Sisenis: “Man svarīgākais ir rezultāts un lai visiem patīkama vide” 1
Anita Jaunbelzere, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Meža fakultātei mainījusies fasāde, iekštelpas, mācību programmas un arī aura. Tagad tā strāvo: mēs ejam līdzi laikam, cienot to, ko paveikušas iepriekšējās paaudzes. Audzis arī to jauniešu skaits, kuri vēlas šeit studēt. Par paveikto Meža fakultātes dekāns Dr. silv. Linards Sisenis apbalvots ar “Zelta čiekuru” nominācijā “Par sabiedrības izglītošanu”.
Kā jūs spējat dienā uzklausīt tik daudz cilvēku? Kā var visu atcerēties?
L. Sisenis: Vados pēc principa – izdari un aizmirsti. Galvā visu paturēt nevar. Būtiskākais – atrast risinājumu. Taču ir arī teiciens, ka 90 procenti problēmu atrisinās pašas…
Kādas problēmas atrisināt ir visgrūtāk?
Nopietni galva bija jāpalauza, lai fakultātei piešķirtu tādu veidolu, kāds tai ir tagad. Bija jāmeklē finansējums, tas jāapgūst atbilstoši būvprojektam. Jārisina arī jautājumi, kas saistīti ar mācībām, pasniedzējiem utt. Vienmēr esmu deklarējis, ka Meža fakultātes personāls – ir studentiem, nevis studenti mums.
Jūs esat beidzis Meža fakultāti?
Jā, trīs reizes. Kā bakalaurs, maģistrs un kā meža zinātņu doktors. Fakultātē sāku strādāt jau pirmajā kursā. Jau kopš bērnības man tika ieaudzinātas divas lietas – ja gribi dzīvē kaut ko sasniegt, ir jāmācās, un, ja kaut ko dari, tad izdari tā, lai pašam patīk un nav kauns.
Interese par mežu man radās jau bērnībā, kad tēvs ņēma līdzi medībās. Sajutu to īpašo mežinieku auru, un tas pievilka. Kad mācījos ģimnāzijas 10. klasē, sāku piestrādāt Latvijas Dabas muzeja taksidermijas laboratorijā pie Valda Rēdera.
Iemācījos taisīt izbāžņus. Trīs gadu laikā kļuvu par taksidermistu un, absolvējot ģimnāziju, saņēmu darba piedāvājumu muzejā. Tomēr sapratu, ka jāmācās, un iestājos Meža fakultātē. Ar Rīgas 1. ģimnāzijas diplomu un vidējo atzīmi 7,8 knapi tiekot budžetā, bet jau pēc pirmās sesijas saņēmu paaugstināto stipendiju.
Pirmā kursa rudenī atnācu pie dekāna šajā pašā kabinetā, kurā tagad sēžu, un sacīju, ka gribu strādāt. Dekāns Leonards Līpiņš pieņēma mani darbā par medību laboratorijas vadītāju. Kad pabeidzu studijas, diezgan drīz kļuvu par dekāna vietnieku saimnieciskos jautājumos.
Izveidojām meža zinātnes tālākas izglītības centru, kuru vadīju. Paralēli pabeidzu maģistrantūru, tad doktorantūru, kā arī lasīju lekcijas, līdz 2016. gadā mani iecēla par Meža izmantošanas katedras vadītāju.
Kad kļuvāt par dekānu, ar ko sākāt?
Būtiski bija pierādīt, ka fakultātes personāls vēlas un var realizēt pārmaiņas, fakultāti padarot atvērtu. Izveidojām Meža fakultātes padomnieku konventu. Kopā ar konventu izstrādājot stratēģiju – darba plānu, iezīmējām prioritātes, kurā virzienā jāiet.
Praktiski visu speciālo kursu lekciju vai praktisko nodarbību realizācijā tiek iesaistīti nozares praktiķi vai zinātnieki. Tādējādi cenšamies studentiem radīt izpratni arī par to, kā lietas notiek ražošanā un cik būtiska nozīme ražošanas attīstībā ir zinātnei.
Studiju kursu ietvaros palielinājām praktisko nodarbību īpatsvaru. Lai to izdarītu, pakāpeniski pilnveidojam praktisko apmācību bāzi. Fakultātes absolventam, lai viņš varētu vadīt ražošanu, procesi ir jāizprot ne vien teorētiski, bet arī praktiski.
Meža nozares augstākās izglītības veiksmes stāsts ir tas, ka savulaik tika izveidota Meža pētīšanas stacija, un tās pamatuzdevums ir sniegt atbalstu mežzinātnei un augstākajai mežsaimnieciskajai izglītībai. Sadarbība ar Meža pētīšanas stacijas vadību ir ļoti laba, tādēļ tieši praktisko apmācību segmentā ir izdevies studiju procesā ieviest gan jaunākās tehnoloģijas, gan augstā līmenī realizēt prakses.
