“Nokritu tieši pretī bibliotēkai un salauzu kāju. Nolēmu, ka tā ir zīme.” Saruna ar romāna “Romāns virtuvē” autori Rutu Zimnohu 2
Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Rīt “Latvijas Avīzē” sāksim publicēt Rutas Zimnohas otro romānu “Romāns virtuvē”. Bet šodien – saruna ar autori.
Ir cilvēki, kuri viegli saplūst ar apkārtni, un ir tādi, kurus neiespējami nepamanīt. Ruta pieder pēdējiem, un no tā ilgus gadus cietusi, kamēr beidzot pieņēmusi sevi tādu, kāda ir. Un, tā kā rakstītājs arī tekstā nekur tālu no sevis nevar aizbēgt, viņas “Romāns virtuvē” caur galveno – Ernas – tēlu apzināti pasmaida par centieniem būt smalkākai, iederēties, neatšķirties. Pirmais romāns “Pirms saule riet” saņēma debijas balvu konkursā “Vakara romāns”, otrais pērn jau ieguva sudrabu.
Sacīji, ka pirmais romāns tapa ilgi…
R. Zimnoha: Jā, tie bija trīs gadu pūliņi, ar otro tik ilgi negāja.
Taču, abus rakstot, dzīve tevi apstādināja?
Tā var teikt. 2020. gadā man bija pilns plānotājs ar ekskursijām, domāju – tas būs mans ideālais gads. Bet tad sākās kovids, tūrisms apstājās, un es domāju – ko citu darīt, rakstīsim romānu… Izlēmu piepildīt ļoti senu, lielu sapni. Saka – kas lēni nāk, tas labi nāk. Biju tiešām laimīga, ka žūrija romānu pieņēma un izlēma publicēt.
Savukārt ar otro romānu bija tā, ka tiešām izlēmu: piedalīšos konkursā. Bet līdz tam vēl bija visādas lietas jāizdara, nekādi nebija laika tam pieķerties. Un tad tieši pirms gada (saruna notiek 20. janvārī – L. K.-Š.) izdomāju iziet vakara pastaigā. Bija diezgan vēls vakars, es mēdzu iet diezgan enerģiski, un tā nokritu tieši pretī bibliotēkai un salauzu kāju. Nolēmu, ka tā ir zīme.
Pagāja trīs mēneši, kamēr tiku uz kājām, un kas tad atlika? Sēdi un raksti!
Es biju apņēmusies, ka negribu rakstīt neko ļoti nopietnu, negribu rakties dvēseles dzīlēs, kā mēs, latvieši, mēdzam pieņemt – ka visam jābūt ļoti dziļam. Tā arī tapa mans “Romāns virtuvē”, kura galvenā varone ir Erna.
Pavisam noteikti, Erna nav cietēja!
Jā, lai kas notiktu, viņa neapsēdīsies un neraudās. Ir nelāga situācija? Labi, tātad jāķepurojas ārā. Tas laikam saistīts ar manis pašas domāšanas veidu, jo es arī nekad nemēdzu sēdēt un raudāt, kad ir grūti. Romānā parādās epizodes no Ernas bērnības, laika, kad viņu apsmēja. Pieļauju, katrs kādreiz ir apsmiets. Atceroties brīžus, kad tā notika ar mani – es nekad neuzskatīju, ka ciešu. Kad apcēla brāli, gāju tos apcēlējus sist, kaut brālis teica: “Nu, ko tu ņemies, liecies mierā!”
Cik gadus brālis jaunāks?
Divus. Bet mēs pavisam esam pieci bērni, es – vecākā. Skolā, kad kāds no brāļiem vai māsām nebija izmācījies, man visu pastāstīja, un, kad viņiem darīja pāri, loģiski, es gāju aizstāvēt. Tad arī iemantoju tādu slavu – biju pamanāma, uzkrītoša ar to vien, ka gāju kauties.
Arī Erna dara tāpat – lai kā dzīvē gadītos, viņa nekad neatzīs, ka ir upuris.
Galu galā, ne jau katrs cilvēks, kas salauž kāju, kaut arī pie bibliotēkas, sēžas rakstīt humoristisku romānu…
Nē, droši vien ne. Bet tas laiks man bija gan šausmīgs. Jau tas vien, ka nevaru iziet ārā. Es, visu varošs cilvēks, pēkšņi nevaru.
Atceros, reiz biju vienā apmācību grupā, kur mums, kādiem pieciem sešiem cilvēkiem, jautāja, kuru no pārējiem zālē sēdošajiem mēs gribētu ņemt līdzi, ja vajadzētu iet tumšā mežā. Starp mums bija viens vīrietis, tad nu visas meitenes izvēlējās viņu. Es toreiz domāju: kāpēc lai man kādu vajadzētu līdzi mežā?! Beidzot paņēmu līdzi vienu meiteni, jo man šķita, viņai noderētu mana palīdzība.
