“Mana baznīca ir mana ģimene!” Saruna ar aktieri Edgaru Pujātu 0
Vai vecāku dotais personas vārds spēj ietekmēt cilvēka nākotni? Tas ne reizi vien apspēlēts gan patiesos dzīves stāstos, gan mākslas darbos, turklāt no dažādiem skatu punktiem. Aktierim Edgaram Pujātam, aizdomājoties par savu vārdu, arvien prātā nākot tieši Ulda Pūcīša atveidotais tēls filmā “Purva bridējs”. Par paralēlēm un likteņa spēlēm kolorītais skatuves mākslinieks gatavs runāt bez sava tēla uzspodrināšanas.
Kā vāvere ritenī
Mūsu sarunai atvēlētais laiks – nepilna stunda – nav Edgara Pujāta kaprīze, bet saspringtā ritma diktēts nosacījums. Satiekamies tūlīt pēc rīta mēģinājuma Liepājas teātrī, kur, kāda sakritība, pašlaik tiek iestudēta muzikāla izrāde “Purva bridējs ugunī” pēc Rūdolfa Blaumaņa slavenā darba “Ugunī” motīviem. Mūziku sarakstījis Kārlis Lācis, libreta autors ir Regnārs Vaivars, un Edgaram mūziklā uzticēta barona Mēvenšterma loma. Pēc izrādes vakara mēģinājuma kurzemnieks dosies uz galvaspilsētu. Jo nākamajā dienā viņam jāpiedalās Liepājas teātra viesizrādē “Tranaja”.
“Vasarā mums it kā brīvlaiks, bet šo neuzskatu par īstu atvaļinājumu.
Jāņos biju aizbraucis uz Ameriku, latviešu centrā “Priedaine” muzikālā apvienība “Duets” spēlēja balli, un es dziedāju koncertu. Gribējās smadzenes mazliet atlaist, jo ar visiem darbiem un plānošanu biju tādā kā transā iegājis.”
Aizokeāna lielvalstī E. Pujāts viesojies jau ceturto reizi, tāpēc atļaujas pajokot: “Neko pārsteidzošu, vismaz Ņujorkā un Vašingtonā, neieraudzīju. Tas tikpat kā kārtējo reizi Ļeņina pieminekli apskatīt. Vienīgā atšķirība, ka drošība pastiprināta.”
Uz kraujas malas
Viedi ļaudis saka, ka tieši sliktie notikumi, dzīves kritiskie punkti, pietuvošanās bezdibenim, cilvēku piespiež mainīties, ieraudzīt īsto ceļu. “Varu runāt tikai par sevi. Pēc šķiršanās no iepriekšējās dzīvesbiedres man bija totāla krīze. Atrados uz kraujas malas, pilnīgi uz naža asmens. Braucot mājās no viena koncerta, sēdēju mašīnā pie stūres un domāju: eh, sūds ar visu, piespiedīšu gāzi un… Bija nakts, līkumojot pa zemes ceļiem kaut kur aiz Skrundas, pēkšņi virs meža ieraudzīju krītošu zvaigzni, komētu ar garu asti.
Kā pa miglu atmiņā atausa vecmammas teiktais: ja redzi krītošu zvaigzni, kaut ko vajag vēlēties.
Tobrīd padomāju: kaut es tiktu ārā no tā purva, kaut dzīve pagrieztos citādi! Brīnumaini, bet viss tiešām pārmeta kūleni. Pirmkārt, satiku Martu, otrkārt – laimēju loterijā. Kā lai neticu liktenim!?” Vaicāju – kur tad notika laimīgā satikšanās ar nākamo dzīvesbiedri?
“Pēc izrādes iegāju restorānā “Klondaika”. Pie galdiņa sēdēja divas meitenes, izmaksāju viņām. Vārds pa vārdam, un atklājās, ka Marta ļoti mīl teātri…”
Edgars lēš, ka tas varētu bijis sargeņģeļa pieskāriens, un turpina: “Ej nu sazini, uz kura pleca viņš sēdēja. Jo ar manu raksturu es sen varēju pa grāvi vārtīties. Nesaukšu nevienu vārdā un nevienam neko nepārmetīšu, bet daži pēc ilgāka laika satiktie liepājnieki brīnījās – o, tu vēl dzīvs un galvenais – prišs (vietvārds, sinonīms vārdam svaigs) izskaties! Viņi droši vien vēroja manu ātro, bīstamo trasi un sprieda, ka neizķepurošos.”
