Man patīk likt cilvēkiem smieties. Saruna ar “Spēlmaņu nakts” balvas nominantu, aktieri Gati Maliku 0
Viņš ir no Liepājas teātra jaunākā, Klaipēdā skolotā, aktieru iesaukuma, bet par jauno aktieri īsti vairs saukt nevar – kā nekā aiz muguras jau septiņu gadu stāžs Liepājas teātra štatā, nospēlēti gandrīz četri desmiti lomu, bet šīs sezonas beigās par 121 nospēlētu izrādi ticis pat nodarbinātākā aktiera gods. Publikas un kritikas mīlēts, pat ja viņa izpausmes lauks lielākoties izrāžu “otrajos plānos” – nule skatītāju balsojumā ticis Liepājas teātra labākā otrā plāna aktiera gods, bet teātra eksperti jau trešo reizi pēc kārtas virzījuši nominācijai “Spēlmaņu nakts” balvai kā vienu no labākajiem otrā plāna aktieriem. Režisori un kolēģi par Gati saka – inteliģentais aktieris, par prātotāju sevi dēvē arī pats. Tikmēr, spraigās sezonas mazliet nokausētu, Gati šovasar var sastapt kādā no Liepājas apkaimes kafejnīcām, kur šovasar varat tikt pie viņa gatavotas kafijas. Kurā? Lai paliek intriga, izvairīgi pasmīn aktieris.
Vasaras darbs kafejnīcā, Gati, laikam kāds radošs eksperiments? Jādomā, gatavojaties kādai lomai, nevis maizītei pelnāt?
Gatis Maliks: Sezona šogad beidzās mazliet agrāk nekā citus gadus, un es šo brīvo noslēgumu ar prieku izbaudīju. Šobrīd esmu mierīgā vasaras režīmā, pat atteicos no mazajiem projektiem, lai šo laiku izmantotu atpūtai pilnībā. Šajā sezonā iznāca tā, ka visās izrādēs man gandrīz visu laiku jābūt uz skatuves, turklāt ar pilnu atdevi un iesaisti. Tas prasīja arī pamatīgu iesaisti mēģinājumu procesos, tur varbūt kāds sagurumiņš sakrājies. Tāpēc bija vēlme atrasties pilnīgi citā vidē, un man tas ir izdevies – šobrīd mazliet piestrādāju bārā. Leju alkoholu un taisu kafiju. To var saukt par radošu eksperimentu, bet man šī primāri ir vides maiņa. Tam nav nekādas tiešas saistības ar teātri. Sava prieka pēc.
Lai kļūtu par visvairāk nodarbināto aktieri, ir jābūt režisoru pieprasītam. Jums ir kāds izskaidrojums šim apstāklim?
Izrādās, ka šajā nodarbinātāko “topiņā” esmu jau četrus piecus gadus. Man, protams, gribētos domāt, ka strādāju pietiekami labi, lai ar mani gribētu strādāt režisori. Iespējams, viens seko otram – jo vairāk daru, jo vairāk ir iespēju parādīt sevi daudzpusīgāk,tas veicina mijiedarbību starp mani un izrāžu veidotājiem. Par to, protams, esmu priecīgs. Tomēr, ja salīdzina ar Dailes vai Nacionālā teātra aktieru – darbarūķu – piemēriem, tur šie nodarbinātības rādītāji ir krietni lielāki, tāpēc par pārstrādāšanos pat neuzdrīkstos sūdzēties. Turklāt teātris ir process, ko nemēra skaitļos. Ir izrādes, kurās man ir it kā maza loma, bet process ir pietiekami smags, bet gadās nosacīti lielākas lomas, taču tās nāk viegli, tu nejūti slodzi vispār. Tāda vieglā loma šajā sezonā bija bērnu izrādē “Dželsomīno Melu zemē” pie Ģirta Šoļa.
Neparasta jau formas ziņā vien bija precinieka Kočkarjova loma krievu režisora Sergeja Zemļanska iestudētajās Nikolaja Gogoļa “Precībās” – bez runātā teksta, “runājot” ķermeņa valodā. Komunikācija ar režisoru krieviski, paša domas latviski, un tas jātulko skatītājam bez vārdiem – viegli pazust tulkojumā.
Daudz smagāks bija process Lauras Grozas-Ķiberes iestudētajā darbā “51. fotogrāfija”. Tomēr it visas izrādes, ko esam veidojuši kopā, ir nākušas grūtā, bet vērtīgā darbā. Jā, arī Koč- karjovs nenāca viegli. Kad runa ir par darbu ar kustību, pat savā veidā deju, valoda – krievu vai latviešu, paliek kaut kur fonā, un ar tulkošanu tā īsti nenodarbojos. Mums tiek dotas horeogrāfiskas kombinācijas, mēs pēc savas saprašanas un spējas cenšamies tās piepildīt ar savu aktierisko, cik nu katram šāda spēja ir.
