“Man nav nostalģijas pēc Operas.” Nu jau vairākus gadus operdziedātāja Kristīne Zadovska sevi sauc par “pilna laika mammu” 23
Guna Blaua, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Nu jau vairākus gadus operdziedātāja un skaistās balss īpašniece Kristīne Zadovska sevi sauc par “pilna laika mammu”, jo pēc aiziešanas no Latvijas Nacionālās operas vislielākā uzmanība un laiks tiek veltīts viņas dvīņiem Magdiņai un Ādamam. Tomēr Kristīnes dzīvē joprojām vieta ir arī mūzikai un skatuvei.
Šobrīd Kristīne apgūst Mātes un Karalienes lomu topošajam Jāņa Lūsēna un Kārļa Vērdiņa mūziklam “Zvaigznes bērns”, kura pirmizrāde bija paredzēta 14. novembrī VEF Kultūras pilī un kuru pēc tam bija iecerēts izrādīt arī citviet Latvijā. Vai tā būs, rādīs laiks. Tiesa gan, sarunā pieskārāmies arī pašreiz Latvijā notiekošajam, kas skar un satrauc ikvienu.
Tiekamies emocionāli grūtā brīdī, jo diemžēl tev pirms neilga laika nācās uz mūžu atvadīties no tuvas paziņas… Droši vien tas raisa dažādas pārdomas?
Diemžēl rodas sajūta, ka daudzi aizvien domā – ai, tas [kovids] mūs neskar; tas nav par mums. Bet izrādās, ka ir gan par mums visiem! Pati esmu vakcinējusies – tiesa, pēc lielām pārdomām un sarunām ar speciālistiem.
Nolēmu vakcinēt arī abus savus pusaudžus, arī Magdalēnu, kura – un tas nav nekāds noslēpums – ir bērns ar īpašām vajadzībām. Ādamam jau tūlīt būs iegūta imunitāte, un, kad jautāju, cik no viņa klasesbiedriem ir vakcinējušies, dēls teica, ka puse klases, turklāt daži to izdarījuši pa kluso… (Domā.)
Mani pašreiz visvairāk uztrauc, ka ir izveidojušās tās divas frontes, un, nedod Dievs, vēl pilsoņu karš sāksies…
Kad redzu šos agresīvos, īpatnējos cilvēkus, man – vismaz pagaidām – viņu nostāja nav saprotama.
Protams, katrs pats ir savas dzīves laimes kalējs un drīkst rīkoties arī citādi, bet tas ārprātīgais inficēto cilvēku skaitlis, kas iet augšā… Man šajā situācijā visvairāk žēl ir mediķu! Par kādiem grēkiem viņiem tagad būs jāplosās vēl viena sezona?! Tiem svētajiem, gudrajiem, izglītotajiem cilvēkiem!
Kad runāju ar vienu medicīnas darbinieci, viņa teica – tiklīdz būs pieejama trešā pote, es uzreiz došos pēc tās! Pati par to vēl daudz domāju, jo gribu izpētīt visu pieejamo informāciju un visu kārtīgi pārdomāt.
Domājams, šis laiks tev bija sarežģīts arī kā divu bērnu mammai?
Kad pagājušogad 13. martā – tieši dienu pēc manas dzimšanas dienas – viss tika aizvērts ciet, mana māsa Anda teica – paldies Dievam, ka tavs lielais jubilejas koncerts bija gadu iepriekš, nevis tagad…
Iedomājies: tu stāvi savā jaunajā zelta kleitā, un tev pasaka – koncerts nenotiks, bet zāle ir izpārdota līdz pēdējam, visi sēž un gaida…
Māsai atbildēju, ka acīmredzot Dievs mūs mīl un, cerams, pasargās arī turpmāk. Lūk, un tad visu aizslēdza, mēs ar visiem kaķiem un bērniem pārcēlāmies uz laukiem, uz Jaunpili. Līdzi bija gan datori, gan speciālie materiāli no Magdiņas skolas, un tad Andris Keišs (Kristīnes Zadovskas vīrs, Jaunā Rīgas teātra aktieris. – G.B.) bija arī skolotājs. (Smejas.)
Metodiski ņēmām cauri visu Magdiņas skolas programmu, kas ir daudz specifiskāka izglītība, savukārt Ādamam lielajā istabā iekārtojām vietu, kur mācīties pie lielā galda, un tā arī tur nodzīvojām līdz pat rudenim. Tad bija vieglāk, jo darbus un ēdienu gatavošanu dalījām ar manu mammu.
