Pēc kādiem principiem iesakāt izvēlēties, kur operēt vēnas? Vai vienmēr vislabāk to darīt ar lāzeru? 3
Privātajās medicīnas iestādēs operācijas veic ar lāzeru vai radiofrekvenci, kam ir lielisks kosmētiskais efekts, tomēr ikvienai metodei ir gan savas priekšrocības, gan trūkumi, un katra ir saistīta ar risku. Ja jums jau pāris gadu desmitus ir paplašinātas vēnas un flebologs cenšas pārliecināt, ka tuvākajās dienās nepieciešams gulties uz operāciju galda, jāsāk šaubīties, vai tāda steiga ir pamatota. Tā ir nevajadzīga iebiedēšana. Domāju, būtu vērts uzklausīt arī kāda universitātes slimnīcas asinsvadu speciālista viedokli. Ja tie atšķiras, konsultēties arī ar trešo dakteri un tikai tad pieņemt lēmumu, kā ārstēt vēnas.
Operācijas mērķis ir mazināt slimības simptomus un nepieļaut komplikācijas, no kurām smagākās ir ekzēma un čūla. Ne vienmēr vajadzīga ķirurģiska iejaukšanās, reizēm pietiek ar kompresijas zeķu valkāšanu.
Protams, lāzeram ir vairākas priekšrocības – nav nepieciešama vispārēja anestēzija, nav jāizdara grieziens cirksnī un ceļa locītavas apvidū, taču pacientam ieguvums no tā reizēm nav nemaz tik liels. Taisnā maģistrālā vēna tiks sacepināta, taču, ja ir izteikta vēnu varikoze, izlocītie asinsvadi, kas aptver visu apakšstilbu, tāpat jālikvidē ar griezieniem, ko lielajās universitātes slimnīcās dara ne sliktāk kā privātklīnikās.
Blakus vēnai mēdz būt nervs, ko var ietekmēt lāzera karstums, tāpēc pacientiem pēc operācijas nereti rodas neiropātija un nepatīkamas sajūtas asinsvada apvidū. Par laimi, tās nesaglabājas visu mūžu, taču dažiem – diezgan ilgstoši.
Mūsdienās arī tradicionālā ķirurģija ir modernizējusies, kļuvusi mazāk invazīva, ar labāku kosmētisko efektu nekā agrāk. Jāveic vien pāris griezienu vairāk, nekā izmantojot lāzeru.
Jebkurai ārstēšanas metodei fleboloģijā ir recidīvu risks. Austrāliešu pētnieki atklājuši, ka piecus gadus pēc operācijas aptuveni pusei pacientu varikoze atkārtojas. Protams, izņemtās vai sadedzinātās vēnas neatjaunojas, taču zemādā var paplašināties citas.
Privātās medicīnas iestādēs lepojas ar jaunākajām tehnoloģijām. Vai arī lielajās valsts slimnīcās ir pietiekami mūsdienīgs aprīkojums?
Mūsu nodaļā vēnas operējam samērā maz, aptuveni 150 pacientu gadā. Neizmantojam ne lāzeru, ne citas fleboloģijā pēdējā laikā ienākušās metodes. Parasti tās nelieto arī citu valstu universitāšu klīnikās.
Mūsu prioritāte ir artēriju slimnieki, kuriem ir ļoti nopietnas veselības problēmas, un šo asinsvadu ķirurģija pie mums ir augstā līmenī, tostarp endovazālās operācijas, kuras veic invazīvie radiologi. Latvijā ir iespējams tas pats, kas citviet pasaulē. Vienīgi finansējuma trūkuma dēļ samērā reti aortā ievietojam stentus.
Jūs pirmais Baltijā injicējāt cilmes šūnas pacientiem, kuriem audu apasiņošanas traucējumu dēļ draudēja kājas amputācija. Vai šai metodei redzat plašāku izmantojumu?
Operācijai rūpīgi gatavojāmies, iepazīstot mācību materiālus. Tā nav pārāk sarežģīta manipulācija. Pirmo procedūru veicām kopā ar kolēģi Bertoldu Amannu no Hamburgas, kā arī ar Lietuvas un Igaunijas speciālistiem.
To gan vairs nesauc par cilmes šūnu transplantāciju, jo patiesībā tiek izmantots kaulu smadzeņu šūnu koncentrāts, ko iegūst no paša pacienta gūžas kauliem, speciāli apstrādā un, veicot aptuveni 40–50 injekciju, ik pa pāris centimetriem ievada apkārt asinsvadam. Ne visiem pacientiem, kuriem ir kritiska išēmija, kad kājas sāp miera stāvoklī vai sperot pāris soļus, der klasiska ķirurģiska operācija, un arī zāles ne vienmēr ir efektīvas. Savukārt transplantētās šūnas var veicināt jaunu asinsvadu augšanu. Tas būtiski uzlabo asinsriti. No četriem slimniekiem, kuriem to veicām, trim izdevās palīdzēt, bet vienam tomēr nācās kāju amputēt, jo bija stiprs audu bojājums. Kopumā pētījumu dati liecina, ka šī metode ir efektīva vidēji 50% gadījumu, taču operācija ir diezgan dārga, tāpēc nevienu īpaši nepierunājam.
