“Man nodreb sirds – kā ceriņlapa” 0
Dzejnieks Māris Salējs (īstajā vārdā Marians Rižijs) dzimis 1971. gadā Rīgā, beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļu, ieguvis mākslas bakalaura grādu.
Absolvējis Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultāti, ieguvis bibliotēkzinātnes un informācijas zinātnes maģistra grādu. Ieguvis filoloģijas doktora grādu par monogrāfiju “Ulda Bērziņa dzejas poētika (laika un telpas aspekts)”. Strādājis Latvijas Kultūras akadēmijas bibliotēkā, patlaban strādā LU LFMI literatūras teorijas nodaļā un Rakstniecības un mūzikas muzejā. Iznākuši dzejas krājumi “Mana politika” (2001) un “Māmiņ, es redzēju dziesmu” (1999). Atdzejo no poļu valodas – K.I. Galčinska, J. Tuvima, J. Čehoviča un citu poļu modernistu un postmodernistu dzeju, kā arī mūsdienu ukraiņu, maķedoniešu un Latvijas jauno krievu autoru dzeju. Saņēmis Latvijas Kultūras ministrijas stipendiju (1998), Annas Dagdas balvu (2001) un Latvijas Literatūras gada specbalvu.
‒ 2001. gadā iznāca jūsu krājums “Mana politika”, kurā rakstījāt: “mana politika ir / nelasīt avīzes /un skatīties debesīs /ar tādu interesi /ka pārplīst sirds”. Taču politika skar arī dzejniekus un literatūrzinātniekus, piemēram, prasība uzsvērt eksakto zinātņu nozīmību un nenovērtēt humanitārās zinātnes…
M. Salējs: ‒ Liriskā varoņa izteikumi, protams, atšķiras no reālā cilvēka izteikumiem, tos diktē noteikta poētiskā situācija. Humanitāro zinātņu un literatūras nenovērtēšana valsts līmenī ir ļoti liela nevērība, jo ar tām saistīta gan terminoloģija, gan domāšana, gan spēja formulēt domas.
Tie, kas lemj par vienu vai citu prioritāti, neapzinās, cik daudzus simbolus, jēdzienus, izteiksmes līdzekļus, ko viņi lieto, valodā ieviesuši gan 19. gadsimta kultūras darbinieki jaunlatvieši, gan Rainis, gan arī vēlāki rakstnieki. Šīs abas puses būtu jālīdzsvaro.
‒ Par dzeju esat sācis interesēties agri, tomēr pirmo profesiju ieguvāt tekstilmākslas specialitātē, lai tad atkal atgrieztos pie literatūras…
‒ Izvēle par labu dzejai brieda pakāpeniski. Tieši Mākslas akadēmijas laikā tā padziļinājās un ieguva profesionālu slīpējumu, jo pirms tam nejutos tik talantīgs, lai uzskatītu sevi par dzejnieku. Iespējams, tādēļ arī debitēju vēlāk. Pēc gadskaitļiem esmu tuvāk Jāņa Elsberga, Andra Akmentiņa paaudzei, bet pirmā grāmata iznāca, kad publicēties jau bija sākuši Kārlis Vērdiņš, Ronalds Briedis, Ingmāra Balode. Varbūt šī atrašanās ārpus paaudzēm man ir devusi arī noteiktu brīvības izjūtu…
‒ Dzeja krājas, bet pēdējais krājums iznācis vairāk nekā pirms desmit gadiem. Kādēļ?
‒ Ir tik daudz darba pienākumu, nepieciešamība nodrošināt sevi un ģimeni, bet dzejas tapšana un arī atlase krājumam prasa laiku, kurā netraucē blakuslietas. Te arī jautājums par to, kā valsts gādā par literatūrzinātniekiem un muzeju darbiniekiem. Turklāt man vienmēr bez redaktora palīdzības bijis grūti izveidot krājuma sakārtojumu. Tomēr tagad manuskripts ir gatavs, Valsts kultūrkapitāla fonds to ir atbalstījis, un šā gada pirmajā pusē tam būtu jāiznāk apgādā “Mansards”.
