“Man lika melot” – cietumnieka sievas Ineses stāsts par vīru, kurš “iesēdināts” it kā nepatiesu bērna liecību dēļ
132
Viss ir labi, kamēr viss ir labi – tā īsumā varētu raksturot situāciju vairākās jomās Latvijā. Un tā liek nodomāt arī stāsts, ar kuru padalījās Inese Zute. Viņa šobrīd ir cietumnieka sieva, kura uzskata, ka valstī eksistē jauna shēma, kā netaisnīgi “iesēdināt” cilvēkus, lai no valsts saņemtu kompensācijas. Kā apstiprinājums tam ir ne tikai pašas ģimenes pieredzētais, bet arī vēl vairākas sievietes, kuras piedzīvojušas līdzīgas situācijas (turpmākajos rakstos gatavas izteikties arī viņas). Bet nu par visu pēc kārtas!
Runa ir par gadījumiem, kad pāri šķiras, bet manipulēšanai pēc šķiršanās izmanto bērnus, liekot viņiem apgalvot lietas, kas, iespējams, nemaz nav notikušas.
Sarežģīts iepriekšējo attiecību stāsts
“Mans vīrs Ivo dzīvoja kopā ar savu iepriekšējo sievu un viņas 10 gadus veco meitu, kuras īstais tēvs nebija sakārtojis dokumentus, tāpēc neskaitījās viņas īstais tēvs. Līdz ar to ikdienā Ivo meitenei bija kā īstais tēvs, dzīvojot kopā un rūpējoties par meiteni,” stāsta tagadējā sieva Inese.
Vienā brīdī meitenes bioloģiskais tēvs tomēr izdomājis, ka viņš meitu ņemt pie sevis, jo meita dažkārt atstāta novārtā. Sācis meitu pie sevis ņemt brīvlaikos, līdz vienā brīdī bērna māte pateikusi, ka meitu vairs nedos bioloģiskajam tēvam. Tas vīrieti pamatīgi sakaitinājis, un viņam radies plāns.
“Ivo tobrīd dzīvoja kopā ar meitenes māti, labi sapratās arī ar meiteni, taču viņas bioloģiskā tēva jaunā sieva piezvanīja uz uzticības tālruni un paziņoja, ka Ivo it kā esot izvarojis meiteni. Arī meitene acīmredzot par situāciju bija informēta, jo pēc pāris stundām arī viņa pati piezvanījusi uzticības tālrunim un informējusi, ka nav izvarota, taču esot aizskarta,” notikumus atstāsta Inese.
Izmeklēšana un ekspertīzes
Likumsakarīgi, ka bērnu aizstāvji uz šo informāciju reaģēja un ierosināja lietu. Saskaņā ar Ineses stāstīto gan izmeklētāji ātri esot pamanījuši, ka ir jūtams, ka lietā kaut kas ir safabricēts. Tika veiktas 3 dažādas ekspertīzes, nevienā no tām konkrēti neesot apstiprināts, ka meitene ir seksuāli cietusi. Neesot nekādu psiholoģisko pazīmju.
Tikmēr meitenes bioloģiskais tēvs ar savu jauno sievu turpinājuši izgudrot dažādus stāstus, kuros vēlāk jau bijušas vērojamas dažādas nesakritības gan laikos, gan adresēs, taču stāstu centušies uzturēt, lai varētu rosināt apsūdzību. (Arī man ir iespēja iepazīties ar tiesas spriedumu, kurā patiešām pat ar “neapbruņotu” aci redzamas nesakritības.)
“Vīrs jau no pirmās dienas visiem skaidroja, ka nav vainīgs, ka meitenei neko nav nodarījis, ka tieši pretēji – labi sapratušies un viņš rūpējies par viņu. Tikmēr bioloģiskais tēvs ar savu sievu meiteni centās “nopirkt” – iekārtoja viņai istabu, sasolīja zelta kalnus.
Meitenei ar īsto mammu attiecības nebija labas, tāpēc, visticamāk, arī viņa tobrīd jau bija nolēmusi, ka būtu labi dzīvot pie īstā tēva,” stāsta Inese.
Tiesvedība ilgst 5 gadus
Tiesā lieta skatīta 5 gadus, kuru laikā mainījušies prokurori. Visās sēdēs bijusi jūtama attieksme, ka tiek uzklausīts tikai meitenes bioloģiskais tēvs un viņa jaunā sieva, taču audžutēvs jau automātiski it kā pieskaitīts par vainīgo. Tagad, pārlasot to, esot sajūta, ka tik daudz kas neiet kopā. Visa lieta balstoties vien uz 2 lieciniekiem – meitenes bioloģisko tēvu un viņa sievu.
