Man joprojām patīk strādāt. Intervija ar Rafailu Rozentālu 0
Viņam ir gandrīz četrdesmit gadu stāžs vienā darbavietā – Latvijas Transplantoloģijas centrā Stradiņa slimnīcā – un dzīves rūdījums, kura pietiktu vēl kādam. Ironija un pašironija, asa mēle un tāda pati doma. Profesionāla pieredze un godājams paškritiskums. Septembra nogalē profesors Rafails Rozentāls svinēs septiņ- desmit piekto dzimšanas dienu.
– Vai interviju pulksten deviņos nolikāt, kamēr ikdienas pienākumi nav paņēmuši savā varā?
– Es katru dienu darbā esmu septiņos trīsdesmit. Apskatos, kā klājas pacientiem, stundu vēlāk naktī strādājušie kolēģi ziņo, kā pagājusi dežūra. Pēc rīta apgaitas zinām, kā pacienti jūtas, ir izmērīta temperatūra, operētajiem veikta ultrasonoskopija. Bet par to, kā strādā nieres, var spriest pēc analīžu rezultātiem. Kad visiem pacientiem tie gatavi, pulksten vienos sanākam kopā, lai precīzi izvērtētu, kāds ir katra stāvoklis, kas darāms tālāk. Piektdienās vēl ir lielā vizīte, kad visi ārsti kopā apskatām pacientus.
– Un tā teju četrdesmit gadus?
– Zinu, ka man jau sen laiks pensijā! Un reizēm arī pats sev jautāju: vai patiešām man vēl jāstrādā?… Bet mums ir ļoti labs kolektīvs, un man patīk nākt uz darbu. Priekšniecība tur, kolēģi vēl vēlas strādāt kopā, – un es to daru. Ja esmu vajadzīgs, strādāju.
– Šopavasar, kad apritēja desmit gadi, kopš Latvijā veikta pirmā sirds pārstādīšana, jubilejas reizei paskarbi atgādinājāt par izmestiem vai precīzāk – neizmantotiem orgāniem. Jums ir asa mēle?
– Drīzāk asa ir mūsu situācija. Ko tur lepoties, ja desmit gadu laikā esam spējuši veikt tikai vienpadsmit sirds transplantācijas?! Kardioķirurgi atzīst, ka ik gadu sirdi vajadzētu pārstādīt aptuveni piecpa- dsmit pacientiem. Un pašlaik atkal aizliegts to darīt – ar naudu aizliegts, jo valsts šīs operācijas neapmaksā, lai gan mums ir ārsti, kas to spēj paveikt, ir pieredze, kas pierādījusi šīs spējas, bet, galvenais, ir pacienti, kuru dzīvību tā varētu izglābt.
Visā pasaulē vislielākā problēma transplantoloģijā ir donoru orgānu trūkums, bet mēs pērn trīsdesmit divus vienkārši neizmantojām – sirdis, aknas, aizkuņģa dziedzeri, plaušas… Jā, diplomātiskāk būtu sacīt – nevis izmesti, bet neizmantoti.
Jo fiziski tie netika izsviesti, šos orgānus apbedīja kopā ar mirušajiem cilvēkiem, atstājot nerealizētu iespēju ar šiem transplantēšanai derīgajiem orgāniem kādu glābt no nāves vai vismaz pagarināt mūžu. 2011. gadā bija divdesmit donori, no kuriem varējām paņemt visus orgānus, bet tika izmantoti tikai četri…
Lietuviešu kolēģi pārstādīja sirdi četrus mēnešus vecam bērniņam – donororgānu dabūja pie mums Latvijā, sagādāja militāro helikopteru, atlidoja pakaļ transplantātam. Visu izdarīja, jo viņiem vajag, mums – ne…
Kad beidzot transplantējām aknu, slimnīcas vadībai nācās rakstīt paskaidrojumus, kāpēc to darīja. Mums viss ir – augsti kvalificēti ķirurgi, transplantologi, anesteziologi, internisti, protam operēt, pārstādīt orgānus, aprūpēt pacientus pēc transplantācijas, ir izveidota precīza sistēma darba organizēšanā. Vienīgais, kā trūkst, ir…
– … nauda?