Pēc tam pārcēlāmies atpakaļ uz Rīgu un bijām pat priecīgi par iespēju atgriezties mūsu dzīvoklī. Taču tad sākās manas fantastiskās mammas rūpes, jo vienīgā biju atbildīga par to, ko ēdīsim. (Smaida.)
Izklausās, ka tas tev ir bijis īsts pārbaudījums.
Protams, jo visas kafejnīcas bija ciet un man īsti nav saprotamas tās “Wolt” un “Bolt” piegādes, turklāt es tomēr esmu tāds mājas ēdienu cilvēks. Tad darbojos ļoti metodiski: nopirku ērtus zābaciņus, lai kājas nesalst un lai būtu ērti, un divreiz nedēļā devos uz tirgu iepirkties.
Sapratu: ja esmu saimniece un gribu uzvārīt labu zupu, jāpērk labi produkti, turklāt, tā kā ļoti daudz dzīvojos pa iekštelpām, biju nolēmusi – lai kāds ārā būtu laiks, no saviem gājieniem neatteikšos. Biju visu saplānojusi: no kauliņiem taps tas, no tā – tas, un biju reāla saimniece! Man telefons tagad ir pilns ar visādām receptēm.
Paralēli biju arī “pilna laika mamma”, jo, pateicoties skolas direktorei, kura ir patiešām apbrīnojams cilvēks, laimīgā kārtā skoliņa bērniem ar īpašām vajadzībām, kurā mācās Magdalēna, un attīstības centrs turpināja darboties klātienē.
Andris arī atzina, ka klātienes mācības Magdiņai noteikti ir labāk, savukārt man ar šo lietu vispār neveicas, jo meitai esmu “izklaides aģentūra Mamma”…
Lai kāda būtu klausīšana vai neklausīšana, tā mācīšanās mājās mums negāja.
Bet tagad, paldies Dievam, viss ir sakārtojies.
Šis laiks, manuprāt, ļoti nomācošs bija tieši radošajiem cilvēkiem…
Protams, bija grūti. Īpaši, ja, būdami mākslinieki, esam pieraduši uzstāties. Jau bijām sacerējušies – nu tik būs koncerti novembrī! Līdz šim man vienmēr novembris ir bijis visaizpildītākais mēnesis; tas ir mans koncertu laiks.
Tāpēc tas bija tik skumīgi, ka šie koncerti un izbraukumi tika atcelti – īpaši tāpēc, ka manā jubilejas koncertā mums tapa jauns duets ar dziedātāju Daumantu Kalniņu; pēc tam abi saņēmām daudz piedāvājumu uzstāties.
Man ļoti patīk dziedāt kopā ar Daumantu, turklāt nepavisam nešķiet, ka mums būtu liela paaudžu atšķirība, jo mūzika mūs kaut kā vienoja… Tas bija traki, ka viss tika atņemts un bija ciet līdz vasarai, un, protams, ka tas nebija normāli. Taču vistrakāk noteikti klājās privātajiem producentiem, jo, ja neesi valsts sektorā, kur neatkarīgi ne no kā mēneša sākumā kontā ieripo naudiņa, ar izdzīvošanu bija tā, kā bija.
Es pati laikam esmu iekāpusi tādā “laimīgā laivā”, jo atrodos izdienas pensijā.(Smaida.)
Bet tie, kuri ir atkarīgi no principa “cik tu nodziedāsi, tik arī saņemsi” un nav štata darbinieki, tad lai Dievs viņiem stāv klāt! Tiešām nezinu, kā šie cilvēki izdzīvoja…
Tāpēc labi, ka šovasar tomēr atkal varēju koncertēt – gan kopā ar Jāni Lūsēnu un flautisti Eviju Mundeciemu, gan ar Daumantu Kalniņu un pianistu Romānu Vendiņu.
Kāpēc tu īsti aizgāji no Operas?
Jo biju jau sasniegusi noteikto gadu skaitu un pat pāri tam; man beidzamās bija tādas riktīgi ražīgas sezonas, kad vēl tika uzvestas Verdi operas, tāpēc biju sasniegusi maksimālos griestus, ko varēju sapelnīt. Un vēl viens iemesls šādam solim bija, ka pēc vienpadsmit kopā ar bērniem pavadītiem gadiem no mums aizgāja auklīte…
Paguvi paralēli visiem darbiem vingrināt balsi, lai tā neierūsētu?