Inese ar Ivo iepazinušies pirms 2 gadiem, kad jau noritējis tiesas process. Viņai, uzzinot visu šo stāstu, ātri esot radusies sajūta, ka kļūda esot pieļauta arī Ivo advokāta izvēlē, jo esot bijusi sajūta, ka advokāte nemaz īsti nav ieinteresēta cīnīties par taisnību.
“Mēnesi pirms pēdējās tiesas sēdes advokāte piezvanīja manam vīram Ivo un pateica, lai viņš krāmē somas, jo būs jāiet cietumā. Visdrīzāk, “pie kafijas galda” viss jau bija nolemts. Tika piespriests cietumsods uz 5 gadiem un 10 mēnešiem,” stāsta Inese.
Meitai arī ir ko teikt
Interesants pavērsiens bijis brīdis, kad pati meitene (tobrīd jau 12 gadus veca) centusies ko mainīt un iedevusi savai bioloģiskajai mammai zīmīti, lūdzot to nogādāt tiesā. Zīmītē bijis rakstīts: “Ivo nav vainīgs. Viņš man nav darījis pāri. Man lika melot.”
Inesei ar Ivo tobrīd kā akmens no sirds novēlies, jo šķitis, ka ar to arī lieta beigsies, jo pati meitene ir pateikusi, ka nekāda seksuālā uzmākšanās nav notikusi. Diemžēl tiesa šo vēstuli neesot pieņēmusi kā pietiekamu argumentu.
Protams, lieta pārsūdzēta apelācijas kārtībā. Inese stāsta: “Liepājā tiesa bija vien formāla. Vīrs tobrīd jau bija apcietināts, tāpēc es devos pie jauna advokāta uz Rīgu, lai konsultētos, kā labāk rīkoties, jo cietumā ir cilvēks, kurš neko no tā, par ko tiek apsūdzēts, nav izdarījis. Advokāts iepazinās ar visiem materiāliem un teica, ka ir pieļauta milzīga kļūda, ka pēc meitenes vēstules saņemšanas obligāti bija jāpratina meitene, jāveic atkārtota ekspertīze. Bet tiesu vara jau mums ir neaizskarama, sūdzēties nav kur.”
Inese ir izmisumā
Pēc šī visa Inese jau vairs nezina, ko vēl darīt lietas labā, kur sūdzēties par netaisnību. Viņa saka, ka būtu laimīga, ja varētu doties pie mūsu valsts prezidenta un visu šo absurdu izstāstīt aci pret aci, jo esot sajūta, ka valsts vadītāji pat nezinot, cik reizēm virspusēji strādā tiesas.
“Cilvēku “iesēdina”, pat nepārliecinoties, vai viņš tiešām ir vainīgs. Visi pierādījumi ir baltiem diegiem šūti. Manuprāt, lai kādu ieliktu cietumā, pierādījumiem ir jābūt dzelžainiem. Mans vīrs ir Liepājas cietumā, tur esot runājis ar kādu no darbiniekiem, kurš arī piekritis, ka ne visi cietumos esošie patiešām reāli ir noziedznieki. Tāda ir šodienas realitāte!” uzskata Inese.
Viņai pašai neklājas viegli. Viņa audzina bērnu invalīdu, kam nepieciešams daudz viņas uzmanības, taču tagad ir palikuši bez apgādnieka. Pārtiek vien no invaliditātes pabalstiem. Bērns ir Ivo dēls, kuru iepriekš Ivo 5 gadus audzināja viens, tagad rūpes uzņēmusies Inese.
“Esmu tik izmisusi, ka man vairs nav kauna par to runāt. Es droši varu to visu stāstīt ar savu vārdu un uzvārdu, jo esmu pilnīgi pārliecināta, ka mans vīrs ne pie kā nav vainīgs. Par to ir jārunā, es ļoti ceru, ka caur LA.LV kāds mani sadzirdēs,” emocionāla kļūst Inese.
Cik lielas ir kompensācijas?
Inesei esot bažas, ka šādu soli kāds izvēlas tāpēc, lai saņemtu kompensāciju no valsts, tāpēc šķita interesanti noskaidrot, cik lielas kompensācijas tad šādos gadījumos pienākas. Izrādās, jo šī gada kompensāciju apmērs, palielinoties minimālajai algai, ir kļuvis lielāks.
