Tomēr nevar noliegt, ka tieši tavu Krievijas braucienu dēļ daļai latviešu ir visnotaļ rezervēta attieksme pret tavu daiļradi. 30
Es jau nespiežu ar varu kādu klausīties manas dziesmas vai nākt uz maniem koncertiem. Ja nepatīk, tad nenāc. Bet labāk jau atnākt, lai redzētu, ka koncertā blakus sēž latviešu un krievu kundzītes, kurām nav nekādu konfliktu vai nesaskaņu. Uz mūsu koncertiem nāk ļoti dažāda publika: latvieši, krievi, sievietes, vīrieši, bērni, jaunieši, vecmāmiņas un meitenes Balzaka vecumā. Pēc koncertiem saņemu ziedus, dažādas dāvanas. Piemēram, krievu fani man uzdāvināja matrjošku kolekciju ar manu atveidu dažādos dzīves posmos.
Savulaik vairākus gadus esi spēlējis NBS štāba orķestrī. Vai ārkārtas situācijā būtu gatavs kalpot dzimtenei?
Protams, būtu gatavs. Daudz ko no militārām lietām jau esmu aizmirsis, bet kara laukā mana misija būtu savākt ievainotos. Dienesta laiks man ir palicis atmiņā ar pozitīviem iespaidiem. Piemēram, savulaik tieši pirms orķestra koncerta Rēzeknē uzzināju, ka man piedzimis dēls. Pēc tam bija grūti paspēlēt: pirmais bērns, jaunas dzīves sākums! Vakarā vēl ar puišu grupu “Caffe” vajadzēja nospēlēt vienu koncertu kazino, un tikai pēc tam varēju doties pie sievas uz Talsiem.
Ja tev būtu iespēja nodrošināt iztiku ar trombonista un džeza dziedātāja karjeru, vai mestu pie malas popmūziku?
Vispār esmu priecīgs par to, kā veidojies mans ceļš mūzikā. Domāju, ka ar dziesmām tagad varu izpausties vairāk, nekā būtu varējis kā trombonists. Protams, ir nedaudz žēl, ka trombons ir palicis novārtā, bet ceru, ka pie tā noteikti atgriezīšos. Man ļoti patīk klasiskā mūzika, pūtēju repertuārs. Tomēr emocijas labāk varu izpaust ar vārdiem.
Tavs dēls Lenijs arī mācījās spēlēt trombonu.
Jā, viņam labi padevās, bija ļoti talantīgs, bet diemžēl pameta šo nodarbi. Tā gadās.
Vai tu gribētu, lai bērni seko tavās pēdās un saista savu dzīvi ar mūziku?
Tā būs viņu pašu izvēle. Es esmu par dažādību, piemēram, kāds varētu kļūt par aktieri.
Vai ieteiktu viņiem piedalīties “X Faktorā”?
Jā, tas ir labs treniņš, turklāt bez maksas; vari apgūt iemaņas komunicēt ar publiku.
Dažam jaunietim, tiklīdz viņš parādījies televīzijā un kļuvis zināms plašākai publikai, uzreiz piemetas “zvaigžņu slimība”. Vai tev pašam ar to nav nācies saskarties?
Nē, paldies Dievam, mājās mani uzreiz noliek pie vietas. Man nav laika tēlot baigo zvaigzni, jo ģimene uzreiz teiktu, lai beidzu muļķoties.
Vai pirms koncertiem Krievijā tev ir kādas zvaigznes cienīgas prasības, piemēram, rīkotājiem jāsagādā zosu aknu pastēte vai šampanieša vanna?
Nē, mūsu prasības ir ļoti pieticīgas. Ja esam ieradušies tieši no lidmašīnas, protams, gribas nedaudz iestiprināties, bet tas nav nekas ārkārtējs, drīzāk cienasts, ko es pats piedāvātu viesiem, ja viņi pie manis ieradušies.
Vai pats sevi iedomājies uz skatuves 70 gadu vecumā? Varētu kā Valērijs Ļeontjevs sašpricēt botoksu, ietērpties ādas kostīmā un izskatīties kā jauneklis?
Es ļoti negribētu, ka mani piemeklē šāds liktenis. Ceru, ka mācēšu laikus apstāties. Es drīzāk gribētu kā Frenks Sinatra, kurš arī vecumā bija spējīgs ļoti labi nodziedāt. Tad ir vērts turpināt. Bet, ja nākas melot un spēlēt uz fonogrammas, tad labāk nevajag.
Intars Busulis, mūziķis
Dzimis 1978. gada 2. maijā Talsos
Mācījies Talsu bērnu mūzikas skolā un Ventspils mūzikas koledžā
Apguvis trombona spēli, piecus gadus spēlējis NBS štāba pūtēju orķestrī
Spēlējis bērnu grupā “Talsu Sprīdīši”, dziedājis puišu grupā “Caffe”
2005. gadā uzvarēja jauno dziedātāju konkursā “Jaunais vilnis”
2009. gadā ar dziesmu “Sastrēgums/Probka” pārstāvēja Latviju Eirovīzijas dziesmu konkursā Maskavā
Precējies, sieva Inga, dēls Lenijs (14), meitas Emilija (10) un Amelija (4)
