“Man nepatīk tie drusciņ glaudenie!” Saruna ar režisori Ainu Matīsu 2
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šogad “Spēlmaņu nakts” balvu par mūža ieguldījumu teātra mākslā saņems režisore, skatuves mākslas pedagoģe, Latvijas Kultūras akadēmijas emeritētā profesore Aina Matīsa.
Pēc Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātes režijas nodaļas absolvēšanas 1964. gadā režisore strādājusi Dailes teātrī un Latvijas Televīzijā, bijusi režisore Dailes teātra 5., 6., 7. aktieru studijas kursa un diplomdarba izrādēm, strādājusi kopā ar ievērojamo režisoru un pedagogu Arnoldu Liniņu. Ainas Matīsas 58 gadus ilgā mākslinieciskā un pedagoģiskā darbība turpinās vēl arvien – pēdējos gadus skatuves runas mākslā viņa skolo Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) režisoru kursu un Mūzikas akadēmijas Vokālās nodaļas studentus. Arī “Latvijas Avīzei” godājamo profesori izdevās uzrunāt garākā lekciju starpbrīdī LKA Teātra mājā “Zirgu pasts”.
Skatītāji mēdz sūdzēties, ka aktieri runā daudz neskaidrāk kā agrāk, vai arī esat to novērojusi?
A. Matīsa: Ne jau tikai aktieri neskaidri runā, domāju, vairumā sliktāk runā visa sabiedrība. Šo procesu ietekmē, kādā ģimenē aug bērns, kurš no vecākiem tver valodu un intonatīvo skanējumu. Ja ģimenē tēvs, māte un vecmāmiņa runā iederīgā un labskanīgā latviešu valodā, turklāt šie cilvēki runā bez runas defektiem, tad arī bērns runās tīkamā valodā. Mēs zinām, cik vairs daudz ir stabilo ģimeņu un cik maz laika vecāki var ziedot saviem bērniem. Ģimenē nedrīkstētu piesārņot valodu, gļēvi vai pavirši runājot. Ja kopš bērnības cilvēks aug iederīgā valodas vidē, tad viņu kaitinās valoda bez artikulētiem līdzskaņiem, bez galotnēm, tāda kā “bļauru” valoda. Tādas valodas ielās, kafejnīcas skan ļoti daudz.
Pēdējās desmitgadēs veidojas pavisam draudīga situācija, jo cilvēki sazinās virtuāli, daudz sūta īsziņas, turklāt raksta saīsinātā formā un īsziņu valoda top dīvaina. Nav jau vairs garo telefonsarunu, arī mājās maz sarunājas, “sēž” savā telefonā gandrīz kā tādā bibliotēkā, pēta un interesējas, kas notiek pasaulē. Pašreizējā informācijas pieejamība telefonos ir bīstama cilvēku saziņas valodai, jo, ja nevingrojam, muskuļi atslābst un vairs nav vingri. Ja ilgi guļam gultā, pēc ilgstošākas gripas ejam grīļodamies. Runāšana palīdz vingrināt runas aparātu, ja nekustināsim muti, valoda labi neskanēs.
Esmu pamanījusi, ka vieglāk mācīt ir studentiem, kuri nāk no aktieru ģimenēm, aktieri tomēr vingrina šo prasmi, un labi režisori nepieļaus, ka aktieris runā slikti. Mūsdienās izmantotie mikrofoni tikai vēl pastiprina kļūdas un negācijas, nav vēl izdomāta tehnika, kas labotu nelabskanīgu burtu skaņu, labotu cieto “l” skaņu.
Kā raugāties uz cittautiešiem, kuri iemācās latviešu valodu, bet, uzstājoties publiskā telpā, jūtams akcents, iespējamas arī nepareizas latviešu valodas formas?
Tādos gadījumos nevajadzētu būt puritāniskai kritikai, jo cilvēku cenšanos runāt latviešu valodā vajadzētu novērtēt, tādā situācijā galvenais nav izkopt valodu līdz pilnībai. Ja mani operētu ārsts, kurš runā dialektā, vai tas mani aizskartu? Nepavisam ne, svarīgi ir, lai mēs saprotam. Tad, ja cilvēks neprot valodu tik labi, ka varētu formulēt domu, tad gan nepieciešams turpināt mācīties, bet, ja jūtam, ka tā nav viņa mātes valoda, bet runā pietiekami labi, tad tas ir tikai slavējami.
