“Man šķiet, pārējā pasaule vēl īsti neapzinās, kas noticis Ķīnā.” Saruna ar ķīniešu valodas pratēju Pēteri Pildegoviču 83
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ķīniešu valodas pratējs, filoloģijas doktors PĒTERIS PILDEGOVIČS (dz. 1938. g.) bija pirmais Latvijas vēstnieks Ķīnas Tautas Republikā pēc mūsu valstiskās neatkarības atjaunošanas, veidojis “Lielo ķīniešu–latviešu vārdnīcu”. Patlaban vada Latvijas Universitātes Konfūcija institūtu.
Pildegoviča kungs, mūsu tikšanās iemesls ir jaunas grāmatas iznākšana. Jūs sarakstītais “Mans Ķīnas stāsts”, kas Latvijā nāca klajā 2019. gadā Latvijas Universitātes apgādā, nupat izdots ķīniešu valodā pašā Ķīnā. Kāpēc un ar ko šī grāmata var būt interesanta ķīniešu lasītājam?
P. Pildegovičs: Patiesībā grāmata domāta Latvijas lasītājam. Tātad latvietim par Ķīnu un ķīniešiem. Ķīnieši šodien daudz lasa. Grāmatnīcās var redzēt uz grīdas vai logu palodzēm sēdošus un lasošus cilvēkus.
Saprotams, visvairāk pieprasītās grāmatas ir par menedžmentu, mārketingu, par visu, kas saistās ar biznesu.
Bet arī pašus ķīniešus ļoti interesē, kā ārzemnieki skatās uz Ķīnu, ko viņi par to domā. Kā uztver moderno Ķīnu un pašreiz notiekošās pārmaiņas.
“Mans Ķīnas stāsts” ir pirmais liela apjoma teksts, kas tulkots no latviešu valodas uz ķīniešu valodu. Iepazīstoties ar manu grāmatu, ķīnietis redz, ka ārzemnieks pazīst Ķīnu, cienī to un bez rietumniekiem raksturīgās pārākuma apziņas cenšas to izprast.
Grāmatu tulkoja mans kolēģis Konfūcija institūtā profesors Šans, viņam piepalīdzēja arī šeit dzīvojošie ķīniešu studenti, kuri prot latviešu valodu. Kā teica profesors Šans, tad es viņam esot palīdzējis ieraudzīt Ķīnu citā gaismā, it kā no malas.
Man pašam tas prasīja divdesmit darba gadus, esmu apceļojis šo milzīgo un skaisto valsti, bijis visās provincēs, izņemot Tibetu.
Kā sākās jūsu interese par ķīniešu valodu? Es pats esmu studējis fiziku un matemātiku, kas ir diezgan smags darbs. Bet tas viss ir nieks salīdzinājumā ar ķīniešu valodas studijām.
Piedzimu Pilskanes pagastā netālu no Ilūkstes. 1944. gada vasarā bēgļu gaitās mūsu ģimene atstāja dzimtās mājas un ar zirgiem devās uz Rīgu. Uzaugu Brīvības ielā blakus Gaisa tiltam, tā bija manas bērnības pasaule. VEF stadions, kur vasarās spēlējām futbolu.
Netālu no mājām atradās Rīgas pilsētas 9. bibliotēka, kur biju cītīgs lasītājs. Reiz manu uzmanību piesaistīja krāsains žurnāls krievu valodā “Кита́й”, tātad “Ķīna”, kurā ieraugu dīvainas, skaistas, noslēpumainas zīmes – hieroglifus.
Es labi zināju krievu valodu.
Lasot žurnālu, savā jaunekļa naivumā iedomājos, ka Ķīnā notiek milzu lietas.
Tas bija laiks no 1956. līdz 1959. gadam, kad notika tā saucamais Lielais lēciens, patiesībā avantūra. Bet viņi rakstīja, kā viss attīstās, Padomju Savienība palīdz, kā tiek celtas jaunas rūpnīcas un laukos ienāk traktori.
Strādāju VEF un vienlaikus neklātienē universitātē studēju vācu valodu. Sekoja dienests padomju armijā, kur es turpināju savas vācu valodas studijas.
