Brīnišķīga cilvēka loma 0
Tas, kurš sācis studijas pedagoģijā, patiesībā ir apņēmies kļūt par ideālu cilvēku, vismaz nākotnē saviem skolēniem. Skolotājam nav tiesības būt parastam, viņš ir spiests spēlēt lomu – brīnišķīgs cilvēks. Šī pieņemtā loma pamazām pārstāj būt loma un kļūst raksturs. Parasts cilvēks pārvēršas par īpašu – par Skolotāju. Par Skolotāju viņu padara ne jau mācību iestāde, bet ilggadēja komunikācija ar bērniem, kuriem – ja viņš ir godīgs – viņam jābūt labākajam cilvēkam uz zemes. Viņam nav kur likties, viņam profesionāls nepieciešams kļūt par brīnišķīgu cilvēku.
Bērns lielāko dienas daļu pavada kopā ar šiem pieaugušajiem, kuri viņa acīs ieņem vecāku lomu: tiem ir jāklausa, viņi var sodīt vai apbalvot. Ir risks nonākt emocionālā atkarībā. Lai pasargātu sevi, bērns nosaka distanci, meklē kļūdas vai to, ko varētu izsmiet. Vēl viens izskaidrojums vēlmei “izvest no pacietības” – cilvēcisku attiecību deficīts: bērns nesaprot, viņš ir apjucis. Uzbrūkot skolotājam, viņš provocē personīgu reakciju, grib sajust skolotāja personību. Pieaugošiem bērniem nepieciešama atbalsta persona vairāk nobriedušas personības veidolā. Skolotāja reakcija (bez agresijas, ar cieņu), viņa patiesums un personība izpaužas tieši šajos brīžos un kalpo bērnam par paraugu.
Dažās skolās ir psihologi. Bet tas nav pietiekami. No vienas puses, viņi nevar vienlaikus risināt skolnieku, skolotāju un ģimeņu problēmas. No otras puses – viņu apmācība ne vienmēr ir pietiekama, tas bieži neietver, piemēram, psihisku traucējumu izpēti, viņi nav spējīgi atrisināt agresijas un vardarbības problēmas. No jaunajiem skolotājiem dzirdams par pieaugošu depresiju bērniem. Iepriekš tas tika apspriests reti – varbūt psiholoģiskie traucējumi ir saņēmuši pārāk mazāk uzmanības. Ja ir šāda problēma, labāk vērsties pie psihologa no malas.
Avots: psychologies.ru
