“Man patīk literatūra, jo tā atklāj ļoti daudz!” Saruna ar rakstnieku Džeidu Vili 1
Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Džeids Vils (1978) ir amerikāņu izcelsmes tulkotājs, atdzejotājs un rakstnieks. Dzīvo Rīgā, bet bija ilgstoši apmeties arī Viļņā un Tartu, tāpēc jādomā, ka Džeids pazīst Baltijas valstis labāk par daudziem Latvijas iedzimtajiem. Viņa dzejoļi un prozas darbi publicēti žurnālos “Satori” un pielikumā “Kultūrzīmes”.
Tulkojis no latviešu, lietuviešu, igauņu un krievu valodas. Atdzejojis angļu valodā Eduarda Aivara, Krišjāņa Zeļģa, Ingas Pizānes, Arvja Vigula, Arta Ostupa, Raibīs, Ingridas Tāraudas un Ligijas Purinašas dzeju. No prozas – Osvalda Zebra, Alberta Bela, Dainas Tabūnas un citus tekstus. Pievērsies arī vēsturisku tekstu tulkošanai no lietuviešu valodas. Kopš 2016. gada Džeids darbojas kā platformas “Latvian Literature” literārais aģents.
– Vai vari atklāt, kādi pēdējā laika teksti latviešu literatūrā tev ir īpaši patikuši?
Dž. Vils: – Annas Auziņas “Mājoklis” ir spēcīga grāmata, jo stāsta par vienas sievietes dzīvi 20. gadsimta beigās, bet atklāti par visu. Neesmu iepriekš neko tamlīdzīgu lasījis par šo laikmetu, īpaši tādu saturu. Par dzeju – ļoti patīk Arta Ostupa “Variācijas par mēness tēmu”. Viņa valoda ir vēl asāka un koncentrētāka šajā krājumā nekā iepriekš. Bet tā sniedz lasītājam arī manāmu vieglumu.
– Ko tu pats meklē literatūrā, kad lasi un izvēlies tekstus lasīšanai/tulkošanai?
– Es nemeklēju kādu konkrētu tēmu, ja gribu vienkārši lasīt savā brīvajā laikā, bet mans vismīļākais reģions ir Centrāleiropa, un, kad esmu tur, vienmēr pērku to valstu autoru visjaunākos tulkojumus. Tikko izlasīju ungāru dzejnieka Ģulas Jenei dzejas krājumu “Always Different”. Man ļoti iepatikās viņa dzejproza, kas vēsta par bērnību Ungārijā.
– No kurienes nāk tavi stāsti?
– Mani stāsti atnāk no dzīves, ko esmu redzējis, piedzīvojis vai dzirdējis. Rakstu arī “non-fiction” esejas, arī tās nāk no dzīves, bet mani ļoti ietekmēja lietuviešu eseistika – kādu brīdi bija virkne lietuviešu rakstnieku, kuri rakstīja tādas “creative non-fiction” [radošas] esejas, piemēram, Sigits Paruļskis, Ķēstutis Navaks, Giedra Radvilavičūte. Ar prieku lasīju katru viņu eseju. Var teikt, ka mani teksti veidoti viņu ietekmē.
– Vēl izskatās, ka esi apmeties Latvijā jau labu laiku. Pastāsti, kas tevi te kaitina un kas patīk?
– Man patīk, ka dzīvojam mierīgā valstī. It īpaši to sapratu, kad sākās karš. Kas nepatīk – ikdienā komunicējot ar citu cilvēku, man pietrūkst jūtu, emociju un tamlīdzīgu lietu. Varbūt daļēji tāpēc man patīk literatūra, jo tā atklāj ļoti daudz.
– Vai tu neilgojies pēc dzimtajām mājām? Kas no tā, kas ir ASV, tev pietrūkst Latvijā?
– Nē, neilgojos pēc ASV – ja es ilgotos, es tur jau būtu. Var teikt, ka es uzaugu Baltijas valstīs – studēju Tartu, nākamajā dzīves posmā dzīvoju un strādāju Viļņā, tagad esmu šeit. Strādāju ar latviešu literatūras eksportu kā literārais aģents, kas, manuprāt, ir svarīgs un nozīmīgs darbs.
– Tu arī tulko. Vai vari pastāstīt, kā tulkošana tevi ir attīstījusi, atklājusi kaut ko jaunu vai tamlīdzīgi ietekmējusi? Vai tas ir process, kas nav tikai darbs?
– Esmu daudz domājis par tulkošanas ietekmi uz savu rakstīšanu, bet mans secinājums ir tāds, ka lasīšana tomēr ietekmē manu rakstīšanas procesu vairāk. Varbūt caur tulkošanu esmu kaut kādā veidā lasījis uzmanīgāk, vairāk pētījis to, kādas struktūras autori izmanto. Bet varbūt mans literārā aģenta darbs to ir ietekmējis vēl vairāk, jo es vienkārši lasu vairāk nekā jebkad.
