Aizbraucot no Latvijas, tu kop svešas mājas. Saruna ar Skaidrīti Lasmani 30
18. novembrī Triju Zvaigžņu ordeni saņems Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes emeritētā profesore Skaidrīte Lasmane, kuras lekcijas ir klausījušās neskaitāmas studentu paaudzes, tostarp, arī manējā, un profesorei apsveikumus un laba vēlējumus sirdīs un domās sūta daudzi. Skaidrīte Lasmane ir arī “LA” autoru pulkā – martā publicējām viņas recenziju par raidījumu “Tieša runa”. Ar profesori sarunājos gan par to, ko viņa pati dara pašreiz, gan par to, kā mums visiem veicies savas valsts būvēšanā.
Jūs gan lasāt lekcijas, gan publicējat pētījumus. Kas top pašreiz?
S. Lasmane: Bieži jokoju, ka, tāpat kā Šekspīra karalis Līrs dalīja īpašumus, es esmu izdalījusi visu savu lekciju īpašumu. Jau pirms vairākiem gadiem atdevu kolēģim docentam Didzim Bērziņam lekciju ciklu “Komunikācijas ētika” un kursu “Kultūras teorija un vēsture” – asociētajam profesoram Ivaram Ījabam. Šogad pabeigšu lasīt maģistriem īsu kursu par mūsdienu ētiku un komunikāciju. Bet pētniecības darbu turpinu profesores Vitas Zelčes projektos par sociālo atmiņu un par mediju daudzveidību. Viņas ideja bija pētīt baiļu atmiņu. Izraudzījos Knuta Skujenieka atmiņu krājumu “Sēkla sniegā” un viņa vēstules sievai Intai Skujeniecei. Salīdzinājumam skatīju Solžeņicina un Varlama Šalamova darbus. Šalamovs viens no pirmajiem sāka stāstīt patiesību par Staļina laika cietumiem. Esmu uzrakstījusi rakstu par robežu režīma performanci, jo cietums arī ir stingra norobežojuma telpa, un performance – tās uzvedums, stāsts un atveidojums politieslodzīto rakstnieku darbos.
Valsts svētku nedēļā vairāk nekā citkārt domājam par savu Latviju. Kā jūs vērtējat mūsu veiksmes un neveiksmes valsts būvēšanā?
Nesen Operas un baleta teātrī apmeklēju sarīkojumu “Sarunas pirms pirmizrādēm. “Dons Žuans””. Tas bija stāsts par baletu, kurā apvienotas muzikālās partitūras no Mocarta operas ar Friderika Šopēna mūziku, un labi zināmajiem operas tēliem piepulcēti klāt jauni – tumšas ēnas un ar diženu skaistumu apveltītā Viņa no citas, ideālās, pasaules. Tas simbolizē to, ka Donam Žuanam ir ēnu puse – tumšā zemapziņa – un ir gaišā puse, kura vedina tiekties pēc ideālā skaistuma.
Es domāju, ka Latvijā arī ir līdzīgi. Ir ēnas puses, un ir neliels, ikdienā dažkārt pazudināts, tomēr ideāls virziens, pēc kā tiekties, kaut gan absolūtā variantā nesasniedzams. Bet, kā teiktu anarhists Bakuņins: “Tikai tad, kad domājam par neiespējamo, varam sasniegt iespējamo.” Latvijas valsts tapšana 1918. gadā bez ideāla nebūtu iespējama. Virzību uz to bija veicinājuši jaunlatvieši, kuri iedrošinājās pirmo reizi sevi apzināties par latviešiem. Pretestība bija diezgan liela, un ne tikai no vāciešiem vai krieviem, bet arī no pašiem latviešiem – no zemnieka, kam tā latvietība zināmā mērā likās greznība.
Tajā pusgadsimta posmā, kad te bija padomju režīms un latviskā identitāte nebija pašsaprotama lieta, jāsaka paldies dzejniekiem un citiem ideālistiem par identitātes uzturēšanu. Ojārs Vācietis dzejolī par lielo un par mazo dzimteni rakstīja, ka viņam nav tās lielās un mazās dzimtenes, bet tik tā viena, un visi saprata, par kuru dzimteni, protams, to mazo, ir runa. Zinu, ka par šā dzejoļa mācīšanu skolā daži pedagogi saņēma totalitārās valsts sodus.
Nav grūti uzminēt, no kurienes šodien nacionālismu joprojām kāds turpina lietot lamuvārda nozīmē, un dara to, neoliberālisma atbalstīts.