(Smejas.) Bet lauztā kāja – jā, tas man bija ļoti grūts pārbaudījums, jo pati nevarēju piecelties un aiziet, kur vajag, izdarīt, ko gribu. Man vajadzēja bērna, radinieku un draugu palīdzību.
Nevarēju pati iziet ārā, un, kad divas nedēļas nebiju vispār bijusi ārpus dzīvokļa, sākās panika, jo likās, ka noteikti nokritīšu.
Tiešām vienreiz nokritu ar visiem kruķiem. Šķita: nu kā tā var būt, ka tu neko nevari?! Tādēļ Erna var gandrīz visu.
Bet tu sāki stāstīt par bērnību.
Nu jā, es bērnībā biju tāda – ļoti demonstratīva. Un man tas visu laiku traucēja, es pati sev it kā traucēju. No vienas puses, sapratu, ka man padodas būt uzmanības centrā, vadīt, bet, no otras puses, šķita, ka tā nevar, kaut kur jāpaslēpjas. Ļoti ilgi centos būt nemanāma, saplūst, man pat kūkums uzradās. Kad pusaudžu gados parādījās krūtis, salīku vēl vairāk, jo, nedod dies, kāds tās ieraudzīs. Papiņš, mans patēvs, kādreiz teica: “Es domāju, kas tad tur par vecu tantiņu nāk pa ceļu? Tā jau mūsu Ruta!”
Visu laiku sanāca ciest, jo centies sevi lauzt?
Nē, drīzāk šķita, ka es neesmu iederīga. Esmu diezgan komunikabla, bet arī ballītēs – labi pavadi laiku un tad pēkšņi sāc domāt, vai tik neesi par skaļu smējusies, līdusi priekšā. Un līdz ar to es iekūlos visādās ķibelēs – jo vairāk centies nekrist acīs, jo sliktāk tas sanāk. Tādēļ, jā, ilgi centos slēpties.
Ir bijuši periodi, kad man bija īsi mati, biju ļoti puiciska.
Ļoti, ļoti centos būt klusa un nemanāma, bet ir ļoti grūti to izdarīt, ja tāda īstenībā neesi. Kad pieaudz, pamazām sāc saprast, ka tāda esi, neko tu ar sevi nevari padarīt. Iespējams, tāpēc aizgāju strādāt skolā – tas bija vislabākais veids, kur izpausties, vieta, kur nospēlēt viena aktiera teātri.
Vispirms strādāju Rīgas Klasiskajā ģimnāzijā. Biju tur nostrādājusi 12 gadu, man ļoti patika mācīt bērniem latīņu valodu un panākt, ka viņiem tā patīk. Man laikam vajag izaicinājumus. Bet pagāja laiks, un iestājās rutīna. Saka jau – skolā rutīna nevar iestāties, jo vienmēr nāk jauni bērni, tomēr, kad esi izstrādājis materiālus, mācību process ir sakārtots, paliek garlaicīgi.
Skolotājam, man šķiet, tas vispār ir lielākais posts, ja kļūst garlaicīgi.
Vai arī tu sajūti, ka vairs negribi to darīt, negribi mācīt. Uzskatu, ka neviens bērns nav pelnījis skolotāju, kurš vairs negrib, bet par varītēm nāk un strādā.
Tad bijušajā Rīgas Sanatorijas internātpamatskolā jeb Meža skolā vadīju teātra pulciņu. Tur iemācījos pavisam jaunas prasmes, sapratu, ka varu, piemēram, uzrakstīt scenāriju. Varu iesaistīt lielos huligānus, sapratu – viņiem patīk nākt un spēlēt. Teātrī viņi izlādējās un kļuva par mazākiem huligāniem.
Un bija arī citādi bērni. Atceros puisīti ar autiskā spektra traucējumiem. Atnāca uz pirmo nodarbību, tajā bija jāpasaka tikai trīs vārdi: “Labdien, mīļo vecmāmiņ!”, bet viņš sākumā runāja tā augstu, augstu, caur degunu, es domāju – nekas nesanāks. Bet viņš tik cītīgi nāca uz nodarbībām, ka gada beigās kļuva par vislabāko, bija nostādījis balsi, varēja visu, ko vajag, nospēlēt.
Bet ar Meža skolu jau karjeras izmaiņas nebeidzās!
Nu jā, esmu divreiz izkāpusi ārā no profesijas. Pirmoreiz Klasiskajā ģimnāzijā – tur man nebija nekādu problēmu, bija laba skola, labi bērni, bet viss bija sakārtots, man nebija miera, gribējās kaut ko pamācīties. Re, gidu kursi! Es domāju – to taču var izmantot arī skolā, iet pa Rīgu un pētīt latīņu uzrakstus uz mājām!
