Vai mēdzat aprunāties ar pacientiem un visu sīki izskaidrot?
Agrāk runāju vairāk, tagad garām sarunām neiznāk laika, jo pacientu aprite slimnīcā ir ļoti liela, taču noteikti izskaidroju, kāds ir veselības stāvoklis un kas jādara savā labā. Manu darba gaitu sākumā slimnieki gulēja nodaļā pat 16–20 dienu, tagad vidējais ārstēšanas laiks ir nepilnas piecas dienas, bet visbiežāk pacienti dodas mājās jau otrajā vai trešajā dienā.
Ikdienā redzat daudz ielaistu slimību?
Kad sāku strādāt, ārstiem bija tendence rāt pacientus, ka viņi nav atnākuši uz konsultāciju agrāk. Es tā nekad nedaru, jo katram bijuši savi iemesli, kāpēc vizīte atlikta. Pacients jāpieņem tāds, kāds viņš ir. Reizēm cilvēks palīdzību nemeklē tāpēc, ka viņam ir nevērīga attieksme pret savu veselību, citkārt – naudas trūkums. Nereti jau agrāk ir vērsies pie ārsta, taču dakteris nav novērtējis problēmu. Protams, ielaistos gadījumos ārstēšanās ir ilgāka, sarežģītāka un dažkārt vairs palīdzēt nevaram.
Jūs esat ieguvis arī zinātņu doktora grādu. Ar praktisko ķirurga darbu nepietika?
Bija tieši otrādi – mana karjera sākās ar zinātni. Beidzot Rīgas Medicīnas institūtu, darbojos studentu zinātnes biedrībā, tāpēc man piedāvāja mācīties aspirantūrā un apgūt operatīvo ķirurģiju Maskavā, un tā 27 gadu vecumā aizstāvēju doktora disertāciju par vēdera aortas ķirurģisko anatomiju. Sākumā gan šaubījos, vai man tas vajadzīgs, jo gribēju strādāt praktiskajā ķirurģijā. Mani pārliecināja profesors Vilis Purmalis, kurš teica: labas anatomijas zināšanas vienmēr noderēs, bet par ķirurgu varēsi kļūt arī pēc tam.Lai labi strādātu, vajag arī kārtīgi atpūsties.
Kā atgūstat spēku un iedvesmu darbam?
Man vienmēr vajag fiziskas aktivitātes, nevaru mierīgi nosēdēt. Vismaz divas trīs reizes nedēļā spēlēju tenisu. Latvijā 60+ senioru grupā esmu septītais. Kad nav tenisa sezonas, skrienu. Katru ziemu dodos slēpot uz Alpiem. Vasarā braucu spiningot – uz Kaņieri, citiem Latvijas ezeriem un upēm. Pāris reižu biju makšķerēt Somijā, un kolēģis rudenī atkal aicina turp doties.
Reklāma
Reklāma