Un visam paralēli – lielās ēkas remonts…
Jā, sākot vadīt fakultāti, ar Zemkopības ministrijas un universitātes vadības atbalstu renovējām aktu zāli, to kapitāli izremontējot un pārveidojot par konferenču zāli. Paralēli palēnām mainījām logus un sākām renovēt pasniedzēju kabinetus, kur dažā remonts nebija bijis kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem.
Tad ES finansējuma ietvaros renovējām auditorijas un laboratorijas, un beigu beigās izdevās ārkārtīgi operatīvi izstrādāt un saskaņot būvprojektu, realizēt iepirkuma procedūru un tikt pie energoefektivitātes projekta finansējuma.
Kā draudzīgi jokojam, Jelgavas pilsētas vēsturē šis ir pirmais būvprojekts, kam projektēšana un saskaņošana būvvaldē realizēta divu mēnešu laikā.
Visu ēku nosiltinājām, atjaunojām fasādi, nomainījām apkures sistēmu, logus, nosiltinājām bēniņus.
Iekštelpu renovācijas procesā piesaistījām arī interjera dizaineru. Izveidojām sešas jaunas laboratorijas, kur iespējams apgūt zināšanas mežizstrādē, dendroloģijā, botānikā, medniecībā, meža aizsardzībā, kā arī “Husqvarna” motorinstrumentu laboratoriju.
Ceturtajā stāvā kopā ar nozares uzņēmējiem iekārtosim Koksnes muzeju. Runājot ar nozares uzņēmumiem, vienmēr uzsveru, ka man nevajag naudu, vajag rezultātu. Arī uzņēmējam ir vienkāršāk uzdāvināt fakultātei kādu uzskates līdzekli, mēbeli vai ko citu nepieciešamu.
Piemēram, AS “Latvijas Finieris” divām laboratorijām uzdāvināja vitrīnas, absolvents Edgars Kavoss – meža mašīnu mezglus mežizstrādes laboratorijai, absolventi izlaidumā uzdāvināja fakultātei sēžamos pufus utt. Un, ja vide ir patīkama, labi jūtas gan studenti, gan darbinieki, gan fakultātes viesi.
Blakus kokapstrādes laboratorijai esam uzbūvējuši pilnīgi jaunu starpnozaru laboratorijas ēku, ko būvēja uzņēmums “ZAZA Timber”, un tā ir būvēta no koka līmētajām konstrukcijām. Kopumā fakultātes attīstībā pēdējo gadu laikā ir investēti vairāk nekā 2,2 miljoni eiro, un tās ir nozīmīgākās investīcijas fakultātes pastāvēšanas vēsturē.
Arī Meža dienas Jelgavā kļūst aizvien vērienīgākas. Tā bija jūsu ideja?
Jā. Pirmās organizējām pie fakultātes sporta laukumā, bet nu jau ar pilsētas atbalstu vairākkārt tās notikušas Pasta salā.
Mēs, meža nozares ļaudis, esam sapratuši, ka arī mums tikpat aktīvi, kā uzstājas zaļie, jāstāsta par tām daudzajām labajām lietām, ko mēs darām.
Pateicoties Meža dienām, daudzi ir sapratuši, ka koks ir ekoloģisks materiāls, bet, lai to iegūtu, koks ir ne tikai jāizaudzē, bet arī jānocērt un jāpārstrādā mums tik vajadzīgās lietās – enerģijā, materiālos, mēbelēs un būvēs. Meža dienās var praktiski redzēt, kā tas notiek, un pārliecināties, ka meža nozare ir moderna. Mani priecē, ka aizvien vairāk cilvēku saprot, ka dabu iespējams saudzēt, arī mērķtiecīgi saimniekojot.
Vai arī savu brīvo laiku mēdzat pavadīt mežā?
Brīvajā laikā man patīk praktiska darbošanās. Tās ir medības, kā arī atpūta un darbs mežā. Mežs ir jāapkopj, malka jāsagādā. Man patīk strādāt mežā.
Ir paša spēkiem izdevies uzbūvēt koka māju no pamatiem līdz atslēgai, tad nu pie tās un ap to paiet brīvais laiks. Ziemā tāpat malka jāzāģē, tad jāsaskalda un jāsakrāmē. Arī bērni jāradina strādāt no mazotnes. Tagad bieži to nedara, un tā ir liela kļūda. Un, kad bērns izaug, tad pēkšņi viss jāmāk. Pats skumjākais – jauniešiem nav ieaudzināta pienākuma apziņa. Un tas ir jāiemāca ģimenē, nevis skolā.
Linards Sisenis
* Dzimis 1980. gadā.
* Beidzis Rīgas Valsts 1. ģimnāziju.
* Absolvējis LLU Meža fakultāti.
* Kopš 2017. gada – Meža fakultātes dekāns.
* Ģimenē sieva Egija, dvīņi Artūrs un Kārlis.
* Hobijs: medības, meža darbi, celtniecība.
Publikācija tapusi sadarbībā ar Meža attīstības fondu.
