“Man toreiz izglāba dzīvību!” Streičs par dzīvi, atkarībām un vienu zelta likumu, kas jāatceras visiem latviešiem 0
Jaunākajā “Nedēļa. Post Scriptum” raidījumā viesojas leģendārais latviešu kinorežisors un scenārists Jānis Streičs. Raidījuma vadītāja Anita Daukšte atklāj, kā aizsākusies viņu saruna par iespējamo interviju, kas tālāk izvērtusies diskusijā par Latvijas nacionālo pašapziņu un patiesībā jau paša Streiča dzīves līkločiem.
“Jūs man norādījāt par manu komentāru portālā LA.LV “Anita Daukšte: Latviete, nepadodies! Migranti nāk”. Jūs teicāt, ka caur noliegumu nevar celt nacionālo pašapziņu. Kāpēc?”
Tad jārunā par to, kas ir noliegums. Ir psihiatrijas zelta likums, ka cilvēka zemapziņa noliegumu nepieņem un noraida. Noliegums tikai apstiprina kādu faktu.
Viņš min piemēru, ja kādā vietā nedrīkst smēķēt, tas jau nenozīmē, ka smēķēšana vairs nepastāv. Cilvēks vēlas smēķēt un, ja kaut ko sev aizliedz, dod sev komandu, ta panāk pretējo. Gribi aizmist lietussargu? Pasaki sev “ka tik neaizmirstu lietussargu!”. Tādu atstātu lietussargu ir simtiem, tikai šīs komandas dēļ.
Režisors atklāj arī kādu traģisku gadījumu no dzīves.
“Jaunībā Odesā mani izglāba varētu teikt, ka pat no nāves viens jauns ebreju puisis Miša. Tas notika restorānā, filmēšanas laikā, man bija radies konflikts ar komandu, viņš, saprazdams, ka nebūs labi, mani izveda cauri virtuvei, pa aplinkus ceļiem, nomalē ieveda savās mājās, kāpām pat pa logu iekšā. Viņš mani izglāba. Pagāja gadi, es kļuvu atpazīstams, sāku filmēt, strādāt teātrī, Miša mani atkal atrada, nu sāksim draudzēties, tiksimies. Es eju pa Valdemāra ielu, ieeju telefona būdiņā piezvanīt un nodomāju “ka tik to telefona grāmatiņu neaizmistu”, jo tur Mišas un citu svarīgu cilvēku telefona grāmatiņa, bet es, protams, ka atstāju un pazaudēju. Tā nu Miša visu atlikušo dzīvi ar pārliecību, cik tas Jānis nekaunīgs un iedomīgs. Tas likums pārbaudīts bez gala!” Streičs norāda.
Viņš aicina, ja kādreiz dzīvē no kāda netikuma gribas atbrīvoties, nelieciet sev nolieguma komandu, piemēram, nedzer, neēd, neguli!
Pavēršot to otrādāk, Streičs pats atzīstās, ka uzveicis gan alkoholismu, gan smēķēšanu, kas savulaik šķitis neiespējami.
“25 gadus esmu brīvs un ar nožēlu skatos uz tiem gadiem, kā es indēju savu veselību! Kauns!” scenārists atzīst.