Kas jūs ieinteresēja no diplomētas režisores kļūt par skatuves runas pedagoģi?
Toreiz trūka skatuves runas pedagogu. Teikšu tā, kā domāju – vislabākais skatuves runas pedagogs, kāds jebkad mācījis Latvijā, bija Arnolds Liniņš. Vislabākais tāpēc, ka smalki zināja teoriju un arī praktiski spēja izdarīt visu. Viņa ieraksti Latvijas Radio kā paraugs būtu lietojami arī šodien, daudziem studentiem būtu vērtīgi paklausīties, ka balss var skanēt brīvi, loģiski un tembrāli labskanīgi, pat krāsaini. Reiz pie Mūzikas akadēmijas sastapu komponistu Juri Karlsonu, kurš jautāja – vai tad neej uz mājām, šovakar piecos atkal varēs klausīties Liniņu, katru dienu, kad ir viņa raidījums, skrienu uz mājām klausīties!
Latvieši, kuri dzīvo Amerikā, “paldies” saka daudz maigāk nekā Latvijā tas ierasts…
Kādreiz šī skaņa tiešām bija ļoti maiga, līdzīga franču “le soleil”. Tik maigu mums nevajag, mums ir sava – Latvija un labklājība. Tomēr mūsu valodā nav arī krievu cietais “l” kā “kupil lizhi”.
Esat no režisora Eduarda Smiļģa kursa, vēl tik daudzus gadus pēc režisora nāves tiek pieminēts, kā dzīves pēdējos gados teātris režisoru pameta…
Mums jau ir tā pasaciņa par vectētiņu, kuru ar ragaviņām ved uz mežu. Kad tēvs grib iet projām, dēlēns saka – lai vectētiņš paliek, bet paņemsim ragaviņas, ar ko tad es tevi vedīšu? Lai šī īsā pasaciņa mums laiku pa laikam atgādina, kā izturamies.
Dzīvē esmu satikusi daudzus cienījamus Latvijas ebrejus, nosaukšu trīs, kuri bija cieši iekļāvušies Latvijas kultūrvidē, šie cilvēki man bija ļoti nozīmīgi, viņu ietekmē veidojos kā cilvēks ar savu pasaules uzskatu. Pirmais bija mākslas zinātnieks Herberts Dubins, kurš itin kā nemanāmi mudināja domāt par sarežģītiem jautājumiem, arī par kosmopolītismu un ebreju likteni Latvijā. Valentīnai Freimanei bija līdzīgs liktenis, viņa bija ārkārtīgi erudīta, toleranta, ar augstu saskarsmes kultūru, nekad viņu nedzirdēju kliedzam, izrunājam rupjības vai pārmetumus. Trešais bija režisors Felikss Deičs, arī viņam piemita tās pašas īpašības – savaldība, pacietība, pieticība. Reiz viņš ierunājās, ka vectēvam Lāčplēša ielā esot bijusi naglu fabrika. Bija deviņdesmito gadu sākums, un teicu – Felikss, kārto dokumentus, tu esi vienīgais mantinieks! Viņš atteica: “Aina, vai tu traka palikusi? Es un naglu fabrika? Man ne prātā nenāk interesēties, kam un kā tagad piederēs mana vectēva naglu fabrika!” Viņi bija daudz cietuši, garīgi bagāti cilvēki.
Mākslas darbos brīžam vieglāk parādīt tumšās emocijas nekā gaišās…
Taisnība, teātrī un kino vieglāk izspēlēt negācijas, ļaunumu, agresiju, turklāt arī aktieriem patīk šī izspēlēšanās. Tomēr šāda spēle ne vienmēr sasniedz vēlamo, proti, iedvesmo cīnīties pret ļaunumu. Visbriesmīgākais notiek tad, kad mākslas spēle kļūst par sava veida ļaunuma propagandu un lugas vai filmas ietekmē aprobežotu cilvēku slānis sāk nevis likvidēt ļauno, bet atkārtot to, ko redzējuši kino. Tas man liekas ļoti bīstami.