Šeit Tiesu administrācijas publiskotā informācija par šo tēmu:
Prokuratūras komentārs
Lūdzām šo spriedumu komentēt Latvijas Republikas prokuratūras pārstāvjiem. Konkrēto notiesājošo spriedumu pieņēma prokurore Agnese Blase.
Saņemam informāciju, ka Prokurore konkrētajā lietā kā valsts apsūdzības uzturētāja iesaistījās tiesvedībā pirmās instances tiesā, un, iepazīstoties ar krimināllietas materiāliem, tajā esošajiem pierādījumiem, un uz to brīdi kriminālprocesā, tajā skaitā tiesas sēdē, nopratināto personu sniegtajām liecībām,
prokurorei neradās šaubas par apsūdzētajam celtās apsūdzības pamatotību, līdz ar ko, uzturēja apsūdzību tiesā, lūdzot personu atzīt par vainīgu un sodīt.
Prokuratūrā norāda: “Ņemot vērā, ka lietā aizskārums vērsts attiecībā uz nepilngadīgu personu un lieta izskatīta slēgtā tiesas sēdē, uzskatāms, ka, ievērojot cietušās personas tiesības un intereses, sīkāki un detalizētāki komentāri par lietas norisi nav sniedzami. Tajā pat laikā, var norādīt, ka tiesas izmeklēšanas laikā, apmierinot prokurora lūgumu, tika veiktas papildus izmeklēšanas darbības tieši saistībā ar tiesai iesniegto meitenes vēstuli, nolūkā objektīvi pārbaudīt tiesai iesniegto informāciju un tās iesniegšanas motīvus.
Attiecībā par soda izvēli – vīrietis tika apsūdzēts par tādu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu, par kuriem Krimināllikuma attiecīgajā pantā paredzēts tikai brīvības atņemšanas sods, turklāt, ar minimālo sankciju no pieciem gadiem. Kā arī Krimināllikums noteic, ka par šāda rakstura noziedzīgiem nodarījumiem nav iespējama soda alternatīva izciešana, respektīvi iespējams to izciest tikai reālas brīvības atņemšanas veidā, kas tika ņemts vērā gan prokuroram lūdzot noteikt konkrēto sodu, gan tiesai to piespriežot.
Tāpat vēršama uzmanība, ka sievietes norāde par lietas formālu izskatīšanu apgabaltiesā Liepājā un, ka vīrs tobrīd jau bijis apcietināts, ir nekorekta. Ne pirmās instances tiesā, ne apelācijas instances tiesā apsūdzētajam nebija piemērots ar brīvības ierobežojumu saistīts drošības līdzeklis, apsūdzētais piedalījās apelācijas instancē klātienē, viņam bija nodrošināts arī aizstāvis. Apsūdzētais tiesas sēdē aktīvi realizēja savas tiesības, sniedzot papildu paskaidrojumus un liecības. Minētā krimināllieta iztiesāta visu trīs instanču tiesās, jo apsūdzētais, realizējot savas tiesības, pārsūdzēja gan pirmās instances tiesas, gan apelācijas instances tiesas spriedumu, rezultātā pirmās instances tiesas notiesājošais spriedums tika atstāts negrozīts un ir stājies spēkā.”
Kas sakāms tiesībsargam?
Brīžos, kad nepieciešams skats no malas, lai sapratu, kā rīkoties, un vai viss notiek taisnīgi, noder LR Tiesībsarga viedoklis, ko lūdzām sniegt arī šī raksta kontekstā.
Jautājām par to, cik liela nozīme šādos gadījumos ir nepilngadīgā sniegtai liecībai un vai ir jāpārliecinās par tās patiesumu. Tiesībsargs atbild: “Cietušā bērna liecībai ir liels svars. Tā var būt vienīgais pamats kriminālprocesa uzsākšanai. Konkrētajā gadījumā bērns ir sniedzis pretējas liecības: sākotnēji – Ivo ir vainīgs, vēlāk, pirms notiesājoša sprieduma pieņemšanas – Ivo nav vainīgs. Viena no liecībām ir patiesa. No rakstā minētā, ka kriminālprocesā ir bijušas trīs ekspertīzes un izmeklēšana noslēgusies ar notiesājošu spriedumu, var secināt, ka par pirmās liecības patiesumu kriminālprocesā ir iegūti pierādījumi. Taču arī otrā liecība nav atstājama bez ievērības, jānoskaidro, kādēļ bērns ir mainījis savu liecību.