Bet gidu asociācijas kuratorei Aijai Kočinai nāca ausīs, ka es māku holandiešu valodu. Nu, kā māku – es to iemācījos pļāpājot, man patīk pļāpāt, nekādas akadēmiskās izglītības man nav. Tad jau var teikt, ka protu poļu valodu, zemeņu plantācijā strādājot, arī to esmu iemācījusies.
Viņa man vienu gadu jautāja, vai neesmu ar mieru vadīt nīderlandiešu grupas, arī otru gadu jautāja. Trešajā gadā nodomāju – pamēģināšu! Grupai bija atbraukusi līdzi otra gide no Igaunijas, viņa noteikti runāja labāk nekā es.
Biju šausmīgi pārbijusies, ceļgali trīcēja. Bet viņi man saka – nu stāsti stāstiņus, mums jau nevajag gadskaitļus!
Tā es Konventa sētā sāku ar pirmo leģendu, pamazām sajutos drošāk, un tad, kad jau sāka uzdot jautājumus, sapratu, ka tik traki nav. Vislielākās bažas man vienmēr bijušas par izrunu, jo kā pirmo svešvalodu mācījos vācu valodu, un to var just.
Tā arī iegājās, ka es vairāk strādāju tieši ar holandiešiem un vāciešiem, vadot ekskursijas gan Latvijā, gan Lietuvā un Igaunijā. Ja runā par vietējiem tūristiem, esmu vadījusi ekskursijas skolotājiem, kas strādā mazākumtautību skolās. Tāpat vadu arī ekskursijas skolēnu grupām. Tas vienmēr ir neliels izaicinājums, bet kad redzi, ka bērniem patīk, gandarījums ir neizsakāms.
Ir braukts ar latviešu grupām ārpus Latvijas. Un, ja runā par ekskursijām te Rīgā – arī varētu domāt, ka veidojas rutīna, bet, vadot grupas, vai nu pats ik pa brīdim ieraugi kaut ko jaunu, vai arī kāds uzdod negaidītu jautājumu, tā man katru reizi nāk kāds stāsts, un es to arī iesaistu.
Un tad ir arī iespēja pavisam legāli būt teatrālai un demonstratīvai, jo klausītājiem jau tas ir interesantāk, vai ne?
Tā ir. Bet reizēm es no cilvēkiem piekūstu, un tad man vajag pabūt vienai. Saka, raksturā daudz nosaka horoskops. Man ir divas vadošās zīmes – esmu Skorpions, kam vajag izaicinājumus, vērienu, spožumu, bet pretī – Vērsis. Un kas ir Vērsis? Tas nozīmē disciplīnu, krājumus, arī naudas uzkrājumus, citādi Vērsis nejūtas droši. Un viņam patīk klusums.
Es reizēm pilnīgi jūtu, kā šīs abas manas puses saduras. Skorpioniskais mudina: nu ejam taču, vajag izkustēties! Vērsis atkal pretī: tā, nebūs labi, tev kontā atkal ir tukšums.
Domā, domā! Tas, ka aizgāju atpakaļ uz skolu, ir dāvana Vērsītim, jo viņš šos divus gadus bijis tik pacietīgs.
Rakstot jau arī vajag pacietību. Vai tev ir kāds īpašs rakstīšanas rituāls?
Zinu, ka daudzi autori saka – jāraksta katru dienu un tad vairākas reizes jāpārskata, ko esi uzrakstījis. Es pat jūtos vainīga, ka nevaru sevi tā piespiest. Man vairāk ir tā, ka galvā ideja, staigāju ar to apkārt, esmu izdomājusi galvenos notikumus, bet nezinu, kā varoņi pie tiem nonāks. Tad pienāk brīdis, kad varu apsēsties – vai dzīve piespiež apsēsties –, rakstu, un tad jau viņi paši kaut kā izgrozās. Tā arī ar Ernu bija.
Un arī nav tā, ka pēc uzrakstīšanas es daudz slīpētu. Tādēļ par pirmo romānu Monika Zīle mani nomazgāja baltu. Vēlāk sapratu, ka pelnīti – kad pēc triju mēnešu pārtraukuma paņēmu romānu rokās, domāju: “Nu kas šito ir rakstījis, kas tās par gramatikas kļūdām?!” (Smejas.)
Ar otro romānu biju gudrāka, uzreiz aizsūtīju pārlasīt draudzenei, jo zinu, ka pati savas kļūdas ieraudzīšu tikai pēc laika. Tas gan ir ļoti apgrūtinoši, jo esmu pēdējā brīža rakstītāja, bet arī ļoti disciplinē.