– Es gribētu sacīt: drīzāk trūkst stratēģiskas domāšanas. Igaunijā, kur iedzīvotāju skaits ir ievērojami mazāks, pērn izdarītas sešas aknas transplantācijas. Lietuvā nieres tiek pārstādītas mazāk nekā pie mums, bet aknas, aizkuņģa dziedzeri, sirdi transplantē daudz aktīvāk. Mēs pēdējo divdesmit gadu laikā atpaliekam no pārējām Baltijas valstīm, tur diemžēl nav ko diskutēt.
Esam vienīgā valsts Eiropā, kur nav valsts programmas sirds transplantācijā, par aknām nemaz nerunājot. Aknas pārstādīšanu valsts apmaksā tikai bērniem, bet citās valstīs, piemēram, Vācijā, par to izdodot 150 tūkstošus eiro.
Vienīgā transplantācijas joma, kur tiek realizēta valsts programma, ir nieres pārstādīšana. Tagad gada laikā transplantējam 70–75 nieres. Pēc veikto operāciju skaita uz vienu miljonu iedzīvotāju Latvija ir piektajā sestajā vietā Eiropā, varam konkurēt pat ar Vāciju un ASV.
– Kad izvēlējāties kļūt par ārstu, par transplantoloģiju taču nesapņojāt?
– Mamma teica, ka jāmācās par dakteri, un es paklausīju! Viņa savulaik bija redzējusi, kā profesors Pauls Stradiņš, kurš tika operējis manu vectēvu, iet apgaitā, tērpies baltā virsvalkā.
Pats īsti nezināju, ko gribu. Matemātika un fizika man nepadevās, tāpēc doma par inženierspecialitātēm atkrita. Ķīmija patika. Krasnojarskā, kur bijām nonākuši pēc izsūtīšanas, bija medicīnas institūts. Tā viss sakārtojās.
– Vai izvešanu atceraties?
– Man 1940. gada vasarā bija tikai trīsarpus gadi, bet kaut kas atmiņā ir. Bija vasaras laiks, ļoti silts, gribējās dzert. Taču mamma turpat blakus. Kad ešelons apstājās, pieaugušie skrēja pakaļ karstam ūdenim – tā smarža man palikusi atmiņā uz mūžu. Vīrieši jau iepriekš bija atšķirti no ģimenēm, bet mēs ar mammu nonācām Novosibirskā, tad ar tvaikoni pa Obu tikām vesti vēl tālāk. Mūs nometināja Tomskas apgabala Narimas ciematā. Tas bija grūts laiks, taču mamma strādāja mežrūpniecības kombinātā, zāģēja kokus mežā, pārdeva kaut ko no līdzpaņemtajām mantām.
Dievs mūs žēloja, badā nenomirām. Daudziem klājās smagāk. Bet ūdenī vārītās miltu putras, ar ko mani baroja diendienā, gan bija briesmīgas.
Atceros, bija eļļas pudele, no kuras mamma tikai manai putrai ikreiz pielēja vienu karotīti. Varbūt tas palīdzēja izdzīvot.
– Vai zināt, kāpēc jūsu ģimeni izsūtīja?
– Māte bija skolotāja, pasniedza vācu valodu, tēvs – jurists, strādāja par advokātu. Un vienu gadu bijis ebreju studentu korporācijas Hasmoneja vadītājs. Kāds bija par to nostučījis – ar to pietika.
Paldies Dievam, mēs visi Sibīrijā palikām dzīvi. Tēvs vispirms bija gulaga nometnē Soļikamskā, pēc tam tika nometināts Krasnojarskas novada Irbejas ciemā, strādāja par grāmatvedi rūpkombinātā. Mums vēlāk atļāva pārcelties pie viņa, varējām būt kopā. Varbūt izsūtījums mūs paglāba no traģiskāka likteņa, nošaušanas vai nāves geto, jo Latvijā palikušie tuvinieki vācu laikā gāja bojā.
