“Man zvanīja no Kijivas, kur viņš izglāba vairāku biedru dzīvības…” Emocionāla saruna ar Ukrainā bojā gājušā Latvijas karavīra Edgara māsu Ilzi
0
10.janvārī tika saņemta skumja vēsts – Latvijas Nacionālie bruņotie spēki paziņoja, ka Ukrainā kritis Latvijas brīvprātīgais karavīrs Edgars Platonovs.
Nu, kad Edgars jau guldīts zemes klēpī, ģimene piekrita padalīties plašāk ar stāstu par Edgaru. Kāds bija šis drosmīgais karavīrs? Kā viņš nolēma doties uz Ukrainu karot? Uz jautājumiem atbildēja Edgara māsa Ilze Glovecka.
Stiprais balsts savējiem
“Edgars bija mūsu lielais brālis – drošs un atbildīgs. Mūsu ģimenē bijām trīs – Aivars, trīs gadus jaunāks par Edgaru, un es, mazā māsa, septiņus gadus jaunāka. Kad 1993. gadā, neilgi pēc Edgara desmitās dzimšanas dienas, zaudējām tēti, šķiet, viņš pats nemanot uzņēmās vēl lielāku atbildību – būt par balstu gan mammai, gan mums. Bet, cik stāstījusi mamma, rūpes viņam esot bijušas asinīs jau kopš bērnības. Viņš mani auklējis, sargājis, pieskatījis. Un tā tas palika – viņš bija mans sargs un atbalsts visu mūžu,” ar vissiltākajām atmiņām dalās Ilze.
Brālis vienmēr esot centies viņu samīļot un pasargāt, iedrošinājis. Kamēr mazā māsa palikusi mācīties skolā, Edgars devies studēt uz Rīgu, iestājies Latvijas Universitātē, sācis darboties nekustamā īpašuma nozarē.
Edgars pratis būt tuvumā brīžos, kad ir tik ļoti vajadzīgs savējiem: “Lai kur es atrastos, Daugavpilī vai Rīgā, lai kādus lēmumus man nācās pieņemt, viņš vienmēr bija līdzās. Viņš nepalaida garām nevienu svarīgu notikumu – ne manu vidusskolas izlaidumu, ne augstskolas beigas, ne kāzas. Viņš palīdzēja, kad izvēlējos savu pirmo mājokli, viņš pieskatīja manus bērnus, viņš iedziļinājās un palīdzēja sakārtot lietas, kas man šķita sarežģītas. Bet nekad nebija uzbāzīgs – viņš konsultēja, sniedza padomu, iedegās par lietām, kuras zināja un saprata, bet vienmēr atstāja lēmumu man pašai.”
Viņš esot bijis cilvēks, uz kuru var paļauties – ne tikai ģimene, bet arī daudzi citi, tostarp cīņu biedri Ukrainā.
Džemperis ar uzrakstu “Latvija”
Māsa Ilze Edgaru redzējusi kā apzinīgu un uzticamu. Viņš gan darījis vien to, kas saskanēja ar viņa vērtībām.
“Viņš bija cilvēks, kurš bankas līgumos allaž izlasīja sīko druku, bet ikdienas dzīvē par mazsvarīgām lietām nepārdzīvoja. Viņš nebija tāds, kas meklētu asus pārdzīvojumus tikai piedzīvojuma dēļ, bet azarts viņā bija – izaicināt sevi, pārbaudīt savas spējas, pierādīt sev un pasaulei, ka viņš var. Viņš ir lecis ar gumiju no vagoniņa, ar izpletni – viņš nebaidījās riskēt, ja ticēja, ka tas ir tā vērts. Viņš vienmēr pieņēma lēmumus ar prātu, bet tie nebija auksti aprēķini – tie bija viņa pārliecības balsti.”
Un vēl Edgars bijis īsts patriots, kurš par savu valsti vienmēr runājis tikai to labāko. Ar lepnumu dejojis tautas dejas, bet
uz Ukrainu karot devies, līdzi ņemot džemperi ar uzrakstu “Latvija”. Dažādas lietas ar Latvijas simboliku viņš esot ne tikai valkājis pats, bet dāvinājis arī citiem, it kā nemanāmi atgādinot, kas mēs esam un par ko mums kopā jāturas.
Par došanos karot nerunāja
Kad vaicāju, vai Edgars informēja ģimeni, ka plāno doties karot, māsa Ilze saka tā: “Pirms aizbraukšanas Edgars ar mani par šo lēmumu nerunāja. Varbūt tāpēc, ka zināja – es mēģinātu viņu atrunāt, varbūt tāpēc, ka šī saruna būtu pārāk smaga. Bet es ticu, ka viņš jau bija pieņēmis savu lēmumu, un, kā jau vienmēr, kad ticēja kādam ceļam, viņš uz to devās līdz galam. Taču tagad, kā jau mazai māsai pienākas, es cenšos sakārtot viņa stāstu – kopā ar vīru esam uzrunājuši viņa cīņu biedrus, meklējuši bildes, vākuši stāstus, mēģinājuši saprast, kā viņš tur jutās.”