Tomēr hieroglifi un Ķīna man nedeva miera. Un atkal sagadīšanās – Maskavā armijas atvaļinājuma laikā ceļā uz Rīgu nopirku grāmatiņu par Maskavas universitāti. Izrādās, tajā var apgūt ķīniešu valodu!
Viss beidzās ar to, ka 1964. gadā mani uzņēma Maskavas universitātes Austrumu valodu institūtā. Iestājeksāmenus kārtoju, vēl būdams zaldāta formā un kirzas zābakos. Tā bija elitāra mācību iestāde, kurā pasniedza tikai un vienīgi cilvēki, kuriem svešvaloda bija dzimtā valoda.
Kur tolaik Padomju Savienībā varēja noderēt ķīniešu valodas zināšanas?
Pēc studijām atgriezos Rīgā un devos pie japāņu un ķīniešu valodas pratēja Edgara Kataja. Viņš man saka – Latvijā tev ar ķīniešu valodu nav ko darīt, tā ātri aizmirsīsies. Apspriedos ar sievu Gaļinu. Mēs iepazināmies Maskavā, kur viņa studēja japāņu valodu.
Izlēmām doties uz viņas dzimteni, uz Tālajiem Austrumiem.
Tā nonācu Vladivostokā, kur sāku strādāt Tālo Austrumu universitātē – sākumā kā pasniedzējs, vēlāk jau katedras vadītājs.
Šajā laikā veselu gadu izdevās pavadīt Singapūrā.
Tā bija vērtīga pieredze, izdevība padzīvot ķīniešu valodas vidē. Bija 1974. gads, PSRS un Ķīnas attiecības pavisam nebija draudzīgas, tāpēc par stažēšanos pašā Ķīnā nebija ko domāt.
1978. gadā, paklausot mātes lūgumam, pēc astoņpadsmit gadu prombūtnes kopā ar ģimeni atgriezos Latvijā. Strādāju Zinātņu akadēmijas Filozofijas institūtā.
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Jānis Jurkāns mani uzaicināja uz Ārlietu ministriju, kur veidoju Āzijas nodaļu. Tas bija sarežģīts laiks, jo dažiem politiķiem ienāca prātā veidot attiecības nevis ar Ķīnas Tautas Republiku, bet gan Taivānu.
Mēs bijām vienīgie no bijušajām PSRS republikām, kas atvēra Taivānas ģenerālkonsulātu. Es turpretim uzskatīju, ka Taivāna – tā ir pagātne, attiecībām jābūt ar Ķīnas Tautas Republiku jeb, kā mēs šodien sakām, ar Ķīnu.
Ko tik nedabūju dzirdēt – Pildegovičs ir komunists, boļševiks! Viss beidzās ar to, ka 1994. gadā neliela Latvijas delegācija, kuras sastāvā bija Ministru prezidents Māris Gailis un es, brauca uz Pekinu atvainoties.
Jau vēlāk, 1998. gadā, es kopā ar kundzi devos uz Pekinu, lai liktu pamatus Latvijas vēstniecībai. 2001. gada sākumā aizgāju no Ārlietu ministrijas. Sekoja tulka darbs Ķīnas ziņu aģentūrā “Sinhua”, vēlāk pasniedzu ķīniešu valodu Latvijas Universitātē. Pēdējos desmit gadus esmu viens no Konfūcija centra vadītājiem Latvijā.
Kā jūs domājat – kas ir Ķīnas saimniecisko panākumu pamatā?
Veiksmīgas reformas un smags darbs. Divus gadus pēc Mao Dzeduna nāves, 1978. gadā, pie varas nāca Den Sjaopins, kurš sāka reformas. Atteicās no komūnām, zemnieki drīkstēja pārdot pārtiku brīvajā tirgū. Attīstījās mazais bizness.
Kad es pirmo reizi aizbraucu uz Ķīnu 1988. gadā, milzīgā valsts jau bija paēdināta. Atceros sarunu provinces pilsētiņā ar vīru, kurš bija tērpies Ķīnas armijas vatenī, viņa vārdus: “Ēdiens un apģērbs vairs nav problēma.”
