0
Ko īsti nozīmē tā dēvētais Maskavas darba stils?
Zemļanskis ir režisors ar Maskavas prasībām – tas ir brīdis, kad var just, ka ne tikai mēs paši, bet arī teātris ir “eiropeizējies”. Viņa darba stilā pamatīgi jūtamas Krievijas metodes – prasības ir milzīgas, reizēm pat nonācām līdz domstarpībām. Turienes konkurences apstākļos aktieris, ja nav gatavs atdoties darbam par simt desmit procentiem un, ja vajadzīgs, arī pārkost otram rīkli, visticamāk, nogrims vai kāds nogremdēs tevi. Mēs šeit, Liepājā, vienkārši nodarbojamies ar teātri. Iespējams, mazliet relaksēti, jo pat Rīgā apstākļi, iespējams, ir spraigāki. Protams, ka atmosfēru ietekmē apstāklis, ka šeit uz vienu vietu aktieru kursā ir divi, bet Maskavā – simts pretendentu. Konkurence ir tik milzīga, ka tev brīžiem jākāpj pāri cilvēcīgiem principiem, un esmu priecīgs, ka šeit varu no tā izvairīties. Tomēr mums izdevās atrast kopīgu valodu ar režisoru, un, manuprāt, esam radījuši lielisku izrādi.
Turklāt vēl komēdija, humors kustībā. Jūs zināt, kā likt skatītājam smieties?
Nezinu, varbūt man ir kāda man paša neapzināta komiķa spēja, tomēr neesmu atradis kaut kādu universālo smīdināšanas metodi arī pēc septiņiem gadiem teātrī. Varbūt ir iemītas kaut kādas tikko manāmas meistarības taciņas, tomēr patiesībā katru reizi darbs sākas nulles punktā, un nav ne jausmas, kas no tā visa sanāks. Tev ir divi mēneši izrādes iestudējuma laika, un tam pirmizrādē var sekot viss – no pilnīgas izgāšanās līdz kaut kā ģeniāla dzimšanai. Tomēr man ļoti patīk spēlēt komēdijas un likt cilvēkiem smieties, jo atdevi dabū uzreiz. Smiekli ir pirmā nepārprotamā emocija, ko saņem no skatītājiem. Drāma manī neraisa nepārprotamo sajūtu, ka tu kā aktieris patiesi esi bijis kontaktā ar cilvēkiem.
Ar Krievijas viesrežisoriem iznācis strādāt vairākkārt – Konstantīns Bogomolovs, Zemļanskis. Studijas, ja tā var teikt, starptautiskā vidē, Klaipēdā, līdzējušas izkopt starpkultūru maņas ?
Jūtos glaimots, ka ar mani izvēlas strādāt tik liels režisors kā Bogomolovs. Reizēm mani lamā par inteliģentu aktieri, bet gribu cerēt, ka varbūt viņš ir novērtējis šo manu prātotāja virzienu. Tomēr nedomāju, ka starptautiskumam te ir kāda izceļama nozīme.
Patstāvīgi domājošais vai izpildošais aktieris. Kurā pusē esat?
Mēģinu dažādi, tomēr reizēm šķiet, ka pavisam dumjam aktierim pat varētu būt mazliet vieglāk. Viņam pieprasa, ko no viņa grib, un viņš izdara. Es tomēr esmu no tiem, kuriem vajag visu izdomāt, lēnām apjēgt. Izanalizēt. Pašam saprast. Leons Leščinskis pārmet, ka man esot tāda seja, kurā neko nevarot noslēpt – ja esmu ar kaut ko neapmierināts, uzreiz varot redzēt. Tas gan laikam nerunā man par labu. Baigi necenšos oponēt režisoram, ja nu reizēm kaut kas briesmīgi kaitina, tad… Tomēr man nepatīk uzņemties iniciatīvu. Labāk soļoju pa kāda parādīto ceļu – vajag kādu, kas sākumā palīdz. Tieši tāpēc joprojām esmu aktieris. Un gadās, ka, līdzko sāc par daudz jautāt, tas var kļūt par bremzi virzībai uz priekšu. Reizēm aktieri, kas pārāk neuzdod paši sev jautājumus, tiek tālāk.
Bet pārējie kļūst par režisoriem.
Te man kādi desmit gadi vēl jāpaspēlē teātrī – tad varbūt kaut ko iestudēšu. Nākotnē tāda doma vīd, bet vēl šobrīd vēlos pavērot, kā strādā katrs režisors. Mums laimējies, jo režisori Liepājā mainās, nemitīgi ir iespēja strādāt ar jaunām personībām. Kaut kas patīk katrā no viņiem. Tuvāki ir tie, kas meklē kaut ko jaunu, domā citādi, izrādes neveido “ķeksīša pēc”. Man ir prieks un veiksme strādāt ar režisoriem, kuri zina, ko viņi grib. Ar ļoti inteliģentiem režisoriem. Ļoti cienu Bogomolova darbu, brīnišķīga pieredze bija, strādājot kopā ar Viesturu Meikšānu, Džilindžeru. Laura (Groza-Ķibere. – A. K.) ir tuvs draugs, lieliski strādāt kopā ar viņu.
Gati, šajā pavasarī esat pārkāpis 30 gadu slieksnim, bet jūsu Klaipēdas aktieru kursu jo- projām inerces pēc mēdz dēvēt par jaunajiem. Esat mierā ar šo “jauno” birku?
Bijām jaunie un daudzsološie, tagad esam tikai daudzsološie (smejas). Vēl nejūtamies “baigi vecie”, tomēr, tā kā jauns kurss teātrī nav ienācis, mums šī zīme jānes. Šogad tiks uzņemts jauns Liepājas teātra aktieru kurss, un pēc četriem gadiem, kad viņi ienāks teātrī, beidzot varēsim pāriet citā kategorijā. Pats sevi joprojām uztveru kā puišeli. Gandrīz visi mani kursabiedri jau kļuvuši par bērnu vecākiem, iegādājas nekustamo īpašumu, bet mana lielākā rūpe ārpus teātra joprojām ir tikai kaķis. Pēdējā laikā par to esmu daudz domājis – varbūt kaut ko kavēju. Nu esmu mazliet nomierinājies un dzīvoju nost.
