“Man nav vajadzīga sacensība!” Saruna ar mākslinieku Māri Čačku 0
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Rīgas Mākslas telpā līdz 7. aprīlim apskatāma mākslinieka un Daugavpils Marka Rotko mākslas centra vadītāja Māra Čačkas glezniecības un grafikas darbu personālizstāde “Neirotaciņas”.
Izstādes kuratore Inga Šteimane skaidro, ka “Neirotaciņas” ir liriski stilizēts jēdziens no neirozinātnes vārdnīcas, un tas veido saikni starp Māra Čačkas tēliem un laikmetīgo izaicinājumu – neaptveramo informācijas plūsmu. Uzrunājot mākslinieku, centos saprast, kā veidojušies darbi, kad mākslinieks paspēj gleznot un kādu vietu Daugavpils kultūrtelpā ieņem Marka Rotko mākslas centrs.
Izstādē “Neiroactiņas” redzami 60 darbi, arī jūsu iepriekšējā izstāde “Noteiktie un nenoteiktie dialogi” mākslas stacijā “Dubulti” bija salīdzinoši nesen – 2018. gadā. Cik ilgā laikā tapuši jaunie darbi?
M. Čačka: Par šo izstādi domāju divus gadus. Man paveicās – kā pirms diviem gadiem tika norunāts, tā arī mērķtiecīgi gāju uz izstādi, nekas nebija jāatliek.
Neesmu pilna laika mākslinieks, radošais darbs ir mans otrais ampluā, radošā seja, radošā izpausme caur personīgo prizmu. Realitātē laiks, ko esmu pavadījis darbu radīšanai, ir daudz mazāks nekā daudziem citiem. Lai radītu mākslas darbu, manā uztverē laiks nav tik būtisks, drīzāk svarīgs ir rezultāts. Jebkuru darbu veicot, vienmēr esmu tendēts uz rezultātu un pabeigtību, arī mākslā. Idejas iznēsāšanas un lološanas laiks bieži vien ir ilgs, reizēm tas ir miegā, atslēdzoties, pat braucot kādā transportā, kuru pašam nav jāstūrē. Vēlāk, gleznu tapšanas procesā, darbu tehniskajam izpildījumam laiku nosaka manas mākslinieciskās izpausmes. Strādājot ar akrilu, īpaši uz lielajiem audekliem darbu veidojot krāsu slāņos, nevaru “stiept gumiju”. Vienā dienā mēdzu uzlikt divus trīs krāsu slāņus, ļauju pažūt, un mirkļos, kad varu ķerties klāt, turpinu. Šajos divos gados radīju vairāk nekā 90 lielformāta darbu.
Šai izstādei darbus atlasīja kuratore Inga Šteimane, vēl virkne gleznu palika darbnīcā. Kuratores uzstādījums bija izveidot nevis pārpildītu un pārbagātu ekspozīciju, bet pašpietiekamu stāstu, turklāt veidojot nākamo dialogu.
Esat teicis, ka jūsu iedvesmas avots ir daba. Vai skicējat dabā?
Mans blociņš ir kaut kur smadzeņu garozās. Lasot sēnes un ogas, protams, krāsas redzu, taču neizvirzu mērķi iet uz mežu un īpaši skatīties zaļo krāsu. Kuratorei patīk stāstīt, ka man esot īpaša Latgales zaļās krāsas izjūta, tajā varot ieraudzīt māla glazūru zaļgano nokrāsu. Man krāsa ir klātesoša jebkurā darbībā un procesos, kuros piedalos.
Bieži, labā nozīmē, ir jāveic cits darbs, nevis sapņos izlolotais, tomēr apstiprinu, ka daba manā dzīvē ieņem būtisku vietu. Ja būtu vairāk laika, labrāt dzīvotu laukos, rušinātos, reāli strādātu no pavasara līdz pat rudenim. Arī atpūta man ir darbs, strādājot ļoti relaksējos – rokot zemi, stādot, sējot, ravējot, tā man ir bauda jau no bērnības. Pat skolas laika kartupeļu rakšanu vai biešu kaplēšanu nekad neesmu uztvēris kā apgrūtinājumu, tas acīmredzot ir vecāku un vecvecāku ieliktā darba mīlestības kods, kas nav manī iznīdējams. Man patīk, ka darbs ir ilglaicīgs process, ka varu to turpināt katru dienu. Līdzīgi arī mākslā – man nav vajadzīga sacensība. Nesacenšos ne ar gleznām, ne mammas dārzā iestādītajām rozēm. Tā ir mana mīlestība pret vidi un telpu, kuru veidoju, nevis tāpēc, lai citi pamanītu taisnākās vagas un izravētās dobes.