Par ecēšām un grābekļiem
Lai gan jautājums ir gana malts un deldēts, grūti populārajam aktierim nepajautāt, vai pašam, tāpat kā daudziem latviešu kino cienītājiem, vārds Edgars asociējas ar šarmantā uzdzīvotāja, neaprēķināmā mīlētāja tēlu. Un vai pašam nav apgrūtinoši sadzīvot ar savulaik pielipušo bohēmista, dzīves baudītāja slavu? Galu galā kaislību purvs ir viltīgs, savus bridējus vilina akačos.
No postošām atkarībām ne vienam vien izdevies atbrīvoties, pievēršoties reliģijai.
Edgaraprāt, katram ir sava baznīca, kam ziedot. “Nepārmetu citiem viņu izvēli, bet mana baznīca un glābēja ir ģimene. Lai kā tur būtu, manējie vienmēr piedos un sapratīs. Par to, kas būtu, ja pēc šķiršanās no pirmās dzīvesbiedres paliktu viens, bail pat domāt: man vajag blakus cilvēku, kurš dod stimulu.”
Šis būs jau otrais “Purva bridējs”, kur Edgars piedalīsies. Pirmo iestudēja Rolands Atkočuns, otru, kā minēts, Regnārs Vaivars, un abos viņam tika piešķirta barona loma. “Redz, Edgaru man neiedeva. Laikam esmu par vecu,” mākslinieks nosmej un turpina. “Bet vārdu man mamma, vēl būdama stāvoklī, iedeva pēc filmas “Purva bridējs” noskatīšanās: tik ļoti viņai patika Pūcītis. Iespējams un varētu pat ticēt, ka netaustāmā veidā likteņa līnijā pirmie burtiņi tobrīd sāka ierakstīties.
Gluži kā leģendārā kinodarba varonis, nekāds eņģelītis pēc rakstura neesmu. Savā ziņā gan romantiķis, gan sieviešu mīlētājs.
Varbūt no malas izskatos vieglprātīgs, drīzāk jau emocionāli dulls. Arī Marta pēc laika redzēja, ka sadzīve nav vienkārša. Mums domas un vērtējums atšķiras, līdz ar to abiem daudz jāstrādā, lai sarīvētos un kļūtu kā viens vesels.”
To ir vienkāršāk pateikt nekā izdarīt. Kaut vai tāpēc, ka vīrietim ir grūti no sirds izrunāties. Ar nobrieduša cilvēka prātu Edgars secina – ja attiecības ir ļoti svarīgi saglabāt, bez dvēseļu striptīza tomēr neiztikt. “Paldies liktenim, ka man ir tāda Marta – daudz mierīgāks cilvēks, tieši viņa parasti ir iniciatore atklātajām sarunām. Bez šaubām, man ir grūti pārkāpt pāri savam ego, bet – cik ātri aizsvilstos, tikpat ātri liesmas noplok. Apgriezies par simt astoņdesmit grādiem, saprotu, kur esmu vainīgs. Vai kļūdas neatkārtoju? Eh, pēc laika atkal lecu iekšā tajā pašā skudru pūznī, kāpju uz tām pašām ecēšām, ar to pašu grābekli pa pieri dabūju.”
Būt labākam tētim
Filmā “Teātris” Džūlija Lamberte nonāk pie secinājuma, ka dzīve ir kā skatuve. Edgaram brīžiem esot sajūta, ka dzīve tomēr ir lielāks teātris. “Teātrī mums iedod eksemplāru, zinām, ko spēlēsim. Veidoju savu tēlu, cik necik to paredzu un pats varu ieviest korekcijas. Bet reālajā dzīvē mēdz tāds teijāteris notikt! Tu ej, un piķis viņu zina, kur tunelis izvedīs. Dažreiz vēl uzvelkos, bet, gadiem ejot, esmu uzaudzējis pabiezu ādu. Liekulību un publisko ķengāšanos, tāpat intīmo attiecību ķidāšanu vairs neuztveru tik krasi. Cenšos uz visu raudzīties distancēti, komentārus internetā nelasīt un neiepīties intrigās.”