Militārā karjera Edgaru esot uzrunājusi jau sen, taču dzīve allaž ieviesusi citus plānus. Kāpēc uz Ukrainu izlēma doties tagad? Atbildi zināja tikai pats Edgars, bet diemžēl to vairs nav iespēju viņam pajautāt. Visdrīzāk, esot pienākusi sajūta, ka vairs nevar gaidīt, ir lietas, ko nedrīkst atlikt, ir cīņas, kurās nedrīkst palikt malā.
Vai brālis kā īpaši fiziski gatavojās doties karot? “Sporta zāle bija viņa ikdienas disciplīnas neatņemama daļa – pusdienlaikā un brīvdienās viņš tur bija vienmēr. Es jau zināju – no 12.00 līdz 15.00 brīvdienās viņš nebūs pieejams, jo tas bija viņa laiks trenēties. Vai viņš gatavojās vēl kā citādi? To es precīzi nezinu, bet nepārsteigtu, ja tā būtu bijis – viņš nekad neko nedarīja pa pusei. Armijā Edgars nebija dienējis, bet jaunībā bija Jaunsargos. Es pati to neatceros, taču, šķirstot viņa bilžu albumus, uzzināju, ka šis ceļš viņam nebija svešs jau toreiz.”
Cik ģimenei zināms, Edgars vispirms izrādīja interesi par konkrēto vienību, aizpildot pieteikuma anketu. Pēc tam viņam bijušas attālinātas intervijas, un, kad tās bija veiksmīgi izietas, sekoja klātienes apmācības. Vienība pēc šīm apmācībām paturēja tiesības pārtraukt sadarbību, ja uzskatīja, ka kāds nav tam piemērots.
Pirmais, kurš uzzināja par Edgara nodomu doties karot uz Ukrainu, bija brālis Aivars. Taču to, ka viņš patiešām ir aizbraucis, ģimene sapratusi tikai tad, kad viņš jau bija tur. “Uzzinot ļoti pārdzīvoju, bet mēģināju pieiet lietām racionāli. Es uzdevu visus iespējamos jautājumus – kur viņš pieteicies, kā tur nokļuvis, kur dzīvo, vai kādam no viņa biedriem ir mani vai brāļa kontakti, ja kas notiek. Uzreiz sarunāju viņam tikšanos ar savu kolēģi no Ukrainas – lai tur būtu kāds savējais, pie kā vērsties, ja nu kas. Tas bija mazākais, ko tajā brīdī varēju darīt, lai justos kaut nedaudz mierīgāk. Edgars no Latvijas izbrauca 21. oktobrī, tikai dažas dienas pēc tam, kad kopā svinējām manas jaunākās meitas pirmo dzimšanas dienu.
Tagad, atskatoties, šķiet, ka viņa atvadu apskāviens bija ilgāks un spēcīgāks.”
“Man zvanīja no Kijivas…”
Edgars bija Ukrainas bruņotajiem spēkiem norādījis sava brāļa kontaktinformāciju, tāpēc arī tieši brālis traģisko ziņu uzzināja pirmais…
“Brālis Aivars visu informāciju saņēma 2.janvāra rītā. Aivars atbrauca ciemos, ārā bija uzsnidzis (šķiet) pirmais sniegs. Ar meitām braukājām ar ragavām un cēlām sniegavīru. Aivars lauztā balsī pateica vien: “Man zvanīja no Kijivas…” , kad abi izplūdām asarās. Pirmā ziņa bija 2.janvārī, ka Edgars ir bezvēsts pazudis, 3.janvārī Aivars saņēma otru zvanu, ka Edgars ir atrasts miris.”
Lai cik grūti to savējiem atzīt, tomēr esot sajūta, ka Edgars sekoja savai sirdsbalsij un darīja to, kam ticēja. Tas ir tas, ko ikviens varam mācīties no šī stāsta – biežāk ieklausīties sevī, sekot savām patiesajām vērtībām un darīt to, kas šķiet pareizi, pat ja tas prasa risku. Dzīve ir īsa, un bieži vien aizmirstam, cik svarīgi ir dzīvot saskaņā ar savu iekšējo pārliecību.
Ģimenes skumjas ir neaprakstāmas, tās grūti ietērpt vārdos un ir skaidrs, ka gādīgā brāļa turpmāk pietrūkst vienmēr. Māsa saka: “Lai gan katru dienu nesazinājāmies, tomēr ikdienā mēs vienmēr komunicējām, dzīvojām netālu viens no otra. Man pietrūks vienkārši brāļa – gan svētkos, gan ikdienā. Man ir video, kur pagājušajā vasarā Edgars izdancina manu vecāko meitu, kurai tobrīd ir četri gadi. Skatoties to, es saprotu, ka man visvairāk sirds sāp, ka manas meitas nevarēs piedzīvot visus savus skaistos dzīves notikumus kopā ar manu brāli, tāpat kā tos piedzīvoju es. Edgars bija ne tikai liela daļa no manas dzīves, bet arī no mūsu ģimenes stāsta, un šī zaudējuma skarbums ir tas, kas sāp visvairāk.”
Edgars bija vien 41 gadu vecs. Ģimenei nav zināmas precīzas detaļas par viņa nāves brīdi, taču no cīņu biedriem saņemta informācija, ka viņš gājis bojā krievu uzbrukumā, drosmīgi cīnoties un aizstāvot savas pozīcijas. Cīņu biedri stāsta, ka viņš izglābis vairāku komandas biedru dzīvības un cīnījies līdz galam, neatkāpjoties.