Vienlaikus ravējot pamanu zaļo krāsu, un tas ir nospiedums, kurš manī paliek mākslai, gluži tāpat krāsas pamanu, grābjot dzeltenās bērzu lapas rudeņos, lasot dzērvenes un apšu bekas. Kolorīts ir klātesošs un, ja to lietoju savā radošajā pašizteiksmē, ir tikai loģiski, ka no krāsām nevar izbēgt. Man nav mīļākās krāsas, veidojot krāsu sarunu dialogus, strādāju intuitīvi.
Vai gleznojot jau sajūtat izstādes veselumu, precīzāk, divus – gleznas un grafiku – jeb tā bija kuratore Inga Šteimane, kura visu apkopoja?
Ingu pazīstu jau sen, abi bijām saistīti ar mākslas izglītības jautājumiem. Laikam jau kontakti virmoja, un 2017. gadā aizsākās kuratora un mākslinieka reāla radošā sadarbība. Toreiz “Dubultu” mākslas stacijā izveidojām izstādi “Noteiktie un nenoteiktie dialogi”. Mūsu sadarbības stāsts ir vienkāršs – es dabīgi un nepastarpināti strādāju savā mākslinieka telpā un nodabā, savukārt Inga veiksmīgi atrod un kā mākslas zinātniece izanalizē emocionālās un fiziski redzamās šķautnes, tādējādi izveidojot konceptuālu stāstu. Viņa arī saprot, ko gribu vēstīt savā garīgajā komunikācijā ar skatītāju. Nosaukums “Neirotaciņas” ir kuratores izlolots, biju patīkami pārsteigts, man tiešām liekas, ka tas raksturo manu nākamo soli un ceļu evolucionārā attīstībā, tas nav pretrunā ar manu dzīves ziņu.
Mēs jau domājam par nākamajiem projektiem, jo viens otru saprotam un ļaujam otram augt. Kā kuratore Inga man ir mēraukla, jo tas ir apbrīnojami, kā viņa visu izdara. Viņa spēj atrast koncepcijas kodolam atbilstošākos, būtiskākos akcentus, turklāt nenoniecinot pārējos darbus. Pat Eiropas līmeņa grupas izstādēs gadās, kad kādu izceļ vairāk, kāds ir stūrītī – tas ir nepabeigts kuratora vai viņa scenogrāfa darbs.
Neesat tikai Daugavpils Marka Rotko mākslas centra vadītājs, bet arī viens no tā izveidotājiem. Protams, ir bijusi pandēmija, bet vai esat gandarīts par līdz šim paveikto?
Ja nebūtu gandarīts, tad droši vien būtu jau izstājies no strīpas procesā, jo man nepatīk nepabeigtība vai neskaidrība, nepadarītais. Rotko centrs nav ēka, tas ir kolektīvs. Tā ir radošu, līdzīgi domājošu cilvēku grupa, kas veido saturu, dialogu gan savā starpā, gan ar māksliniekiem un citiem kuratoriem, kā arī šīs kultūras patērētājiem vai drīzāk – baudītājiem. Mūsu darbā nav ne formālu kritēriju, ne formālas attieksmes. Lai arī esam daudzfunkcionāls mākslas centrs, mūsu pamata darbība, protams, ir izstādes. Kolektīva nopelns ir komunicēt ar auditoriju visos līmeņos, viņi veido tālāk komunikāciju ar reģiona profesionālo mākslinieku kopienu. Tas ir būtiski, jo šis process mūsu Eiropas nostūrī līdzsvaro profesionālās mākslas klātbūtni. Mūs atpazīst Latvijas kultūras telpā, Eiropā un pasaulē.
Kāda ir Rotko centra vieta Daugavpils kultūrtelpā?