– Vai izsūtīto atvasei bija tik vienkārši iestāties augstskolā?
– Protams, par jurisprudenci, kā tēvs, es nedomāju! Bet Krasnojarskā, kur dzīvojām, kad beidzu vidusskolu, bija medicīnas institūts. Es veiksmīgi iestājos tajā. Atceros lielu telpu, kur rindā stāvēja daudz meiteņu, bet darbiniece, kas pieņēma dokumentus, mani ieraudzījusi, viņām teica: tagad paejiet malā, vīriešiem pie mums priekšroka. Kad eksāmenus biju nokārtojis un uzņemšanas komisijā jautāja, vai neesmu specpereseļeņecs, droši atbildēju nē. Ā, nu tad viss labi. Kad mājās to izstāstīju tēvam, viņš teica: bet bija taču jāsaka jā…
Tur bija milzum daudz izsūtīto, dažādu tautību un sociālo slāņu kokteilis. Arī spēcīgi, zinoši profesori no slavenām Maskavas un Ļeņingradas augstskolām, kam bija nācies pamest savas klīnikas, kad padomju laikā, 1952. gadā, ārstu lietas sakarā sākās vajāšanas.
Pie tādām profesūras zvaigznēm reti kur vēl bija iespēja mācīties! Tā mikrobioloģijā mums lekcijas lasīja vācietis profesors Štībens, kurš savulaik bija strādājis kopā ar pašu Kohu – vācu zinātnieku, tuberkulozes nūjiņas atklājēju. Štībens jau bija vecs un nevarīgs, ar grūtībām nāca uz lekcijām, bet – cik augstas erudīcijas cilvēks, gudrs un zinošs. Personība!
Krasnojarskā mācījos pirmos divus kursus. Pēc reabilitācijas 1956. gadā atgriezāmies Rīgā, un studijas pabeidzu šeit. Valsts sadales komisijā lūdzu, lai mani nosūta strādāt par ķirurgu Dagdā.
– Savāda izvēle rīdziniekam, kurš apguvis tik prestižu specialitāti.
– Ķirurģija mani saistīja ar pabeigtības sajūtu – pats savām rokām veic operāciju un, lai cik tā sarežģīta, ilga, nogurdinoša, uzreiz redzi rezultātu. Studiju laikā jau biju kā voluntieris mazliet pastrādājis Rīgas 1. slimnīcā un šo sajūtu izbaudījis. Tā ir īpaša! Bet uz Dagdu prasījos latviešu valodas dēļ – ģimenē mēs runājām krieviski, skolu beidzu un studēt sāku Krievijā, arī draugi lielākoties bija krievvalodīgie. Latviešu valodu zināju slikti un domāju, ka Latgalē ar tās knapo prasmi tomēr tikšu galā vieglāk. Bet komisijas vadītāja bargi noprasīja: un kāpēc tieši uz Dagdu? Situāciju atrisināja institūta rektors, pajautājot: vai tad viņš uz Nicu vai prasās?!
– Kā veicās Dagdā?
– Ļoti normāli. 1960. gada 1. augustā ierados Dagdā un pirmos četrus mēnešus nostrādāju par ginekologu akušieri.
– ???
– Mans pirmais šefs, slimnīcas galvenais ārsts Leonards Rudzāns, jaunatnācēju sagaidīja priecīgs: labi, ka esi ieradies, – mūsu ginekoloģe dodas uz kursiem, no rītdienas būsi viņas vietā. Uz manām iebildēm, ka sievieti studiju nodarbībās esmu izmeklējis tikai vienreiz, atbildēja: nekas, tiksi galā, ja vajadzēs – stāvēšu blakus, palīdzēšu.
Kad pēc diviem gadiem Dagdas rajonu pievienoja Krāslavai, atgriezos Rīgā. Izdevās iestāties ķirurģijas aspirantūrā un iesaistīties pētniecībā – tajā laikā aizsākās interese par iespējām operēt sirdi mākslīgajā asinsritē. Vēlāk aizstāvēju medicīnas zinātņu kandidāta disertāciju.