Tas bija pirms nieka 33 gadiem, kas vēsturē ir tikai mirklis. Šodien Ķīna ir viens no pasaules augsto tehnoloģiju centriem…
Pēc zemnieku brīvlaišanas sekoja atvērtības politika. Līdz tam cilvēki bez īpašas atļaujas nevarēja atstāt savu provinci. Par ārzemēm nebija ko sapņot, tās bija pieejamas vien izredzētajiem. Piemēram, diplomātiem.
Bet tad pēkšņi tūkstošiem ķīniešu studentu sāka braukt uz Eiropu, Krieviju un ASV. Visiem paņēmieniem, atļautiem un varbūt dažreiz ne tik atļautiem, viņi vilka uz Ķīnu zināšanas, tehnoloģijas un ekspertīzi.
Zeme atvērās ārvalstu investīcijām, Ķīnā ienāca milzīga nauda. Sākās ar viesnīcu būvniecību, lai Rietumu uzņēmējiem būtu kur pārgulēt, paēst, aiziet uz viņiem pierastu tualeti. Šajā darbā palīdzēja ķīnieši no Honkongas un Taivānas, kuri zināja valodu un vietējo mentalitāti.
Uz Ķīnu tika aicināti arī rietumnieki. Arī šodien divās pilsētās, Pekinā un Šanhajā, darbojas tā saucamā Zaļā karte, īpaša atļauja, kas tiek izsniegta gados jauniem ārzemju speciālistiem.
Viņi var apmesties un strādāt, saņemt ļoti labas algas, dzīvot komfortablos apstākļos. Smadzenes, kas strādā Ķīnas labā. Valstī sākās celtniecības bums.
Ja jūs šodien brauktu pa Ķīnu, tad liktos, ka nekas nav vecāks par trīsdesmit gadiem. Visas provinces savienotas ar ātrgaitas autoceļiem un dzelzceļiem.
Trīsdesmit kilometrus garš jūrā izbūvēts tilts savieno Makao ar kontinentālo Ķīnu, kosmosā lido ķīniešu astronauti.
Man šķiet, pārējā pasaule vēl īsti neapzinās, kas noticis Ķīnā.
Nu jau apzinās. Tas rada aizdomas, piesardzību, pat nepatiku.
Šāda attieksme vērojama īpaši pēdējā gada laikā, kad Ķīnas saimniecības kopprodukts, vērtējot pēc pirktspējas paritātes, jau sasniedzis ASV ekonomikas apjomus. Ķīna kļuvusi par ekonomikas lielvaru. Visam fonā – Covid-19 vīrusa pandēmija, kas izcēlās Ķīnā.
Es uzmanīgi vēroju neseno ASV un Ķīnas delegāciju tikšanos Aļaskas štata galvaspilsētā Ankoridžā. Diemžēl tā atgādināja savstarpēju riešanos.
Kas šīm valstīm ir ko dalīt?
Viens no Ķīnas ekonomisko panākumu iemesliem ir tās ražojumu eksports uz pārējo pasauli, pirmām kārtām uz ASV. Saprotams, tas var iznīcināt vietējās darba vietas. Vienlaikus abas valstis ir atkarīgas viena no otras. ASV ir Ķīnas preču noieta tirgus, savukārt Ķīna uzpērk ASV parādzīmes.
Es ceru, ka tiks atrasti kompromisi, konfrontācija nevienam nav vajadzīga. Ķīna jau labu laiku domā par jauniem tirgiem, it īpaši Dienvidaustrumāzijā. Arī par savu iekšējo tirgu, kas ir milzīgs un joprojām neapgūts.
Vēl kāda problēma, kas ietekmē Ķīnas tēlu, – apiešanās ar etniskajām un reliģiozajām minoritātēm. Piemēram – cilvēktiesību pārkāpumi Siņdzjanas Uiguru autonomajā reģionā. Cilvēki tiek turēti aizdomās par nelojalitāti tikai tādēļ vien, ka ir uiguri vai musulmaņi. Tie ir dokumentēti fakti. Kāpēc varenā Ķīna tā rīkojas?
Ķīnas mērogiem musulmaņu kopiena nav liela, vien 40 miljoni cilvēku. Šodien viņi ir daudzmaz iekļāvušies Ķīnas sabiedrībā. Agrāk tā saucamajā Austrumu Turkestānā bijušas vairākas sacelšanās pret centrālo varu, kas visas tikušas apspiestas.