Esam nopietni spēlētāji gan kultūras, gan tūrisma jomā. Pieņemts, ka visiem Daugavpils projektiem ir divu gadu novērtējuma posms. Arī Rotko centrs nebija izņēmums, toreiz un turpmāk novērtējumu izteica no visām pusēm, bet īpaši būtisku pozitīvu vērtējumu deva pati Daugavpils auditorija. Protams, izskanēja runas par centra rentabilitāti, taču visi kopā sapratām, ka šis magnēts, dzīvais organisms, kvalitatīvais saturs pulcina aizvien vairāk cilvēku. Rotko centra apmeklētāji, tūristi veicina pilsētas ekonomiku – paliek pa nakti viesnīcās, izmanto taksometru pakalpojumus, restorānus. Agrāk Daugavpilī bija diezgan maz starptautisku kultūras notikumu, un jau pirmie starptautiskie simpoziji, kas notika vēl pirms Rotko centra atvēršanas, pierādīja, ka reģiona mākslinieki ir nozīmīga pasaules mākslas daļa, nav sliktāki par tiem, kuri atbrauc no Amerikas, Izraēlas, Polijas un Austrālijas. Šie simpoziji pavēra pasauli, šobrīd vairs nevar teikt, ka Latgales mākslinieki nebūtu to redzējuši.
Kādā valodā pēdējā laikā dzirdat runājam Daugavpils iedzīvotājus?
Valoda nav šķērslis, drīzāk tas ir kopīgais, kas mūs vieno šajā daudznacionālajā kopumā. Pārmantojot, daloties ar valodām, kļūstam bagātāki. Ne velti Daugavpils Eiropas kultūras galvaspilsētas pieteikumā teikts, ka ļoti būtisks moments ir kopējās valodas meklēšana. Tas notiek gadījumos, ja kaut ko neesam spējuši uztvert, ja kādus jēdzienus sākam interpretēt citādi, ja, runājot par dažādiem jautājumiem, mūsu empātija nav pietiekami attīstīta.
Mūziķis Ralfs Eilands domājot Daugavpilī organizēt līdzīgu koncertu Ukrainas atbalstam, kāds notika Rīgā 25. februārī.
Nezinu, vai šobrīd ir labs laiks koncertam, jo pašlaik katoļiem un pareizticīgajiem ir gavēnis, periods, kas pieprasa mieru un klusumu. Manuprāt, sagaidot bēgļus, cita veida palīdzība varētu būt vērtīgāka. Šādu koncertu nevar uztvert par svētkiem. Turklāt ir jāpatur prātā Daugavpils reģionālā specifika, esam blakus robežai, te izšķiršanās iet vai neiet uz publisku pasākumu ir citāda. Vienlaikus šādu koncertu rīkot, piemēram, Cēsīs būtu elementāri.
Pašlaik viens no galvenajiem pasaules jautājumiem ir – vai mākslu var nošķirt no politikas.
Tas ir smags jautājums. Māksla jau visos laikos, pat ja tā ir neitrāla, pat ja mākslinieks to veidojis, nedomājot par kādu režīmu, neviļus var iegūt citu vēstījumu. Ir liela atšķirība, kā veidojas politika un kā pastāv māksla. Ja mākslas nesēji savā kultūrtelpā ar savu pārliecību ir atbalstījuši politiskus procesus, tad, protams, skatot to Eiropas ētikas normu, cilvēku pieņemto vērtību kopsakarībā, ir jāizvērtē tālākā sadarbība. No otras puses, ir ļoti daudz labu visdažādāko jomu mākslinieku, kuri caur savu darbību vienmēr ir nosodījuši slikto un nevēlamo un ir bijuši sava veida upuri. Viņi ir bijuši atpazīstami mākslinieki, bet vienlaikus opozicionāri politiskajai situācijai. Ir arī daudz to, kuri bijuši neitrāli. Šobrīd cietēji ir pilnīgi visi, kuri atrodas aizkara otrā pusē. Tie, kuri nav paspējuši pārcelties un vienlaikus turpinājuši būt lojāli pasaules vērtībām, cieš tāpat kā tie, kuri cieš tāpēc, ka savu sajūtu līmenī ir rīkojušies nepareizi, iespējams, bijuši apmānīti vai kā citādi.
