Man nav spēka iet uz darbu, nespēju iet un strādāt…” – karavīra atraitnes un citi stāsti no Ukrainas 22
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, “Latvijas Mediji”
Katru dienu ukraiņu ziņu portāli sniedz Ukrainas Bruņoto spēku ziņojumus par kārtējās diennakts laikā iebrucējiem nodarītajiem zaudējumiem. Tā ir daļa no informatīvā kara, un tam ir liela nozīme. Atšķirībā no datu publicēšanas par kritušajiem krieviem ziņu par ukraiņu zaudējumiem gandrīz nav. To iespējams saprast, uzskata daudzi ukraiņi, šādi valsts vadība cenšas saudzēt savus iedzīvotājus.
Par reālajiem zaudējumiem, visticamāk, varēs atklāti runāt tikai pēc kara beigām. Pagaidām nosaukt maksimāli precīzu kritušo skaitu nav iespējams arī tādēļ, ka visai liels ukraiņu karavīru skaits tiek uzskatīts par bezvēsts pazudušiem. Kamēr karavīrs nav atrasts, tikmēr viņu neiekļauj kritušo sarakstā.
Atraitne Lesja
Uz Gradiskas ciemu Kameņkaširskas rajonā aptuveni 120 kilometru attālumā no Luckas braucam pie Lesjas Kizunas. Arī viņas ģimenei karš atnesis pašu smagāko zaudējumu – frontē pie Solidaras pagājušā gada 31. jūlijā kritis viņas vīrs Petro.
Ceļš kā jau laukos – nākas līkumot gar vienu bedri pēc otras. Pabraucam garām zivju dīķiem, nelielam ciema veikaliņam un klubam. Abās smilšainā ceļa pusēs kārtīgas, apkoptas mājas, aiz tām mežs. Gaidot mūs, Lesja iznākusi ceļmalā kopā ar savu dēlu, astotās klases skolnieku Ivanu. Mums draudzīgi uzrej mājas sargs – augumā palielais suns Čārlijs. Mājā ir lielas istabas un plaša virtuve, kurā labi saimniekot. Vienīgi tagad kopš pagājušās vasaras Lesjai nekas nespēj sagādāt gandarījumu. Viņa nevar runāt par Petro bez asarām: “Otra tāda kā viņš ciemā vairs nav. Es tā nesaku tikai tādēļ, ka viņš bija mans vīrs. Varat šeit pajautāt jebkuram, ka viņš darīja labu visiem. Strādāja zivju audzētavā. Petro palīdzēja vecākiem cilvēkiem, atraitnēm padarīt dažādus darbus.”
Petro gājis bojā, apšaudes laikā ar savu augumu piesedzot biedru… Izglābtais tagad vairākas reizes ciemojies pie atraitnes. Cīņu biedri bieži zvanot viņai.
Iepriekš Lesja strādājusi vietējā klubā, taču tagad to nespējot. “Man nav spēka iet uz darbu, nespēju iet un strādāt… Ciema vadītājs Ruslans pateica, lai nāku atpakaļ, kad to varēšu.”
Uzdāvinām Ivanam datoru, ko esam atveduši no Latvijas. Viņš ir viens no divdesmit pieciem Luckas pilsētas un tuvējo rajonu bērniem, kurus apciemojam trīs dienu laikā. Visi pēc pagājušā gada 24. februāra, kad Krievija sāka plašu uzbrukumu, palikuši bez tēviem. Par dāvanām viņiem ir liels prieks. Milzīgs emocionāls aizkustinājums viņu mātēm. Vairākas ar asarām acīs izlasa viņām veltītās rindas ukraiņu valodā. Kāda no viņām saka saviem bērniem: “Iedomājieties, cilvēki dzīvo tik tālu un domā par mums!”
Lesjas saimniecībā netrūkst nenieka pilnvērtīgai dzīvei laukos – ir gotiņa, zirgs, sivēni, vistas un truši, par kuriem atbild Ivans. Atvests daudz malkas no meža.
Brāļi Timotijs un Zaharijs un viņu mamma Marija Saka Lemešivas ciemā. Tēvs kritis karā. Velosipēdu zēniem atvedām no Latvijas.