Divas reizes, 1930. un 1940. gadā, kad centrālā vara Ķīnā bija vāja un katrs dzīvoja, kā gribēja, šajā reģionā pat izveidojās kaut kas līdzīgs neatkarīgām valstīm. Pirms gadiem divdesmit neatkarības kustība atjaunojās ar jaunu sparu, tajā iekļāvās islāmistu kaujinieki, kas bija karojuši Afganistānā, Sīrijā.
Centrālajai varai Pekinā izdevās izskaust radikālo islāmu. Protams, par metodēm, kā tas tika darīts, var strīdēties. Vērtējot no Rietumu skatpunkta, tās var likties nedemokrātiskas. Pekinā pastāv bažas, ka neatkarības centieni var atjaunoties.
Tas ir viens no iemesliem, kāpēc Ķīna patlaban cenšas attīstīt ziemeļrietumu teritorijas. Cerot, ka ar investīcijām, darba vietām un dzīves līmeņa kāpumu pieaugs vietējo iedzīvotāju lojalitāte. Austrumu Turkestāna ir daļa no Jaunā Zīda ceļa.
Vēsturiski senais Zīda ceļš gāja līdz Melnajai jūrai un Vidusjūrai.
Šodien ķīnieši vēlas izbūvēt transporta koridoru, kas ved līdz Eiropas lielākajai ostai Roterdamai.
Protams, viņus interese arī Pēterburga un citas Baltijas ostas. Ja kaut neliela daļa Ķīnas preču ietu caur Latvijas ostām, tas būtu izdevīgi visiem, gan Ķīnai, gan Latvijai.
Latvijas Valsts drošības dienests nesen publicētā ziņojumā secinājis, ka Latvijas informatīvajā telpā arvien mērķtiecīgāk darbojas arī Ķīna. Citēju: “Ķīnas specdienesti saredz Latviju kā iespējamu platformu informācijas ieguvei par NATO un ES notiekošajiem procesiem, kā arī cenšas izplatīt Pekinai labvēlīgus vēstījumus.” Tātad kaut kādā nozīmē mūsu saruna ir izdevīga Ķīnai?
Katra valsts cenšas spodrināt spalvas. To dara Gētes Institūts, Francijas Institūts, mūsu pašu Latvijas Institūts. Valstu intereses vistiešāk pārstāv vēstniecības.
Starp diplomātiem ir arī drošības iestāžu pārstāvji, kuri darbojas pavisam oficiāli. Tā ir vispārpieņemta pasaules prakse. Mūsu valstī Ķīnai ir vēstniecība un Tirdzniecības pārstāvniecība, starp kuras darbiniekiem ķīniešiem daudzi ir labi krievu valodas pratēji.
Tomēr vislielākais Ķīnas interešu objekts šodien ir ASV. Šajā valstī lobija darbā iesaistīti visi – sākot ar diplomātiem, beidzot ar studentiem un augošo ķīniešu kopienu.
Vēl pirms trīsdesmit gadiem Ķīnas varas iestāžu nostāja bija – pēc studijām ārzemēs tev jāatgriežas Ķīnā. Tagad tā ir cilvēka personīga izvēle. Arī Krievijā ķīniešiem ir visai nopietnas, varbūt pat tālejošas intereses.
Es vēl atceros laikraksta “Pravda” numuru, kurā bija vesels atvērums, kas vēstīja par ciemu, upju un kalnu pārdēvēšana Tālajos Austrumos no ķīniskajiem uz krieviskajiem nosaukumiem. Tā radās visādas Partizanskas, Daļņerečenskas un Rudnajas.
Bet fakts, ka tagadējā Piejūras novadā pirmie ieradās nevis krievi, bet gan ķīnieši, ir vispārzināms. Jau izskan runas par nevienlīdzīgiem līgumiem, kas 19. gadsimtā tikuši slēgti starp Ķīnu un Krievijas impēriju.
Tāpēc nav brīnums, ka pasaulē pieaug bažas – kā uzvedīsies Ķīna, cik korekta, cik miermīlīga un diplomātiska tā būs.
