“Dvēseles dziesmas” autores Anitas Kārkliņas dzeja. “Man maza meitene ir Rīga” 0
Nupat klajā nākusi Anitas Kārkliņas (1949) pirmā dzejas grāmata “Dvēseles dziesma”.
Dziedātāja, diriģente, vokālā skolotāja. Strādājusi Jelgavas mūzikas vidusskolā, Rīgas Operetes teātrī, valsts deju ansamblī “Daile”, dziedājusi T. Kalniņa Radio korī un korī “Ave Sol”, strādājusi Cēsu mūzikas vidusskolā un Smiltenes mūzikas skolā.
Komponē dziesmas un raksta dzejas. “Musica Baltica” izdevusi divas A. Kārkliņas dziesmu grāmatas “Mums vajadzīga gaisma” (2013) un “Oranžais mēness” (2015). Dziesmas ar A. Kārkliņas dzeju rakstījuši komponisti Ilze Arne, Leons Amoliņš, Aivars Kalniņš, Imants Ramiņš, Raimonds Pauls, Valdis Zilvers, Andrejs Sanzers, Ēriks Ešenvalds, Guntars Felsbergs un Juris Kļaviņš. Ērika Ešenvalda “Dvēseles dziesma” ar Anitas Kārkliņas dzeju skanēja arī Mežaparka Lielajā estrādē – Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos 2013. gadā.
Nule klajā laistajai dzejas grāmatai “Dvēseles dziesma” Anita Kārkliņa izvēlējusies trīsdesmit piecus dzejoļus trīs daļās – “Dievs teica”, “Es smaidu mīlestības traukā” un “Jaunā mode”.
– Ko tas nozīmē jums pašai – pirmā dzejas grāmata…?
A. Kārkliņa: – Nekad mūžā nedomāju, ka izdošu dzeju… Pirmos pantiņus ar naivām atskaņām sacerēju sešu gadu vecumā. Konservatorijas laikā sākās mana “dresleriāde”. Pa pantam šajā manierē tika visiem korifejiem – Jānim Dūmiņam un Daumantam Gailim, Jānim Ozoliņam un brāļiem Kokariem… Vien Edītei (Imanta Kokara dzīvesbiedre. – V. K.) līdzās Imants stāv stalts, bez Edītes nezina, kur labā, kur kreisā zeķe… Kormūzikas krīvs sapiktojās ne pa jokam. Tā nu vis neesot. Bet ko lai dara, ja es tā redzu!
– Kā rodas veltījumu dzejoļi?
– Rosina man tuvas lietas, mīļi cilvēki. Dzejolis “Ilgas” veltīts Eduardam Smiļģim, vienam no maniem mīļākajiem režisoriem. Tā kā komponists Andrejs Sanzers ir ļoti ekspresīvs un tāds bija arī Smiļģis, dziesmai ar manu dzeju devām nosaukumu “Ekspresijas”. Bez dzejoļa es nevarēju atstāt Uldi Stabulnieku viņa 70. dzimšanas dienā un arī profesoru, diriģentu Juri Kļaviņu. Kad viņš piezvana, jau iepriekš zinu – atkal lūgs dzejoli. Viņa nopelns, ka uzrunāja Ēriku Ešenvaldu un “Dvēseles dziesma” nonāca līdz Mežaparka estrādei.
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam dzeju no Anitas Kārkliņas dzejas grāmatas “Dvēseles dziesma”.
Tu manā krūzē smaidi
Kad dzeru rīta kafiju,
Balss izdveš skaļu vaidu.
Man bailes nav par mafiju –
Tu manā krūzē smaidi.
No kurienes tu uzradies?
To nesaka mans prāts.
Bet ja tu pēkšņi parādies,
Tad tam ir motīvs kāds.
Vai šī būs filma liriska,
Vai Happy End es gaidu?
Kad redzu acis smejošās,
Līdz ausīm laimīgs smaidu.
Es aizsapņojies dungoju
Džezroku, svingu, blūzu.
Kad pamostos – kur esi tu?
Uz galda tukša krūze.
Dvēseles dziesma
Skan klusi mana dziesma
caur tūkstošbalsu zvaniem.
Man dvēsele dzied Kurzemē
kā zvejas tīklu māja jūras krastā.
Man dvēsele dzied Kurzemē
kā varavīksne Ventas ūdeņos.
Skan klusi mana dziesma
caur tūkstošbalsu zvaniem.
Man dvēsele dzied Zemgalē
kā saulespuķe zelta kviešu laukā.
Man dvēsele dzied Zemgalē
kā rozes zieds pils vāzē Rundālē.
Skan klusi mana dziesma
caur tūkstošbalsu zvaniem.
Man dvēsele dzied Vidzemē
kā mežiem klāti kalni mūžam zili.
Man dvēsele dzied Vidzemē
kā Staburags, kas dusē Daugavā.
Skan klusi mana dziesma
caur tūkstošbalsu zvaniem.
Man dvēsele dzied Latgalē
kā zaļa piena krūze māla ceplī.
Man dvēsele dzied Latgalē
kā Rāznas ezers agrā rītausmā.
Skan klusi mana dziesma
caur tūkstošbalsu zvaniem.
Man debesīs mirdz zvaigznes trīs,
mirdz mierā, harmonijā, mīlestībā.
Man debesīs mirdz zvaigznes trīs,
tās Dieva svētību nes Latvijai.
Mana Rīga
Man Rīga nav kā zelta stīga
Vai laimes mātes šūpoles.
Man maza meitene ir Rīga,
Ko Dievs uz savām rokām nes.
Kad kājas skrien kā neprātīgas,
Kad galva pilna jucekļiem,
Uz deguna kad paklūp Rīga,
Dievs celties liek no putekļiem.
Kad Rīga noliedz lietas svētas,
Dievs asu pliķi sejā cērt.
Jo lielu postu, smagas bēdas
Var saprast tikai cilvēks pērts.
Kad dvēselē sāp netaisnība,
Kad asaras uz vaigiem trīs,
Dievs savā šūpulī liek Rīgu
Un paceļ augstu debesīs.
Man Rīga nav kā traka skuķe,
Ko mīlē vācietis vai krievs.
Man Rīga zied kā balta puķe,
Kad viņai pieskāries ir Dievs.
Ar zvaigžņu gaismu bezgalīgu,
Ar mīlestību dievišķo,
Caur sirdīm ziedi, mana Rīga!
Dievs savu Svētību tev dod.