DZEJAS ABC
Literatūrkritiķe JŪLIJA DIBOVSKA: “Džeida Vila stāstu krājumu laikam gaidu jau labu laiku, bet labai prozai jau nav kur steigties, tā panāks savu lasītāju, pat ja tas ir aizsteidzies tālu prom. Šķiet, ka tādas drosmīgi domīgas, bet niansēti suģestējošas prozas, kas nebaidās iekāpt eksistenciālas skices vai miniatūra psiholoģiska tēlojuma teritorijā, latviešu literatūrā trūkst. Tā nav tikai plātīšanās ar spēju parādīt domājošu varoni, tā ir kā maza, varbūt vēl sīku noslēpumu glabājoša, tomēr “galvaskausa” atvēršana.”
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam iespēju lasīt vienu no Džeida Vila īsajiem stāstiem, kas iepriekš nav publicēts.
No angļu valodas tulkojusi Jūlija Dibovska.
Beigusies kafija
Tu gaidi, kad jums beigsies kafija, un tad gan tu aiziesi. Bet tu izdomā kaut ko citu, varbūt gaidi, kad beigsies sviests, un tad gan tu pateiksi viņai. Tu vienmēr atrodi jaunu, neloģisku iemeslu, lai paliktu, un tu viņai nekad neko nepasaki. Tu viņai nekad nepasaki patiesību.
Kaut mūsu ķermenis saprastu mūsu sāpes un aprakstītu ar tiem savu virsmu, lai citi redz. Tad tev nenāktos gaidīt. Tas būtu pārāk acīmredzami, lai ignorētu. Ir viegli slēpties aiz izteiksmes. Tu izdomā simtu un vienu veidu, kā piespiest sevi to pateikt, bet tā arī nekad to neizdari.
Pieņemsim, tā ir tava pēdējā iespēja – pateikt kādam, kas atrodas uz nāves gultas. Vai tu pateiksi? Visdrīzāk nē. Lai aiziet mierā. Nevar sabojāt mirstošā pēdējos mirkļus uz zemes. Tikai pēc tam tu saproti, cik greizs ir šāds domāšanas veids. Izdzīvot citu cilvēku sapņus, radot viņiem ilūzijas, it kā tas būtu priekšnesums cirkā, kas dara laimīgu. Un tu būtu tas klauns, kas pēc tam noņem meikapu. Patiešām skumjš liktenis.
Tu izmazgā kafijas presi un ieber tajā kafiju. Tur vēl pietiks divām tasītēm. Tu izmet kafijas biezumus miskastē. Tev ir jāiznes miskaste, citādi tajā vairs nebūs nekam vietas. Es iznesīšu to vēlāk. Vismaz būs ko darīt. Vismaz varēšu aiziet vēlāk.
Stundu vēlāk tu dzirdi: “Kāpēc tu neiznesi miskasti no rīta? Tu redzēji, ka tā ir pilna. Ej iznes!” Tu paņem to, kurnot zem deguna, jo biji aizņemts ar kaut ko citu. Tipiski. Pārsteidz nesagatavotu.
Tas nav loģiski, tu sev atgādini, kāpēc es neko nesaku. Es to jau gribu izdarīt kādu gadu ar pusi, bet kāpēc neizdaru? Tev ir bail no sekām. Viņa izmetīs visas manas mantas pa logu, viņa iesūdzēs mani tiesā vai paliks stāvoklī un teiks, ka tas ir mans bērns, visi šie smieklīgie scenāriji, par ko jau iepriekš esi redzējis vai dzirdējis, dažreiz pieredzējis pats vai dabūjis zināt no draugiem vai pat no dzeltenās preses (kopš kura laika tie tev ir kļuvuši par informācijas avotu?).
Tā tu turpini vilkt ikdienu, dienu pēc dienas, gadu pēc gada, redzi lapas nodzeltējam, sniegu krītam, pirmos pavasara ziedus izlienam un sauli virs zemes rietam, bet viss paliek pa vecam, un nekas nekad nekur nekustas. Tev ir vienas un tās pašas sarunas, vieni un tie paši braucieni ārpus pilsētas, tas pats darbs. Tu dzer kafiju pēc kafijas, un galvenokārt tāpēc, ka tas dara tevi dzīvu, sniedz tev kaut ko omulībai un priekam citādi drūmā ikdienā.
Bet reiz, gaidot pārmaiņas, tu saproti, ka tās nekad nepienāks. Pat tavs prieks ir saindēts. Tas, kas likās īpašs, tagad ir tā pati kafija, tā pati kafijas prese tajā pašā vietā. Un tā pati sajūta, kas nekad nepazūd. Tā pati gremdējošā, pūstošā sajūta, ko nekad neaizpildīs kafija vai kas cits. Tas ir rituāls, kas pārvērties par cietumu, un tu te esi gan sargs, gan ieslodzītais.
“Tu vakar nenopirki kafiju?” viņa jautā.
“Nē, nenopirku,” tu atbildi.
“Kāpēc?”
“Prātoju, vai nav jāpāriet uz tēju,” viņš saka, šaubu ēnai iekrāsojot balsi.