‒ Kā sabalsojas dzejai, atdzejai un literatūrzinātnei nepieciešamās, šķiet, gluži pretējās īpašības?
‒ Reiz intervijā esmu teicis, ka gatavošanās atdzejai līdzinās darbam pirms gobelēna tapšanas – tikpat rūpīgi jāpiemeklē materiāli, tas ir vienlīdz piņķerīgs un darbietilpīgs process, visai atšķirīgs no dzejas tapšanas. Atdzeja arī ir savas oriģinalitātes izkopšana, tomēr pakļaujot to virsuzdevumam. Vienlaikus tā ir mācīšanās, tiekšanās apgūt tādu izteiksmes veidu, kas pašam nav raksturīgs. Kas attiecas uz literatūrzinātni, tad, izņemot ļoti retus gadījumus, dzejnieki neuzturas vakuumā, bet gan interesējas par citu kolēģu darbu un savā apziņā izveido noteiktu autoru hierarhiju. Man šī interese pārauga dzejas rāmjus, pārtapa vēlmē formulēt, kas tieši latviešu dzejā ir interesants, kādas likumsakarības to virza uz priekšu.
***
pēc benzīna un saules smaržo
Tavas pavasara istabas. nav it nekā
kas notiktu pēc tam
kliedz griestos mežazosu rindas
acis ciet un dzimtene nāk šurp
pa koridoriem kurus veido nakts
nekā pēc tam
nekā uz palikšanu
mums katra istaba uz vienu dienu
***
mūzika mūsu galvaspilsētā smejas
bet es eju uz pilnīgi pretējo pusi
tas nozīmē ka man vairs nav bezizejas
toties palikusi iespēja klusēt
milzīgā visuma piere
slejas pār namu jumtiem
un tas ir miers. jā esmu mierā
un klusēšu stundām
bet ar to mūziku… lai jau tā trako
lai jau sagroza pilsētai galvu
balta elpa pār lūpām lapos
un guls tev matos par spalvu
Variācija
nekādu noslēpumu. viss jau uzrakstīts
pār kailu klaju akla zvaigzne zaro
neko vairs nevar… vecā vinda līkst
pret ūdens aci tālā akas galā
tik sīciņu. tik trīsošu kā viss
kas paglābies uz brīdi Tavā elpā:
uz brīdi paglābies. bet tūdaļ irs
un pārvērtīsies sudrabā un zeltā
tad kam vairs mana vienzilbīgā balss
pret stingo spožumu ar savu sāpi
ar visu atlikušo esmi sit?
man nodreb sirds – kā ceriņlapa
jo manā vietā to jau prasa cits – –
***
jau zīmogs rēns uz visām ainavām
jau tuvās salnas skūpstītalka gaisā
es topu mēms. no viena gabala
kā akmens kas vēl gaida plaisas
un visa sāpe staigā ārpusē
pirms ziedu brūču pilnā pļava
man skurbi tvanot pateiks “nē”
un visu izasiņos elpā savā
***
spožlapseņu pūļi pār saulē kūpošiem niedru jumtiem.
lietus laika gals un garaiņi… laiks dziedāt.
sīkie putni eglē kaut ko ķibina
un sanāk piņ piņ piņ.
cik filigrāni skujas meln pret zilo augstumu
un skaisti balsis sevi darina līdz vakars
aizvelk dārzam priekšā milzu ēnu.
visums retām zilbēm klaudzina pie loga.
tāds augusts ka no tauriņiem
nav miera.
***
neklausies neklausies
lietas tik sīkas tik smalkas un liekas
ka liekas — nekad nav bijušas
no rīta noraso liepas stumbrs
noraso arī zāle
tāle kā tu redzi ir stingusi
nemierīgi kustas tikai kaut kādi sīki mākoņu kušķi
fons miglains bet tuvumā nav nekādas vajadzības redzēt skaidrāk
neklausies neklausies zvaigznāju klaigās
tās balsis ir baigas
tas ir sākums
izdangātam rītam