Edgars atzīst – skrējienam kļūstot rāmākam, vairs nevar atļauties to pašu, ko agrāk.
Otrkārt, mainījušās prioritātes un mērķis. Četru bērnu tētis salīdzina: “Tagad man dubultā jāsaudzē sevi un savi mīļie. Divi dēli jau lieli, bet divi – pavisam mazi. Rojam Kristeram tikai divi gadi un pieci mēneši, Markam Eliotam desmit mēnesīši. Vecākajiem puikām augot, bieži nebiju klāt, kad tas viņiem bija svarīgi. Nu pavisam citām acīm redzu lietas, ko agrāk pat nepamanīju. Gribas vēl piedzīvot to, ka viņi atved kādu meiču mājās – lai redzu potenciālās vedeklas.”
“Esmu lauku cilvēks”
Intervijas laikā Edgara roka nepārtraukti sniedzas pēc cigaretes: spriedzi radot pienākumu gūzma, kā arī atbildība.
Jautāts, kā izdodas pēc iedziļināšanās kārtējā lomā pārslēgties uz sadzīviskām lietām, aktieris attrauc, ka tas nav ne viegli, ne grūti, ir jādara, un viss. Starpbrīdī viņš bieži vien paspējot aizskriet uz bērnudārzu pēc dēliņa un vēl ātri iepirkties tirgū. Mazajai atvasei piešķirtā vieta Nīcas bērnudārzā būtiski atvieglo sievas Martas mājas soli. Tikmēr ģimenes galvas rūpju objekts ir iecerētā jaunbūve. Īpašumu Nīcas pagastā ar zīmīgu nosaukumu “Mazdzintarnieki” palaimējies iegādāties ekonomiskās krīzes priekšvakarā, kā Edgars saka, pirms trakā burbuļa plīšanas.
“Tas man bija sens sapnis, jo neesmu pilsētnieks – paniski nepanesu ilgstošu uzturēšanos starp lielām ļaužu masām un mūriem. Tagad daudzi tiecas pēc īpašuma laukos un tāpat kā es tur priecājas par padarīto. Par ziedu, ķemertiņu vai suņu būdu. Jebkurā dvēseles stāvoklī varu iziet ārā un uzreiz sākt darboties. Kā jau lauku cilvēkam, man jo sevišķi gribas atrasties tālāk no burzmas, kur miers un pašam savs stūrītis.”
Par “savu stūrīti” pašreizējo Pujātu mītni var dēvēt tiešā nozīmē. Pagājušā gadsimta piecdesmitajā gadā būvētās mājiņas atjaunošana izmaksātu dārgāk nekā jaunas uzcelšana, tāpēc namiņš pilnībā noārdīts. Procesu pavilkuši garumā vajadzīgie projekti, palīgēkas dokumentācijas saskaņošana. Edgars to uztver ar viņam raksturīgo optimismu un humoru: “Nesūdzos, kaut gan jau labu laiku dzīvojam cieši kā jakuti vai čukči jurtā. Telpas mazas, siltas. Ar elektrību apkurināmas, toties gandrīz ne par ko citu nemaksājam. Principā vienistabas dzīvoklītis ar visām ērtībām. Pašlaik esam tajā stadijā, kad visi dokumenti sakārtoti un mājai pamati ielieti. Galīgs muļķis neesmu, kaut ko protu, taču pilnībā saviem spēkiem būvniecības darbus nepaveikšu. Tātad jāpelna tik nauda.”
Sarunas biedrs spriež, ka reti kuram mūsdienās ir tik labi atalgots darbs, lai mājokļa jautājumu atrisinātu bez kredītiem.
