir mani bērni.
Es tevi kopā ar Dzintru Geku esmu redzējusi vai visās Jaunā Rīgas teātra pirmizrādēs. Ir labi audzināti vīri, kuri pavada sievas uz teātriem.
O, nē, nē! Tas nav mans gadījums. Man pašam teātris ļoti patīk.
Un kāda ir sajūta, esot publikā? Vai atgriezušās alkas pēc piepildīta vārda, idejām no skatuves?
Liekas, diezgan daudzi teātri apzināti vai neapzināti, bet mazliet izpatīk publikai, kura nevēlas sevišķi saspringt. Bet ir lieliskas izrādes un mums taču ir ģeniāli aktieri. Atceros uzvedumu, kurā visa zāle jau smejas, pirms Andris Keišs vēl sācis savu sakāmo. Fantastisks tēls! Tas pats izrādē “Dieviņš pillā” – viena ģeniāla aktrise Guna Zariņa var piepildīt visu skatuvi. Un nupat lieliska izrāde “Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis”.
Pats par sevi lieliski aktieri Vilis Daudziņš un Kaspars Znotiņš, bet, skatoties pretēju ideoloģiju divkaujā, darbs arī smadzenēm. Ja teātrī grib tikai izklaidēties un smieties, man tas liekas mazliet par maz. Arī mūzikā lielākā daļa vēlas, lai skan kaut kas priecīgs, viegls… Bet mūzikai ir cita misija, tā spēj ārdīt un celt, un dāvāt mīlestības spēku.
Esi bagāts, tev ir pieci bērni, deviņi mazbērni.
Nupat septembrī gads apritēja pirmajam mazmazdēlam Gustavam.
Cik cieša ir saite ar atvasēm?
Ar lielu mīlestību sekoju. Es meitām un dēliem biežāk zvanu, viņi man retāk. Jaunākā meita Gundega ar mazbērniem tagad skolēnu brīvlaikā četratā aizbraukuši uz Sicīliju. Saku, sūti bildes, lai redzu, kā tajā zemē izskatās. Otra, Madara, ar trim mazbērniem, dzīvo Zviedrijā, neesam redzējušies divus gadus, novembrī atbrauks uz Latviju. Vecākā meita Laura Latvijas Universitātē pasniedz angļu valodu. Vecākais dēls Matīss brauc ātrās palīdzības brigādē Vidzemes pusē, jaunākais, Pauls, jurists.
Vai vēlētos, lai kāds no mazbērniem nodarbojas ar mūziku?
Jau trīs no bērniem dzied koros, nākamajā vasarā piedalīsies Dziesmu svētkos.
Tad jau jaunajā Mežaparka estrādē dziedās arī tavu dziesmu “Savai tautai” ar Andreja Eglīša vārdiem.
Tā nu sanācis. Bet, runājot par mazbērniem, divi beiguši Cesvaines mūzikas skolu, divi Rīgas 6. vidusskolā, kurai ir mūzikas novirziens, apgūst blokflautu.
Kādu mūziku klausies tu pats?
Bija laiks, kad centos aptvert visu, kas notiek mūzikā gan šeit, Latvijā, gan lielās līnijās pasaulē. Taču nu vairs nespēju. Aizbraucot uz kādu lielāku pilsētu, eju uz divām vietām – baznīcām, kā jau teicu, un disku veikaliem. Taču tagad vairāk meklēju nevis ko jaunu, bet tos albumus, ko izdevuši mani radošie domubiedri, brāļi mūzikā.
Kur ir tavs dievnams Latvijā?
Amatciemā, ik rīta un ik vakara pastaigā zem Latvijas debesīm.
Pēteris Vasks
Komponists
Dzimis Aizputē 1946. gada 16. aprīlī baptistu draudzes mācītāja četru bērnu ģimenē.
Viļņas konservatorijā (1964–1970) ieguvis diplomu kontrabasa spēlē pie Vītauta Sereikas.
1978. gadā absolvējis Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju, apguvis kompozīciju pie Valentīna Utkina.
No 1978. līdz 1989. gadam strādājis par pedagogu mūzikas skolās Jelgavā, Zvejniekciemā un Salacgrīvā.
No 1989. līdz 2019. gadam bijis Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas kompozīcijas pasniedzējs.
Komponistam četras reizes piešķirta Latvijas Lielā mūzikas balva.
Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris (2001) un Ministru kabineta balvas laureāts (2016).
2001. gadā ievēlēts par Zviedrijas Karaliskās mūzikas akadēmijas goda locekli.
1996. gadā par nozīmīgu devumu kultūras attīstībā piešķirta Vīnes universitātes Herdera balva un Baltijas Asamblejas balva.
Kopš 2002. gada Latvijas Kultūras akadēmijas goda senators.
2019. gadā Latvijas prezidents piešķīris Cildinājuma rakstu.
Piecu bērnu tēvs, deviņu mazbērnu vectēvs un viena mazmazbērna vecvectēvs.
Precējies ar kinorežisori Dzintru Geku.
