Anda Līce: Man nav vienalga 5
Ja cilvēkiem pajautātu, kā viņiem šodien visvairāk pietrūkst, daudzi teiktu – patiesības. Tāpēc jau mēs joprojām lasām avīzes, klausāmies radio un skatāmies televīziju. Patiesība ir vajadzīga kā tīrs gaiss, bez tās nevar ilgi pastāvēt nedz ģimene, nedz valsts. Latvijas publiskajā telpā ir nemainīgi augsts gaisa piesārņojums ne tikai to melu dēļ, kas valda tā saucamajā lielajā politikā, bet tāpēc, ka mēs, ierindas pilsoņi, arī dzīvojam melos.
Pēc raidījumu “Viens pret vienu” un “Sastrēgumstunda” noskatīšanās es parasti nespēju aizmigt. Raidījumu veidotāji iztērē milzum daudz laika un nervu šūnu, lai no intervējamajiem izdabūtu godīgas un skaidras atbildes. Bet nekā. Jo, redz, valsts augstie ierēdņi slēpjas aiz “par to es neesmu tiesīgs runāt”, “tas var traucēt izmeklēšanai,” “ekspertīzes rezultāti vēl nav zināmi”, “izpēte turpinās”, “tā ir konfidenciāla informācija”, “šis fakts man nav zināms”, “mūsu valstī, kā zināms, ir demokrātija” utt. Viss ir viens vienīgs noslēpums. Es skatos šādu vārdotāju vienaldzības aizplīvurotajās sejās un jūtu – viņi neteiks patiesību. Tad ir jāvēro uzrunāto personu ķermeņa valoda, reizēm sejas izteiksme un rokas ir daiļrunīgākas par vārdiem.
Es neesmu to ātro optimistu vidū, kas skandē, ka viss iet uz augšu. Pasaule un arī Latvija ir milzīgu izšķiršanos un neprognozējamas nākotnes priekšā. Trauksmes zvani skan cauri nopietniem socioloģiskajiem, klimata un visas dzīvās dabas pētījumiem ne jau tādēļ, lai celtu paniku, bet lai cilvēki sāktu domāt ar galvu, nevis ar vēderu vai vēl kādām ķermeņa daļām. Cilvēka daba gadu tūkstošos tikpat kā nav mainījusies, un tas vien jau izsaka daudz. Pasaulē ir ne mazums gudro prātu, tomēr to aizvien vēl ir par maz, lai spētu sabiedrības domāšanu jūtami iekustināt tādā virzienā, kas rada pretstraumi neierobežotam patērnieciskumam un planētas un apziņas piesārņošanai. Tāpēc saziņas līdzekļiem jācenšas pieminēt nevis katru jaunu banalitāti, no kurām dzeltē ne tikai žurnālu lappuses, bet arī visu dzīvo apkārt, ir daudz vairāk jārunā par dzīves jēgas meklējumiem un cilvēkiem, kuri ir spējuši pārvarēt haosu vispirms paši sevī un pēc tam arī savā apkārtnē.
Vismaz uz vienu jautājumu mums katram vajag mēģināt atbildēt godīgi: “Vai man ir vienalga, kas notiek ar Latviju?” Atbilde noteiks mūsu rīcību.