Aizņemšanos gan viņš sauc par likteņa spēli. Var jau būt, ka paveicas un patrāpās kāda laba filmēšanās. Diemžēl mūsu valstī tā industrija maza, tāpēc vairāk pašam smadzenes jākustina. Edgara pastāvīgo ienākumu avotu papildina koncertēšana un korporatīvo pasākumu vadīšana, taču kariete pagaidām jāvelk vienam, un tas liek būt piesardzīgam: “Ne visi mani sapņi piepildījušies, tomēr ceru uz 50 gadu jubileju, kas citugad februārī, kopā ar ģimeni ievākties jaunajā mītnē. Latiņu esmu augstu uzlicis, bet piepildīsies tik un tā. Nu labi, gada laikā vismaz karkass zem jumta ir jādabū.”
Mākslinieka dvēsele
Mēdz teikt, ka katram ir sava uts, un, ja kāds saka, ka nav, tad viņam ir divas. Edgaram var pārmest daudz ko, tikai ne paškritikas trūkumu. Par savām vājībām viņš runā ar atbruņojošu vieglumu un atklātību: “Vispirms desmit reizes nogriežu, tikai tad mēru un… lipinu kopā to lentīti. No tā arī šuves nepareizas un izmēri nepareizie. Ko darīt, tāds esmu – bišķiņ pasists uz augšu, mākslinieka dvēsele…”
Kad parādījusies skatuves vilkme, neesot precīzi piefiksējis, bet, jau mācoties Lutriņu pamatskolā, kas iekrita padomju laikā, arvien piedalījies aģitbrigādēs, konkursos, pašdarbības pulciņos – atradies vidē, kur līdzcilvēki, lielākoties pedagogi, ievērojuši puiša spējas un gādīgi virzījuši viņu.
“Kandavas sovhoztehnikumā divus gadus mācījos par pārtikas tehnologu, teātra pulciņu vadīja skolotāja Berga, kura iemācīja saprast un iemīlēt mākslu, pamanīja manu patiku pret literatūru, dzeju. Pēc uzvarām konkursos teica, lai savu likteni tehnikumā nebojāju, bet eju uz aktieriem. Tieši viņa aizvadīja mani uz Valmieras Viestura skolu, kur savukārt bija lieliskais skolotājs Zigurds Ķesteris, pazīstamā Dailes teātra aktiera tēvs. Pēc vidusskolas nācās izlemt – iet armijā vai kaut kur mācīties. Ķesteris prombraucot man kliedza no piektā stāva: “Edgar, brauc uz Liepāju, tur uzņem jauno teātra kursu!” Tiku bīdīts, taču ar putām uz lūpām nerāvos kļūt par aktieri, pat neaizdomājos, vai tam deru. Absolūti ne!”
Atklājot rakstura praktisko šķautni, aktieris spriež, ka no viņa būtu iznācis arī sakarīgs pavārs vai uzņēmējs lauksaimniecībā.
“Ideju milzum daudz, diemžēl ne visas realizēju. Tikai iestājoties Liepājas teātra ceturtajā studijā, lielo korifeju vadītajās nodarbībās sāku apjēgt, ko spēju.”
Edgars nešaubās, ka liktenim ir savs scenārijs, tomēr katrs cilvēks to vairāk vai mazāk var veidot. Un katram tiek dots ne vien pārbaudījumu periods, bet arī iespējas. “Daudzas esmu izmantojis un konsekventi gājis uz mērķi. Citas… Reizēm atskatoties rodas pārdomas – kā būtu, ja attiecīgajā brīdī būtu ļāvies. Štrunts! Dzīvoju šodien un tagad. Ticu, ka ir nolemts, kā man šajā dzīvītē jāelpo, un eju uz priekšu.”
Nesen pieredzējušie teātra aktieri vērojuši, kā mēģinājumā uz skatuves darbojas jaunieši. Uz kolēģa jautājumu, vai Edgars, ja šodien būtu students, vēlreiz stātos aktieros, viņš mirkli iepauzējis un atbildējis, ka drīzāk jau ne.