Tagad varu atzīties, ka nedēļu pirms Jāņa Lūsēna jubilejas koncerta piegāju pie klavierēm un pārbaudīju – skan vai neskan. Ja es joprojām būtu Operā un zinātu, ka man pēc trim mēnešiem būs jādzied kādā repertuāra izrādē, – protams, es turētu sevi formā, jo citādi tas nav iespējams!
Taču, tā kā no klasiskā repertuāra tagad esmu atgājusi nost un vairāk dziedu vokālo kamermūziku, mēģinājumu režīms ir mazliet brīvāks. E
smu novērojusi, ka, kopš vairs neesmu štata darbinieka solista atbildīgajā vietā, man vairs nav tā ārprātīgā stresa.
Man vairs nav tikos un tikos jābūt uz skatuves. Bērni slimi? Kuru tas interesē?! Nevienu…
Man kā mecosoprānam bija diezgan plašs lomu loks jeb, kā es saku – Karmenas, valdnieces un visas “ķotkas” (tantes – tulk. no kr. val.), guvernantes un aukles. (Smejas.) Vienmēr bija kāds duets vai ārija, tāpēc allaž bija jābūt formā, lai arī tā skaitījās trešā plāna loma.
Tagad esmu ārā no tā stresa un, kad man piezvana un saka, ka ir brīva vieta delfīnu terapijā, varu paņemt Magdalēnu un aizbraukt. Pirms tam to nevarēju, jo bija jāpiedalās izrādē, kur jānodzied tikai viens sekstets, un viss, taču biju “piesieta” skatuvei… Tā ka mana aiziešana no Operas bija loģiska.
Veltīji laiku tikai bērniem un ģimenei vai tomēr atlicināji laiku arī sev – piemēram, mācībām vai kādiem kursiem?
Joprojām neesmu dabūjusi autovadītāja tiesības. Tas ir megaprojekts, ar kuru netieku galā, jo nevaru nolikt teoriju. (Smaida.) Zinu, ka vajadzētu, bet tajā pašā laikā paskatos: nu, viss man ir sariktēts, bet – ā, jāsāk no viena gala dzīvoklis tīrīt.
Mācīšanās, kā zināms, ir laikietilpīgs process, bet man ir jātaisa ēst un, kā pati saku, reizēm jābūt par “vešerieni”. Atceros, ka manai vecmammai bija ļoti gara darba diena: viņa cēlās piecos un pussešos jau bija pie gotiņas.
Man ir otrādi, jo mana dzīve ir līdz četriem pēcpusdienā, kad no skoliņas jāizņem Magdalēna, un tad sākas laiks kopā ar meitu – kā viņa saka, “mūsu meiteņu lietas” bez puišiem. Magdiņai tas ļoti patīk, viņa kļūst vairāk pieaugusi un saprātīgāka… Tā tas vakars pienāk.
Man jau ļoti gribētos, ka mēs visur varētu iet kopā, jo meitiņai tas patīk, un šiem bērniem vispār ļoti patīk socializēties, piedalīties, iet uz veikaliem un tirgu iepirkties…
Taču šis ir bīstams laiks, tāpēc negribas bērnu visur vadāt līdzi.
Savukārt savu seno sapni par veterināriju, zirgiem un suņiem esmu atstājusi Jaunpilī, jo šai profesijai būtu nepieciešama ķīmija un bioloģija, bet man faili ir pilni ar visu ko citu.
Vai abiem jūsu bērniem ir interese par mūziku?
Kad Ādams ierauga manas notis, no kurām mācos topošajai izrādei, viņš tikai nosaka – ā, tās laikam nav manas notis? Viņš ir aizrāvies ar dziesmu klausīšanos, tāpēc printē ārā notis, mēģina mācīties nospēlēt uz klavierēm un “čabina” akordeonu. Vai viņš izvēlēsies mūziķa ceļu, es nezinu.
Ņemot vērā manu traumu – to, ka neesmu mācījusies mūzikas skolā, jo mani neviens neaizveda, – man šķita, ka Ādamam tur ir jāmācās un jāpabeidz. Ar vienu kāju akordeona klasi viņš ir pabeidzis, un par to es priecājos.
Vienu brīdi viņš nesaprata, kāpēc tas akordeons vajadzīgs, bet man šķiet – jo lielāks viņš būs, jo vairāk sapratīs, ka kādreiz varēs pazīmēties: kādā meiteņu kompānijā paņemt akordeonu un uzspēlēt.
Vēl man ir tāds prieks, ka viņi klasē klausās grupas “ABBA” ierakstus, un arī man tā ir vismīļākā grupa! Mums mājas ballītēs arī pēc pusnakts vienmēr skan “ABBA”, Ādams vecajām dziesmām zina vārdus, un viņam vispār patīk “oldskūls”, jo viņš meklē vecās plates un plašu atskaņotāju.