Šobrīd ļaunums tiešā veidā mūsu dzīvi par ļoti dārgu maksu skar mazāk, un liekas, parādās cita līmeņa nopietnība un cita domāšana, vismaz es itin kā jūtu to virmojumu. Atrodoties tik tuvu Trešajam pasaules karam, vairs nevaram niekoties un nodarbināt savus prātus kaut kādās draiskās ludziņās par seksa niansēm, tas vairs nav primārais temats, kam pievērst uzmanību. Beidzot atkal atgriežamies pie nopietnām lietām, jāsāk domāt, cik liela vērtība ir cilvēka dzīvībai, cik šausminoši nežēlīgi viegli tiek skaitītas dvēseles. Varbūt pasaules labie spēki ir pārāk delikāti cīņā pret šo ļaunumu, kas uzdrīkstas visu, bradā pa cilvēku dzīvībām, vienalga, vai ceļā gadās mazs bērns vai vecs cilvēks. Pasaulē jau nav briesmīgāka zvēra par cilvēku. Cilvēks ir domājoša būtne, un šausminoši, ka blakus visam labajam cilvēks spēj izdomāt kaut ko tik ārprātīgu, kā tas, kas pašlaik notiek Ukrainā. Ir tiešām jājautā – Dievs, kur tu esi? Velnam esot sava elle, viņš nevarot ciest cilvēkmīlestību, tā esot velna elle.
Vai mēs pietiekami runājam par Latvijas vēsturi?
Varbūt pietiekami runājam, bet īsti to neprotam. Manuprāt, vēsturiskās filmas, kuras, iespējams, pat nav tik ļoti veiksmīgas un mākslinieciski augsti izturētas, tomēr ir pieejams un būtisks cilvēku izpratnes materiāls, iespēja viņus uzrunāt. Arī augstskolās, kur sagatavo nākamos vēsturniekus, būtu svarīgi mācīt, kā runāt par mūsu vēsturi, nevis katrā ziņā atstāt – kā nu katrs pratīs, tā runās. Manuprāt, nemaz nav tik daudz ļoti aizrautīgo Latvijas vēstures pētnieku, savas tautas aizstāvju un patriotu.
Par ko no paveiktā jums ir vislielākais gandarījums?
Varbūt varētu teikt tā – “ja tev prieks par citu būs, tad tā laime tava kļūs”. Ļoti liels gandarījums ir pieredzēt, kā mani studenti, turklāt – daudzi, pieder pie “šīs frontes labāko cīnītāju pulka”.
Man nepatīk tie drusciņ glaudenie un pārmēru laipnie izpausmes veidi cilvēkos, rodas aizdomas, ka glaimīgā runāšana ir kaut kāds saldais augstais stils. Man patīk tiešums, vienkāršība, konkrētība un uzdrīkstēšanās, labāk pieņemu kādu skarbāku teicienu nekā salkanību. Man nepatīk saldas runas, pārmērīga smaidīšana, saprotu, ka televīzijas ekrānā jābūt laipnai sejai, ar tādu kā vieglu, labsirdīgu smaidu, bet radio pie mikrofona smaidīt nav obligāti, jūtu, kurš smaida, kurš ne. Tas reizēm kaitina, un, kad strādāju radio, centos cīnīties pret to saldo runāšanu. Reizēm latvieši tiešām pārspīlē, liekas, agrāk tik ļoti esam klanījušies vācu kungiem, rokas bučojuši un smaidījuši vietā un nevietā, ka tagad nespējam to pārtraukt. Kā Rainis teicis – “Cilvēkus vajag cienīt spēt, lai tos varētu mīlēt spēt”. Man gribas cilvēkus cienīt, sajust stāju un uzdrīkstēšanos, sajust spēju savu nepatiku izteikt neaizskarošā, neprastā formā, bet tomēr ļoti nopietni. Ja mēs būtu atklātāki, tad kopumā būtu stiprāki.
Vai jums patīk latviešu tautas rakstura īpašības?
Man nav citas tautas, ko mīlēt. Es piederu šai tautai un es kritizēju latviešus, bet, ja kāds aiztiks manus tautiešus, tad teikšu – es esmu latviete! Ja es tev nepatīku, es eju prom. Bet, ja es tev patīku, tad mūsu saruna ir beigusies, jo es esmu latviete, pēc manis spriež par latviešiem!
