Lasītāja viedoklis: Man vajag avīzi, ko paņemt rokās 0
Alūksnietim Otomāram Stradiņam drīz apritēs astoņdesmit viens gads. Lai būtu lietas kursā par aktuālo ne tikai savā novadā un Latvijā, bet arī pasaulē, regulāri seko ziņām televīzijā un drukātajos preses izdevumos. “Jālasa tas, ko abonē sieva,” pajoko O. Stradiņš, piebilstot, ka “Latvijas Avīze” ir ģimenes lasāmviela jau gadiem ilgi.
“Esmu piedzīvojis karu, tāpēc ar īpašu vērību sekoju notikumiem Ukrainā. Saprotu cilvēku šausmas, sāpes un bailes par to, kas notiek, tas ir apdraudējums ikvienam no mums. Nevienam nenovēlu piedzīvot karu, lai Dievs nedod tādu elli zemes virsū,” pārdomās dalās O. Stradiņš.
“Avīzi izlasu no pirmās līdz pēdējai lappusei. Interesantas ir gandrīz visas tēmas. Mazāk saista sports, tomēr, ja bijis kāds ievērojams sporta dzīves notikums, tad pārlasīšu arī to,” par ikdienas lasīšanas rituālu stāsta Otomārs. Pasta kastē avīze tiek ielikta katru rītu ap pulksten vienpadsmitiem. Ģimene abonē un regulāri lasa “Latvijas Avīzi” un reģionālo laikrakstu “Malienas Ziņas”. Pie lasīšanas Otomārs ar sievu ķeras vienlaikus – viens pievēršas “LA”, otrs vietējai avīzītei, pēc tam notiek maiņa. Avīzes jāizlasa līdz pēcpusdienai, kad mājās no darba pārnāk bērni un mazbērni, tad ir viņu kārta lasīšanai.
Ilggadējais “LA” cienītājs stāsta, ka vienmēr kā pirmās pārskata “Lasītāju balsis”, savu viedokli salīdzinot ar citu spriedumiem: “Tur var atrast daudz labu domu, bet žēl, ka politiķi neieklausās tautas balsī. Tāpat man gluži kā medusmaize ir Voldemāra Krustiņa un viņa kolēģu lielās intervijas ar redakcijas viesiem.”
Pensionārs uzsver, ka svarīgi būt erudītam un zinošam jebkurā vecumā. Vienmēr sekots līdzi notikumiem gan Latvijā, gan pasaulē. Sākot ar “Atpūtu” pirmskara brīvvalstī, tad padomju gados, kad avīzes un žurnāli bija ļoti lēti, bet ar pamatīgu tā laika propagandas devu. “Šobrīd maciņš liek samazināt abonēto izdevumu skaitu līdz minimumam. Jaunie cilvēki ziņas izlasa internetā, taču man vajag “taustāmu avīzi” rokās. Bērnība, jaunība un spēka gadi pavadīti laukos, tāpēc man tuvas lauku norises, lauku cilvēku rūpes un ikdiena, lielpilsētu dzīve man sveša. Pārdzīvoju, ka lauki izmirst. Latvija visos laikos bijusi agrāra valsts, tagad lasu un brīnos, ka nenovērtē lauku cilvēku darbu. Vai nav jocīgi, ka lauciniekiem šodien jābrauc uz pilsētu, lai nopirktu pienu un krējumu?” spriež O. Stradiņš.
