Pagājšnedēļ LTV1 raidījumā “Panorāma” izskanēja, ka Latvijā 18. novembri vispār nesvin 27 procenti iedzīvotāju; pirms septiņiem gadiem nesvinēja 22 procenti latviešu, šogad – 18 procenti latviešu. Nodomāju – vai tiešām tik daudziem cilvēkiem valsts svētki un valstiskie rituāli neko nenozīmē. 30
Rituāli ir vieni no vissvarīgākajiem kultūras un vērtību veidotājiem. Arī attieksme pret valsti ir veidojama. Bet, ja tā ir neprasmīgi veidota vai maz veidota, vai tai nav pievērsta vajadzīgā uzmanība, tātad šī piederības izjūta Latvijas valstij ir nejaušība, vāji, netālredzīgi, neprasmīgi konstruēta.
Vārds “patriotisms” ir smags un nolietots vārds, es to uztveru kā vēl no padomju laikiem mantotu. Bet ir daudzi citi vārdi. Es lietotu – atzīt savu valsti; justies piederīgam; būt lojālam; kopt valsti. Tas viss iegūstams izglītības politikā, kultūrā. Un arī rituālos, it īpaši svētku. Sociologs Emīls Dirkheims uzskatīja, ka reliģiskie un arī citi rituāli ir tie, kuros piedaloties rodas attiecīgs emocionāls stāvoklis, un pēc tam uz šo emociju pamata izveidojas normas un kopīgas vērtības. Viņa ieskatā rituāls bija kultūras vērtību un normu galvenais veidotājs. Var būt, ka rituāls ir arī piederības sajūtas veidotājs. Jo brīdī, kad vienojamies kopīgā svētku rituālā, rodas citas, pārikdienišķas izjūtas, domas un pārdzīvojumi nekā ikdienā, strādājot iestādē, uzņēmumā, skolā.
Ļoti skaistu rituālu redzēju 4. novembrī, kad Salaspils kultūras nams “Rīgava” svinēja 50 gadus. Tur bija vārdos neizstāstāms mazu un lielu dejotāju, dziedātāju un skatītāju dzīvesprieks, gaišums, prieks un sajūsma. Pēc šā sarīkojuma man šķita, ka Latvijas valstī ir tik daudz vitāla spēka, varēšanas, darītprieka un arī kopības izjūtas. Nebija patosa pilnu vārdu, nebija glorifikācijas, nebija gaušanās, bet bija, pašu salaspiliešu veidots skaistums, prieks un pamatota pašapziņa. Arī 11. novembrī Daugavmalā svecīšu nolikšana ir skaists, iedvesmojošs rituāls.
Pošamies valsts simtgadei, un par to dzirdēti dažādi viedokļi, tostarp, kāpēc svinēšanai tikšot tērēts tik daudz naudas. Tomēr valsts simtgadi taču varam piedzīvot tikai vienu reizi mūžā.
Man ļoti negribētos, ka simtgades temats medijos pārvērstos par glorificējošu sarunu. Ir tik daudz mediju, tik daudz projektu, kuri formāli lieto simtgades notikumu un nolieto to. Jo mazāk par to runā bezkaislīgi un aiz pienākuma un, jo vairāk dara, jo labāk.
Mēs nākam no vitālas tautas, kura smagi strādāja, izdzīvoja un svinēja svētkus. Mūsu priekštečiem bija pavasara saulgrieži un bija Ziemassvētki, kristīgie bieži vien saliedēti kopā ar etniskajiem, nešķiroti. Viņiem bija gan krietna, godīga un ražīga darba pieredze, gan tā cita pieredze, kas nāk ar svētkiem. Un Dziesmusvētkos ir tūkstoši cilvēku, kuri priecājas paši un pārnes to prieku uz citiem. Jo viņi spēj radīt kopā lielu, skaistu notikumu. Darīšanā, darbos, ne nogurdinošās runās ar obligātu simtgades pieminēšanu.