Acīmredzot tāpat kā modē ik pa brīdim atgriežas platformenes, tā arī bērni ķeras pie vērtībām, kuras mums kādreiz ir bijušas svarīgas.
Savukārt Magdiņa vienu brīdi vēl bija tik ļoti pārņemta ar savu piedalīšanos projektā “Nāc līdzās!”, ka viņai nebija laika. Arī Magdiņai ļoti patīk mūzika, un esam ar viņu nonākušas tādā punktā, ka droši varam iet uz Mūzikas namu “Daile” uz kamermūzikas programmām, un viņa nosēdēs no sākuma līdz beigām.
Meitiņai ļoti patika Daumanta Kalniņa divdaļīgais koncerts – tajā viņa nosēdēja, pat nepakustoties. Protams, pilnīgi visu Magdiņa neskatīsies, bet, ja tas ir “augsts plaukts”, kāda bija Daumanta programma “Drošinājums”, viņai būs interesanti.
Arī Andra programma “Suni ārā nedzenama nakts”, kas bija veltīta Ojāram Vācietim, Magdai ļoti patika, un man liekas, ka viņa ir vienīgā, kas visām dziesmām zina vārdus no galvas. (Smaida.) Andris jau teica, ka pat gribētu taisīt izrādi ar Magdalēnas piedalīšanos. Un gan jau abi bērni sēdēs pirmajā rindā un skatīsies arī “Zvaigznes bērnu”.
Darāmā tev ir gana daudz, un tomēr – vai Opera un tās ikdienas rutīnas tev nepietrūkst?
Zini, es laikam tiešām tik daudz visu esmu izdziedājusi, ka – pilnīgi ne! Varbūt tiešām ir tā, kā teica kāda mana paziņa no Operas vides – tas ir tik ārkārtīgi jocīgi, ka tu, būdama tik labā formā, aizej prom, un kā tu vari paskatīties acīs tiem, kas ir “plīsuši” un “noplīsuši”?!
Iespējams, daži domāja, ka tas bija lecīgi no manas puses, bet tas absolūti nebija tā domāts!
Bet es to intensīvi apsvēru jau kādus trīs četrus gadus: kā tas būs, ko es darīšu… Tas bija laiks ar direktoru maiņām un Andreja [Žagara] aiziešanu. Paskaties: es taču Operā nodziedāju nepilnus 25 gadus, un dziedāju visu! Tā ir ļoti liela slodze, un nebūt ne tik viegli, kā varbūt izskatās no malas.
Tāpēc, kad tagad braucu garām Operai, man pilnīgi nav nostalģijas, un laikam jau man tās durvis ir aizvērtas.
Taču tu joprojām esi arī skatuves cilvēks, un tev ir bijušas brīnišķīgas programmas ar Jāni Lūsēnu, Ingu Pētersonu un citiem māksliniekiem.
Protams, ir un būs! Varat trīsreiz minēt, kura joprojām ir pieprasītākā programma… Protams, ka “Mazu brīdi pirms”, kas tapa vismaz pirms divpadsmit trīspadsmit gadiem. Tas ir tāpat kā ar “Karmenu”, kuru savulaik dziedāju Operā – arī to man prasīja koncertiņos, un nebija tādas vietas, kur es nedziedātu “Habanēru”…
Uzdziedam, un paldies Dievam, ka esmu formā un varu padziedāt! Reizēm tikai domāju – kā cilvēki to joprojām var un grib klausīties… Iespējams, tādēļ, ka mēs jau arī ar Ingu un Jāni maināmies, un katru dziesmu dziedu emocionālāk vai citādi; katru reizi dziedot, man dziesmai ir citāds stāsts.
Taču nekad neesmu pavirša, un, manuprāt, cilvēki to jūt.
Nesen lasīju interviju ar Imantu Lancmani, un citstarp viņš teica, ka mūsdienās bieži ir grūti atšķirt talantu no atdarinātāja, un man šķiet, ka Lancmaņa kunga teiktais ļoti sasaucas ar manām izjūtām un to, ko viņš saka par diletantiem un kritikas attieksmi pret daudzām lietām.
Respektīvi, tiek uztaisīts kaut kas nevērtīgs, taču tas tiek pamatīgi apstāstīts un apaudzēts ar konceptiem. Parakstos zem katra vārda, un nodomāju – kā viņš varēja pateikt tik precīzi to, ko biju ilgi domājusi. Varbūt viņš kādreiz noformulēs arī domu par to nemitīgo kājās celšanos pirmizrādēs vai pēc koncertiem.