“LA” lasītāji, zvanot redakcijai, izsaka savu viedokli par valdību, politisko eliti, piemēram, nesen rīdzinieks Dainis Dandēns pauda, ka noskatījies TV raidījumu un uzzinājis, ka mūsu valsts pārvalde ir “politiskais leļļu teātris”. Tas esot trāpīgi raksturots…
Bet ko šis asprātis gribēja ar to pateikt? Politikā ir ļoti daudz izrāžu. Jebkura komunikācija kaut kādā veidā ir izrāde. Teātris ir neizbēgama komunikācijas un dzīves daļa. Bet runa jau ir par ko citu.
Jā, par attieksmi pret varas eliti. Ir sarūgtinātā Latvijas iedzīvotāju daļa, kuri saka: “Deputātu algas nākamgad palielinās par 131 eiro, bet pensionāram pieliek vien dažus eiro.”
Un pamatots sarūgtinājums, jo distance un elitārā loka aklums ir acīm redzams, kaut arī it kā ar likumu apstiprināts. Sarūgtinājums ir saprotams. Jo nenotiek attīstība un nenāk tā labklājība tik ātri, kā gribētos un kā varētu notikt, ja elite domātu par zemi un valsti vairāk nekā par saviem īpašumiem. Daudziem politiķiem nabadzības atgādināšana ir ļoti izdevīga. Piemēram, “Saskaņai”, tāpēc ka tā pretendē uz sociāldemokrātu statusu, un sociāldemokrāti ir tie, kuri rūpējas par atstumto, ievainoto cilvēku labklājību.
Viens no Latvijas pirmajiem izglītības ministriem Aleksandrs Dauge ir rakstījis par “sociālo žēlumu”. Mums pašreiz sociālā žēluma izjūtas pietrūkst. Sociālais žēlums varētu likt domāt par to, kāpēc lauki ir tukši, kāpēc jāsamazina skolu skaits, kāpēc Latvijas nostūros nav darba vietu.
Starpkaru Latvijā par valsts būvēšanu tika vairāk domāts. Agrārā politika bija sekmīga, un tad varēja lepoties kaut vai, piemēram, ar sviestu eksportam.
Valstiskās apziņas trūkst divos virzienos. Viens – ideja par Latvijas valsts kā solidāra kopuma vai kopienas attīstību. Otrs – sociālā žēluma virzīta rīcība un atbalsts attiecībā pret tiem, kuri palikuši dzīvot valstī un par kuru labklājību jādomā. Jāteic, sociālo žēlumu tomēr sākam apzināties. Medijos ir sākusies saruna par to, ka jāaizstāv bāreņi, ka ir valstī neaprūpētie. Kaut gan vienai sabiedrības daļai šķiet, ka saruna ir nogurdinoša.
Savulaik sarīkojumā, kas bija veltīts Rūdolfa Blaumaņa “Indrānu” simtgadei, jūs dalījāties pārdomās par attīstību, kas ir saistīta ar konfliktiem un neatrisināmām dilemmām, kad neviens risinājums nav pilnīgs. Runājāt par cilvēka tieksmi pēc jauniem iespaidiem pasaulē un, no otras puses, par vajadzīgo konservatīvismu un sava kaktiņa kopšanu. Jo vairāk latviešu emigrē, jo vairāk satraucamies par šīs emigrācijas ietekmi uz valsts nākotni.
Aizbraukušie ir ļoti dažādi – gan spējīgi, gan vāji –, un ne jau visi tur dzīvo saulainā labklājībā. Mēs par viņiem ļoti maz ko zinām. Ir stāsti par to, ka cilvēki aizbrauc un neatrod sev cerēto darbu, dzīvo uz ubagošanas rēķina. Esmu bieži dzirdējusi liberāli pareizu, modernu viedokli, ka “mājas ir visur”. Var aizbraukt jebkur un deklarēt: “Man šeit ir labi, šeit ir manas mājas.” Bet tās mājas kāds cits ir kopis! Un tikai tāpēc man tur ir labi. Ir valstis, kas prot gudrāk par Latviju kopt un attīstīt savu tautsaimniecību un tās mājas veidot. Piemēram, Īrija savulaik nebija bagāta, taču, prasmīgi izmantojot Eiropas fondu līdzekļus, kļuva par plaukstošu valsti, un tur raduši mājas ļoti daudzi latvieši. Tur kāds tās šampinjonu audzētavas izveidojis, iekopis un devis darbu citiem. Aizbraucis no Latvijas, es kopju tās mājas, ko izveidojis kāds cits, dzīvoju uz citu māju labklājības pamata.
Bet, ja uzskatu, ka man mājas ir visā pasaulē, skaidrs, ka es taču nevaru visu to daudzumu sakopt. Cilvēka mūžs ir apmēram 70 – 80 gadi, turklāt pēdējos gados jau tā spēka vairs nav. Šī mājas ideja šķiet ļoti svarīga.
