Man rūp Latvijas bērni. Intervija ar latviešu izcelsmes pediatri no ASV 0
Kopš 1987. gada, kad latviešu izcelsmes pediatre no ASV Zaiga Alksne-Filipa Latvijā viesojās pirmo reizi, viņa mūsu valsti apmeklējusi vairāk nekā četrdesmit reizes, gan organizējot palīdzību Latvijas bērniem un medicīnas iestādēm, gan daloties ar ārstiem savā bērnu ārstēšanas pieredzē, gan konsultējot mazos pacientus.
Par savu nesavtīgo palīdzību viņa saņēmusi neskaitāmus pateicības rakstus un apbalvota ar Atzinības krustu. Kā pediatre vērtē bērnu veselības aprūpi Latvijā?
– Kādas ir lielākās bērnu veselības aprūpes problēmas Latvijā?
– Jau vairāk nekā 35 gadus strādāju vienā no lielākajām Vašingtonas štata bērnu klīnikām, kas atrodas Belvjū pilsētā, un ik dienas pieņemu 25 – 35 bērnus. Man vienmēr ir saskarsme ar bērniem, viņu vecākiem. Nevaru iedomāties, kā ģimenes ārsts, kuram nav bijusi pieredze pediatrijā, varētu labi aprūpēt bērnus, jo pediatriskā apmācība ir ļoti dziļa un pamatīga. Neviens no mums taču nav spējīgs vienlīdz labi apgūt zinības un sekot līdzi jaunumiem visās medicīnas jomās. Uzskatu, ka tas, ka savulaik Latvijā pediatriem bijā “jāpārmācās” par ģimenes ārstiem, bija liela kļūda.
Viena no lielākajām problēmām Latvijā, manuprāt, ir bērnu ārstu pieejamība. Manā praksē vecākajam “bērnam” ir jau 25 gadi, tomēr viņš negrib pāriet pie ģimenes ārsta, jo uzskata, ka pediatra rīcībā ir visa informācija par veselības pārbaudēm, ārstēšanu un potēšanu.
Piemēram, par pozitīviem vai negatīviem laboratorisko analīžu un izmeklējumu rezultātiem mēs bērna vecākus pa tālruni informējam jau tajā pašā vai nākamajā dienā. Pie pediatra dienas laikā var piekļūt ikviens slims bērns, varbūt tikai būs kāda stundiņa jāpagaida. Bet, ja tā ir akūta situācija – nāciet iekšā, kāds jūs noteikti izmeklēs! Bērnus, kurus nekavējoties jāapskata speciālistam, nosūtām uz bērnu slimnīcu, bet tiem, kuriem speciālista konsultācija nepieciešama tuvāko divu trīs dienu laikā, izrakstām nosūtījumu un informējam speciālistu, ka būs šāds pacients. Turklāt mūsu klīnikā bērnus pieņem arī sestdienās un svētdienās. Esam pieejami 365 dienas gadā un 24 stundas diennaktī.
Ārsti no bērnu slimnīcu neatliekamās medicīniskās palīdzības nodaļām zvana, lai informētu, ka kāds no maniem pacientiem nokļuvis slimnīcā vai arī pēc palīdzības sniegšanas tiks atlaists mājās, lai turpinātu ārstēties pediatra uzraudzībā.
Tas, ka jābūt sadarbībai starp dažādu specialitāšu ārstiem, starp slimnīcām un primāro ārstu praksēm, ASV ir noteikts ar likumu. Nevar būt tā, ka bērns nokļuvis slimnīcā, bet viņa pediatrs par to neko nezina.
Esmu ļoti norūpējusies par to, kas Latvijā notiek ar lauku bērniem. Varbūt viņiem ir veselīgāks gaiss un ēdiens, bet kas viņus izmeklē un nosaka diagnozi, ja viņi paliek slimi? Mans sapnis – lauku reģionos izkaisītas ģimenes ārstu prakses, bet lielākajos centros pieejami bērnu ārsti, pie kuriem varētu konsultēties ne tikai bērni un viņu vecāki, bet arī ģimenes ārsti.
– Latvijā arvien biežāk jāsastopas ar vecāku noliedzošo attieksmi pret bērnu vakcinēšanu.
– ASV reti sastopami vecāki, kas ir pilnībā pret bērna vakcinēšanu, jo tādos gadījumos viņiem jārēķinās ar nopietnām sekām. Piemēram, lai bērns varētu apmeklēt skolu, jāiesniedz pediatra rakstveida atzinums, ka ar vecākiem šis jautājums ir pārrunāts un viņi atteikušies no vakcinācijas.
Latvijas sabiedrībā šobrīd notiek diskusijas par to, vai vakcinēt vai nevakcinēt bērnus pret rota vīrusa infekciju, vai valstij to vajag apmaksāt. Bez šaubām, vakcīnas ir dārgas, bet viens inficēts bērns inficē citus. Mātes, kopjot saslimušo mazuli, spiestas kavēt darbu. Var gadīties, ka bērns jāievieto slimnīcā, un izmaksas aug augumā. Neviens nav aprēķinājis, cik šāda slimošana izmaksā valstij.
– Kas vēl būtu jāuzlabo vai jānovērš?
– Latvijā ir pārāk maz preventīvu pasākumu, kuru mērķis būtu pasargāt bērnus no nelaimes gadījumiem, piemēram, bojāejas ugunsgrēkā un noslīkstot. Es redzu uz ielām daudz riteņbraucēju – tas ir ļoti labi, bet pusei no viņiem galvā nav aizsargķiveres, kas pasargā no galvas traumām.
Apmēram 60% Amerikas jauniešu ir liekais svars, un mums, ārstiem, ikdienā nākas saskarties ar šīs parādības sekām, piemēram, aknu aptaukošanos, paaugstinātu asinsspiedienu, cukura diabētu… Čipsi, kokakola, pepsikola… Esmu ievērojusi, ka arī Latvijas bērni sākuši aptaukoties. Man ir skumji to redzēt. Tomēr labi, ka Veselības ministrija atzīst, ka tā ir problēma, un sākusi rīkoties.
Vēl viena lieta, kas mani satrauc, ir tā, ka Latvijā ne vienmēr tiek popularizēti un ieteikti bērniem pareizie medikamenti, kas piemēroti attiecīgajam vecumam. Baidos, ka nepietiekami informēti ārsti var pieļaut daudz kļūdu un tiešām sabojāt bērna dzīvi.
Reiz piedalījos kādā pediatru konferencē Rīgā, kur farmācijas firmas pārstāvis – pēc profesijas ārsts –, stāstīja par jaunu preparātu, kuru varot lietot visi bērni, nenorādot sīkāk, kādos gadījumos, no kāda vecuma. Man bija sāpīgi to klausīties. Tā vien šķiet, ka farmācijas firmas valda pār Latvijas medicīnu.