“Īpatnēji. Varbūt vēlāk domāšu citādi. Tajā pašā laikā nenožēloju izvēli: bijis daudz tikšanos, iegūti draugi, iepazīti brīnišķīgi cilvēki. Esmu gan cietis, gan mīlējis, gan nests uz rokām, gan sists un lamāts.”
Ziemas peldes un sulu kūres
Par to, ka Edgars izskatās jaunāks par saviem gadiem – enerģisks, ar veselīgu sejas krāsu –, iespējams, jāpateicas gēniem. Arī optimista dabai, kas ļauj kā kaķim allaž piezemēties uz visām četrām.
“Metīšu nost pīpēšanu. Zinu, ka daži tagad pāriet uz visādiem “hitiem”, bet tas tāpat kā mīlēties ar mākslīgo sievieti. Turklāt nav vēl pierādīts elektrisko cigarešu nekaitīgums. Esmu nospraudis sev mērķi rudenī atsākt ziemas peldes. Līdz pludmalei tikai septiņsimt metru. Ar abiem suņiem aizskrienam, nopeldamies un cauri priežu mežam skrienam atpakaļ. Patīk tā kaifīgā sajūta pēc saskares ar aukstu ūdeni. Man ir brīnišķīgs sievastēvs, kurš ir mednieks un makšķernieks. Kad aizbraucu uz Vērgali, ir forši piedzīvojumi ar jūrā braukšanu un zivju kūpināšanu.”
Viena no Liepājas teātra vadošajām aktrisēm Inese Kučinska “vecajā cīņu biedrā” uzteic arī lielisko humora izjūtu: “Edžiņš ir kārtīgs vecis ar saviem klupšanas akmeņiem, galvenais, ka pēc pakrišanas spēj piecelties.
Uzticams, ļoti izpalīdzīgs draugs, arī atbildīgs pret lietām, ko dara. Izlūkos es ar Edgaru dotos.
Sava dzīves veida neveselīgo daļu viņš apvieno ar veselīgo: rok zemi, dzer burkānu sulu, un tas piedod dzīvīgumu viņa vaibstiem.”
Edgars apstiprina – kārtīgas sulu kūres ir neatņemama rudens sastāvdaļa. Burkāni, bietes, āboli gan pašam, gan dēliem nodrošina veselīgi brūnganu sejas krāsu. Bet tas jau nebūtu Edgars, ja atkal nepavilktos uz jokošanu: “Kādai līdz deviņdesmit gadiem nodzīvojušai kubietei jautāja, kā šai izdevies saglabāt skaidru domāšanu un vitalitāti. Kundze atklāja: labs rums, labs cigārs un labas domas.”
Tincināts par nākotnes iecerēm, E. Pujāts neliedz ielūkoties sapņu un hobiju sarakstā: “Kad būs uzcelta māja un bērni paaugušies, nopirkšu pensionāru kemperi un ar visu famīliju ceļošu pa pasauli. Vilina Austrumi, noteikti vēlreiz aizbraukšu uz Norvēģiju un Horvātiju. Gribētu vairāk pievērsties savai sirdslietai – muzicēšanai. Man ir daudz nepabeigtu skaņdarbu. Un iecere pāris dziesmas uztaisīt kopā ar lielo dēlu Kristapu Pujātu.
Viņam tuvāks pops, man – šlāgeris. Svarīgs ir teksts un melodija. Piedalos dziesmu aptaujās, kādā koncertā, ballītē varu uzdziedāt. Dzirdu pasmejam par seriāliem un šlāgeriem, bet astoņdesmit procenti cilvēku skatās seriālus un klausās šlāgeri.”
Vizītkarte
Edgars Pujāts
Aktieris un dziedātājs. Dzimis 1971. gada 11. februārī.
1993. gadā beidzis Liepājas teātra 4. studiju, tajā pašā gadā sācis strādāt Liepājas teātrī.
Teātra darbinieku savienības biedrs.
No 2017. gada laulībā ar Martu Pujāti.
Piedalījies Latvijas TV seriālos un šovos.
Loma filmā “Segvārds Vientulis”.
