Gunārs Nāgels: Par svētku, svinamām un atceres dienām 2
“Man vienalga viss…” – kādreiz dziedāja Zigfrīds Muktupāvels. Būtu mazliet pārspīlēti, ja apgalvotu, ka šie vārdi raksturo caurmēra latviešu attieksmi pret dzīvi, bet daudzos jautājumos vienaldzība ir ņēmusi virsroku.
Protams, Dziesmu svētki un novembra vidus izraisa patriotisma uzliesmojumu, bet cik tālu sniedzas šīs jūtas un cik tālu tās spēj mūs iekustināt? 18. novembrī Rīgā pasludinājām Latvijas neatkarību un gadu vēlāk, 11. novembrī atbrīvojām Rīgu no iebrucējiem. Uzvarējām cīņā pret Vāciju un vēlāk uzvarējām cīņā pret Krieviju. Tomēr mūsu cīņa nebija ne pret pašiem vāciešiem, ne pret pašiem krieviem, un visu tautību piederīgie varēja turpināt mierīgi sadzīvot pēc kara atjaunotā latviskā Rīgā.
Vai šī iecietība arī būtu vienaldzības pazīme? Mums viss ir tik dziļi vienalga, ka mēs visu un visus pieņemam bez iebildumiem? Un, ja kaut kas mūs izrauj no mūsu vienaldzības, tad mēs pārāk ātri un asi reaģējam?
Svētki, svinamās dienas, atceres dienas mums ir daudzas un viena par otru zīmīgāka. Mūsu vēsture ir sarežģīta, varbūt pārāk sarežģīta, un tas, iespējams arī veicina vienaldzību, jo ne vienmēr varam saprast, kā izkulties no pagātnes.
Austrālijā ir vienkāršāk. Piemēram, līdztekus Ziemassvētkiem un Lieldienām tiek svinēta Austrālijas diena 26. janvārī, kad pirmā 11 kuģu flote ar cietumniekiem un zaldātiem ieradās Sidnejā 1788. gadā, lai dibinātu jauno koloniju. Anzaku dienā 25. aprīlī atzīmē militāru izgāšanos Turcijā Pirmā pasaules kara laikā. Karalienes dzimšanas dienu svin atšķirīgās dienās katrā Austrālijas pavalstī, ne tad, kad karalienei patiešām ir dzimšanas diena, bet noteikti tieši pirmdienā, lai vienmēr iznāktu garā nedēļas nogale. Svin dienu, kad strādnieki izcīnīja tiesības strādāt tikai 8 stundas dienā (un 8 stundas izklaidēties vai atpūsties un 8 stundas gulēt). Katra novembra pirmā otrdiena ir brīvdiena Viktorijas pavalstī, jo tad notiek lielā zirgu skriešanās – Melburnas kauss.
Ko svinam Latvijā? Valsts izdzīvošanai patiešām zīmīgas militāras uzvaras, noziegumus pret cilvēci, ko pret Latvijas un latviešu tautu ir veikušas gan tuvās, gan tālās kaimiņzemes.
Nebūsim vienaldzīgi, bet ieturēsim līdzsvaru, lai varam risināt gan pašu, gan valsts problēmas. Mums jāapzinās sava vēsture, īpaši tas, kā tā izteikta svētku un atceres dienās, un jācenšas mācīties no vēstures.