Tiesai ir jānovērtē pierādījumi, lai konstatētu, ka persona izdarījusi konkrētu noziedzīgu nodarījumu. Liecība, ka Ivo nav vainīgs, vien pati par sevi nav pamats attaisnojoša sprieduma taisīšanai.”
Vaicājām arī Tiesībsarga viedokli par tiesas spriedumu, uz ko gan saņēmām atbildi, ka tas īsti nav Tiesībsarga biroja kompetencē.
LR Satversmes 83.pants nosaka, ka “tiesneši ir neatkarīgi un vienīgi likumam padoti”. Arī likuma “Par tiesu varu” 10.panta pirmā daļa nosaka, ka, spriežot tiesu, tiesneši ir neatkarīgi un pakļauti tikai likumam. Valsts iestādēm, sabiedriskajām un politiskajām organizācijām, citām juridiskajām un fiziskajām personām ir pienākums respektēt un ievērot tiesu neatkarību un tiesnešu neaizskaramību. Nevienam nav tiesību pieprasīt no tiesneša atskaiti vai paskaidrojumus par to, kā izskatīta konkrētā lieta, vai arī apspriedes laikā izteikto viedokļu izpaušanu (likuma “Par tiesu varu” 11.panta pirmā un trešā daļa). Kriminālprocesa likuma (KPL) 15.pants nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz lietas izskatīšanu taisnīgā, objektīvā un neatkarīgā tiesā, savukārt KPL 48.panta pirmā daļa nosaka, ka, izskatot krimināllietu, tiesai ir procesa virzītāja pilnvaras kriminālprocesa vadīšanā un procesuālās kārtības nodrošināšanā, kā arī ekskluzīvas tiesības spriest tiesu. Tādejādi arī tiesībsarga kompetencē neietilpst pierādījumu novērtēšana lietā, kā arī tiesas nolēmumu tiesiskuma pārvērtēšana pēc būtības, kā arī par konkrētas krimināllietas faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem tiesībsargs nav tiesīgs izdarīt savu (citādu) vērtējumu, jo tas būtu rupjš tiesu varas neatkarības principa pārkāpums.
Centrs bērna drošībai – ko domā viņi?
Sazinājāmies arī ar “Centru Dardedze”, jo šķita vērtīgi noskaidrot viņu pieredzi situācijās, kad galvenās liecības ir no nepilngadīgajiem.
“Centrs Dardedze” valdes locekles Lailas Balodes komentārs:
“Strādājot ar bērnu seksuālas izmantošanas gadījumiem jau vairāk nekā 20 gadus, mums nereti nākas sastapties ar attieksmi – tas ir bērns, viņa viedoklis ir viegli ietekmējams, tāpēc viņam nevar ticēt. Jā, bērna liecības patiesi dažkārt var būt pretrunīgas, pieaugušajiem var būt vēlme ar viņiem manipulēt, turklāt bērns ļoti bieži ir emocionāli saistīts ar pāridarītāju, taču tas vēl nenozīmē, ka bērnam nevar ticēt.
Lai no bērna uzzinātu pēc iespējas precīzākus faktus, Latvijā ir adaptējusi starptautiski atzīstas vadlīnijas bērnu nopratināšanai. Savukārt, ja bērns savu liecību pēc laika ir mainījis, svarīgi ir saprast, kas (kurš) un kāpēc viņu uz to ir pamudinājis.
Tāpat jāuzsver, ka apsūdzības celšanai nepietiek tikai ar bērna teikto – tiek vākti vēl dažādi citi pierādījumi, kas to pamato. Tā kā par dzimumnoziegumiem mūsu valstī paredzēti ļoti nopietni soda mēri, ir jābūt konkrētiem pierādījumiem, lai pret kādu tiktu celta apsūdzība, veiktas procesuālās darbības un beigu beigās pieņemts notiesājošs spriedums. Bez reāla pamata tas nenotiek. Valsts policija, prokuratūra, ekspertīžu veicēji, advokāts, tiesnesis – tas ir pamatīgs “siets”, kam lietai jāiziet cauri, lai cilvēks patiešām nonāktu apcietinājumā. Mēs aicinātu nenovērtēt par zemu tiesībsargājošās institūcijas un rūpīgi izvērtēt, kam ticam.”
Ja arī jums gadījies piedzīvot kādu sarežģītu situāciju, par kuru ir jārunā skaļi (gan pozitīvu, gan ne tik pozitīvu iemeslu dēļ), priecāšos, ja atrakstīsiet man e-pastā savu stāstu vai vienkārši kontaktinformāciju, lai varam sazināties. Mans e-pasts ir jūsu rīcībā – [email protected]!