Arī es ar savu ilgo un dziļo Ķīnas pazīšanu to neņemos prognozēt. Kā mēdz teikt – noslēpums aiz septiņiem zieģeļiem.
Ar ko tieši nodarbojas Konfūcija institūts?
Mūsu misija ir ķīniešu valodas un kultūras popularizācija. Esam sastādījuši un izdevuši 1000 lappušu biezo “Lielo ķīniešu – latviešu vārdnīcu”. Tādas nav ne leišiem, ne igauņiem. Iznākušas vairākas mazākas vārdnīcas un mācību līdzekļi.
Šodien ķīniešu valodu Latvijā var apgūt ap četrpadsmit vidusskolās, ģimnāzijās un augstskolās. Jaunieši saprot, ka tai ir nākotne. Tā gan ir sarežģīta valoda, kurā nav dzimtes, darbības vārdi netiek locīti.
Ķīniešu valoda ir tā saucamā toņu valoda. Tajā ir četri toņi, atkarībā no intonācijas mainās vārda nozīme.
Piemēram, vārdam “ma” var būt četras nozīmes: mamma, kaņepes, mācīt un lamāties. Tāpēc cilvēkiem, kuriem nav muzikālās dzirdes, ķīniešu valodu grūti iemācīties.
Kā ķīnieši raksta ar datoru? Latīņu alfabēta klaviatūrā ir tikai 26 burti, bet hieroglifu – milzīgs daudzums!
Pavisam vienkārši – ķīnieši ar latīņu burtiem raksta zilbes izrunu, īpaši atzīmējot tās intonāciju, līdzīgi kā mēs “e” pārvēršam “ē” vai “s” par “š”. Tad īpaša datorprogramma atrod un uzraksta atbilstošo hieroglifu.
Kas ir vērtība ķīniešu cilvēkam? Ko viņš vēlas sasniegt dzīvē, ko uzskata par panākumu?
Dzīves augstākais mērķis ir ģimene un bērni. Kā mācīja lielais skolotājs Konfūcijs, ir svarīgi, lai ģimenē būtu dēls, tad dzīve ir piepildīta.
Viena bērna politikas laikā, kas Ķīnā ilga no 1980. līdz 2015. gadam, viņi gan iebrauca pamatīgās auzās. Jau bija sākusies ultraskaņas skenēšana, un daudzas ģimenes atteicās no meitenēm, līdz piedzima dēls.
Tagad ķīniešu puiši spiesti meklēt līgavas pa visu pasauli.
Tāpat liela vērtība ir izglītība. Vecākā paaudze krāj naudu, lai tikai varētu izskolot bērnus. Sabiedrībā valda stingra hierarhija – vīrs, sieva un bērni.
Saskaņā ar Konfūcija mācību pret priekšniecību jāizturas ar cieņu, tā ir jāklausa. Spēks, kas joprojām satur kopā moderno Ķīnu, ir kompartija. Tas mums var patikt vai nepatikt, tā vienkārši ir.
Ķīnieši daudz strādā. Taksists sēž pie stūres desmit stundas un dienas beigās ir pagalam noguris. Bet aiz muguras ir simti, kuri gatavi ieņemt viņa vietu. Dzīve nav viegla, jāiztur nepārtraukts spiediens.
Ķīnieša ideāls ir cilvēks godavīrs. Tāds, kuram var aizdot naudu, neprasot parakstu. Uz kuru var paļauties, uzticēt problēmas, saņemt padomu. Ar kuru var aprunāties kā līdzīgs ar līdzīgu. Ja dzīvē esi kopā ar šādiem cilvēkiem, tev ir paveicies.
Un kas ķīniešiem patīk Latvijā?
Milzīgs pārsteigums ir mūsu Dziesmu svētki. Tos redzot, viņi burtiski apjūk. Jūs, neliela tauta, spējat sarīkot kaut ko tādu! Vēl ķīniešiem patīk Rīga. Viņiem tā šķiet neliela, jauka pilsēta ar parkiem, muzejiem, skaistu arhitektūru un interesantu kultūras dzīvi. Tātad esam bagātāki, nekā paši dažkārt domājam.
