“Facebook” pamanījām lietotāja Valda Huberta dēla stāstu par kādu interesantu situāciju, ko viņš savulaik piedzīvojis randiņā. Ar Valda atļauju dalāmies ar šo stāstu arī ar jums, jo tas nedaudz maina tradicionālos priekšstatus par sieviešu un vīriešu vēlmēm randiņos…
“Viens no neaizmirstamākajiem randiņiem man bija kādā pilsētā. Tur daiļava atnāca nospeķotā halātā (varbūt tā bija kleita?), stumjot savu trīsgadīgo puiku bērnu ratiņos. Tas tāpēc, ka pat fiziski tik pārbarots bērns paiet nespētu.
Pa tālruni sazinoties, viņa izklausījās pieklājīga, ar labām manierēm un iekšējo pievilcību, bet dzīvē nācās dzirdēt arī lamuvārdus.
Manus atvestos ziedus viņa nevērīgi iesvieda bērnu ratiņu apakšējā plauktā, atrāva vaļā konfekšu kārbu un kāri turpat uz vietas dažas notiesāja, atmetot arī savam nestaigājošajam un nerunājošajam bērniņam.
Es jau uzreiz sapratu, ka vajadzētu pieklājīgi aiztīties, vēl padzerot kafiju āra terasē, bet pat to nepaspēju piedāvāt… Viņa paskatījās man acīs ar alkatīgu skatienu un teica: “Mana bļ** mutere nav mājās. Ejam pie manis!”
Es neveikli mēģināju atrunāties, bet viņa turpināja: “Man vīrietis nav bijis 3 gadus!” Tajā bija tāds kā izmisums, kā pārmetums man, ka man acumirklī iztēlē uzzibsnīja skaļas ainas no viņas guļamistabas ar mani upura lomā un blakusistabā iesprostotā bērna raudas.
Pasaulē mēdz notikt brīnumi. Tieši toreiz tā arī atgādījās. Tieši tajā brīdī man zvanīja brālis, lai vienkārši papļāpātu un apvaicātos, kā man iet. Es pagāju malā, uztaisīju nopietnu sejas izteiksmi un pēc brīža savai potenciālajai izvarotājai paziņoju, ka man ar steigu jābrauc prom, lieta ir ļoti neatliekama.
Tas ir viens no spilgtākajiem notikumiem manā randiņu vēsturē,” atklāts ir Valdis.