Viena no trim fabrikām Eiropā
Pa ceļam uz Kijivu iegriežamies Rivnes apgabalā Bereznes sērkociņu fabrikā, kas ne tikai nav samazinājusi darba apjomus lielā kara gadā, bet pat palielinājusi saražotās produkcijas daudzumu. Mūs laipni uzņem fabrikas direktora vietnieks Oleksandrs Šablevskis. Izrāda ražotni – sākot ar vietu, kur sakrautas milzīgas apses, līdz pat slīdošajam konveijeram ar sērkociņu tūkstošiem un to ievietošanai kastītēs. Zviedrijā ražotie mehānismi esot labi – tie iegādāti pirms 24 gadiem. Fabrikas vadības pārstāvis neslēpj gandarījumu par to, ka pat šādos smagos kara laika apstākļos viņi spēj turpināt darbu. Tas norisinoties trijās maiņās. Fabrikā strādā trīs simti strādnieku, visi tuvējo rajonu iedzīvotāji. Vidējā alga esot ap 25 tūkstoši grivnu (vairāk par 600 eiro) – tas ir augsts atalgojums Ukrainā provinces apstākļos.
Savulaik uzņēmēji no Krievijas gribējuši fabriku nopirkt, taču tās īpašnieks neesot piekritis. Pēc O. Šablevska domām, krievu plāns paredzējis atstāt Ukrainu bez savas sērkociņu ražotnes. Primitīvs konkurences cīņas piemērs. Tagad Eiropā ir tikai trīs sērkociņu fabrikas – Zviedrijā, Ungārijā un Bereznē. Protams, neskaitot Baltkrieviju un Krieviju. Tas gan nenozīmē, ka vietējā tirgū neesot konkurences. Nopietni konkurenti esot sērkociņu ražotāji no Indijas un Pakistānas.
Mūsu sarunas laikā mobilajā tālrunī saņemam brīdinājumu par gaisa trauksmi. Tas nozīmē, ka fabrikas darbs tiek apturēts un visi strādnieki atstāj ražošanas cehu. Ziņa par gaisa trauksmes beigām tiek saņemta apmēram pēc pusstundas.
Okupantu brutalitāte
Katru dienu tiekoties Ukrainā ar desmitiem cilvēku, iespējams dzirdēt daudz šaušalīgu stāstu par krievu iebrucēju pastrādātajiem noziegumiem. Šķiet, tiem nebūs gala, jo it visur, kur pabijuši iebrucēji, tādu ir ļoti daudz. Par pavadīto laiku okupācijā “Latvijas Avīzei” pastāstīja Černihivas apgabala Bobrovicas pašvaldības vadītājs Genādijs Ivaņuks, viņa pirmais vietnieks Volodimirs Daniševskis un vietējais teritoriālās aizsardzības vienības vadītājs Mihailo Dedoks. Vīri stāsta, ka okupanti uzturējušies sešos pašvaldības ciematos, vienā no tiem fiksēti četrdesmit izvarošanas gadījumi. Kādā no ceļu krustojumiem pie krievu posteņa veselu mēnesi gulējis nošauts cilvēks – okupanti nav ļāvuši to paņemt. Tas, pēc mēra domām, darīts iebiedēšanas nolūkos.
Netrūkst arī stāstu par laupīšanām, ārkārtīgu brutalitāti un netīrību. Bobrovicas mērs pēc iebrucēju padzīšanas apskatījis viņu “darba” rezultātus. Vienā no ciemiem tā vadītāja kabinetā kādu laiku dzīvojis krievu karavīrs – vienā stūrī bijis paklājiņš, uz kura viņš gulējis, bet otrā okupants ierīkojis tualeti… V. Daniševskis: “Burjati savām acīm neticēja, ka šeit ciematos ir asfaltētas ielas, mājās tualetes, visās silti.”
No 24 tūkstošiem pašvaldības iedzīvotāju šobrīd armijā atrodas apmēram tūkstotis. Diemžēl ir arī kritušie. Viena no ģimenēm zaudējusi divus brāļus, cita tēvu un dēlu.
Pašai Bobrovicas pilsētai esot veicies, jo okupanti tai pabraukuši garām. Pašvaldības pārstāvji spriež, ka karam ukraiņi neesot bijuši gatavi, jo daudzi pārlieku paļāvušies prezidenta Volodimira Zelenska teiktajam vēl pirms pagājušā gada 24. februāra, ka esot jādomā par gaidāmajiem pavasara darbiem un jābrauc šašlikos… Tagad nepārprotami, ja iebrucēji atkal atnāktu šurp, visi būtu daudz labāk tam gatavi.