Atgriežoties pie tavas sadarbības ar Jāni Lūsēnu: tā aizsākās, šķiet, “Putnu operā” un tagad turpināsies arī viņa jaunajā mūziklā “Zvaigznes bērns”…
Jā, mūsu sadarbība ir ļoti ilga; pa vidu bija gan “Sniega karaliene”, pēc tam Valmieras teātrī – “Kaupēns”, kur dziedāju Mātes lomu. Savukārt Jāņa jaunais mūzikls top pēc Oskara Vailda pasakas motīviem, un libreta autors ir Kārlis Vērdiņš.
Protams, šajā iestudējumā galvenais uzsvars gulsies uz abiem jauniešiem Patriku un Markusu, kuri atveidos galveno lomu, un tas ir kolosāli! Kā pati rakstīju “Facebook” pieteikumā – kad satiekas seniori ar pavisam jaunajiem, tad rodas kaut kas interesants.
Satiekoties ar viņiem, tu esi spiests mobilizēties, jo nebūs nekādas iesērēšanas, un ieeļļojam zobratus pa jaunam! (Smaida.) Mūziklā es spēlēšu Zvaigznes bērna īsto mammu – Karalieni.
Īsi pārstāstot saturu: mēs ar Karali, kuru atveidos Zigfrīds Muktupāvels, savu bērnu speciāli esam atstājuši mežā, lai viņš caur grūtībām izaugtu par labu cilvēku un lai varētu kļūt par jauno ķēniņu.
Tas ir stāsts arī par to, ka starp mammu un bērniem vienmēr būs saikne, un to, ka mammai vienmēr savu bērnu gribas pārbaudīt un kontrolēt, iet talkā ar padomiem. Taču bērni vienmēr paši zina, un to redzu arī pie Ādama, jo viņš diezgan bieži man arī šādi atbild. Tas ir stāsts arī par ģimeni un to, cik svarīga ir kopā būšana.
Droši vien tu varētu vilkt paralēles arī ar savu ģimeni un bērniem?
Ja es pati nebūtu mamma dvīņiem un nebūtu piedzīvojusi peripetijas, ka jācērt istabas durvis ciet, jāatbild uz jautājumiem “Kāpēc tu mani speciāli moki?”, tad man būtu grūtāk spēlēt Karalieni.
Piemēram, es skaidri zinu, ka Ādamam negribas iet rakt kartupeļus, bet manā mātišķajā ir kaut kas tāds, ka es saku – uzvelc gumijniekus, aizej un izroc! Gribu, lai viņš norūdās un lai zemapziņā zinātu, ka kartupeļi neparādās šeit, uz galda, balti un nomizoti vai ka tos var nopirkt veikalā.
Tātad – varbūt netieši, bet tas sasaucas ar pasaku: man gribas, lai Ādams rūdītos, lai vairāk uzzinātu par sadzīvi. Nu, taisnība jau Karalienei ir: tu nevari uzreiz pārņemt troni un būt labs valdnieks.
Cilvēki nolasīs šo izrādes un arī tavas varones vēstījumu?
Tā būs muzikāla izrāde ne tikai bērniem, bet arī visai ģimenei, tāpēc jānāk un jāskatās. Es ļoti ceru, ka režisors visu atrisinās un izskaidros, lai šis stāsts būtu saprotams. Turklāt vienmēr tādās negaidītās tikšanās reizēs rodas jauni apvāršņi un domas, kas uziet gaisā. Gribētos, lai tā būtu arī ar šo izrādi.
VIZĪTKARTE
Kristīne Zadovska
• 1993. gadā absolvējusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Ludmilas Braunas vokālo klasi, 1995. gadā ieguvusi maģistra grādu.
• Mācījusies pie dažādiem ārzemju pedagogiem, tostarp pie Katjas Andželoni Itālijā 1993. gadā.
• 1994. gadā kļuvusi par Latvijas Nacionālās operas solisti; piedalījusies arī izrādēs Jaunajā Rīgas teātrī un Dailes teātrī.
• Par titullomu Bizē operā “Karmena” saņēmusi 2001. gada “Spēlmaņu nakts” balvu nominācijā “Labākie operas un baleta mākslā”.
• 1997. gadā saņēmusi Paula Saksa balvu.
• Precējusies ar JRT aktieri Andri Keišu, ir divi bērni – Magdalēna un Ādams.