– Viss veicās viegli, kā pa diedziņu?
– Nu, ne gluži. Ķirurga vakanci man nebija tik viegli atrast, tāpat pētniecībā sākumā gludi negāja. Arī tāpēc, ka man nebija pareizā tautība.
Sāku uz pusslodzi strādāt par ķirurgu ātrajā palīdzībā, brigādē kopā ar anesteziologu un feldšeri glābām smagi cietušus, mirstošus pacientus. Otru, dežūrārsta, pusslodzi uzņemšanas nodaļā izdevās dabūt klīniskajā bērnu slimnīcā. Bet biju taču aizstāvējis disertāciju, gribēju ko vairāk. Pēc visādām peripetijām tiku uz pusslodzi profesora Marguļa vadītajā eksperimentālās ķirurģijas laboratorijā, trīsdesmit piecu gadu vecumā ieguvu medicīnas doktora grādu.
– Kā nonācāt līdz nieru transplantācijai?
– Pēc doktora disertācijas aizstāvēšanas strādāju par Rīgas Medicīnas institūta eksperimentālās ķirurģijas nodaļas vadītāju, bet 1976. gadā, kad pirms trim gadiem izveidotā nieru transplantācijas centra vadītāja amatu atstāja profesors Jarmoļinskis – maskavietis, kurš viens no pirmajiem Padomju savienībā uzsāka miruša donora nieres pārstādīšanu, es nonācu viņa vietā.
Jarmoļinskis, kura vadībā Latvijā tika veiktas pirmās pussimt nieres transplantācijas, atgriezās Maskavā, un bija domāts, ka nodaļas vadītāja posteni ieņems jaunais un apdāvinātais ķirurgs Māris Bērziņš, kurš jau bija ieguvis zināmu pieredzi. Taču Bērziņš pāris mēnešus pēc Jarmoļinska aizbraukšanas traģiski gāja bojā autokatastrofā. Viņa vietā stājās ordinators Jānis Bicāns.
Toreizējais veselības ministrs bija sacījis: centra vadītājam jābūt ar doktora grādu, tad darba laikā strādās, nevis rakstīs disertāciju. Grāds man bija, bet pieredzes nieres pārstādīšanā – ne; arī kolēģis Jānis Bicāns kā pirmais numurs nebija strādājis. Tāpēc uz divarpus mēnešiem devāmies uz Maskavu, lai stažētos šajā nozarē vadošajā zinātniskajā institūtā pie profesora Šumakova.
– Pirmo transplantāciju veicāt Maskavā?
– Tur tikai asistējām un vērojām – māceklim jau neviens un nekur neļauj operēt. Un vēl, kamēr turienieši neredzēja, čiepām ķirurgu cimdus un Vācijā ražotus diegus. Mums Rīgā tik kvalitatīvu nebija.
Biju klāt kādās desmit operācijās, taču ne reizi nepieredzēju, ka pārstādītā niere būtu sākusi funkcionēt. Kad, atgriezušies Rīgā, veicām savu pirmo transplantāciju, tas bija kā brīnums: iešuvām nieri, savienojām asinsvadus, atjaunojām asinsriti, un tā tūlīt sāka darboties – katetrā parādījās pirmās urīna pilītes!
Visu nakti sēdējām un vērojām, kā tā strūkliņa tek.
Pirmā transplantācija izdevās ideāli, vēlāk bija arī dažas neveiksmes. Lai novērstu svešā orgāna atgrūšanu, jānomāc imunitāte, bet tolaik tam nebija labu medikamentu.
– Divarpus mēneši taču ir tik īss laiks mācībām…
– Pavisam nezinoši nebijām, toties jauni un gatavi uzdrošināties. Protams, tagad par transplantologu kļūst pavisam citādi – vispirms trīs gadus pēc medicīnas augstskolas beigšanas rezidentūrā apgūst ķirurģiju, vēl divus gadus mācās transplantoloģiju un tikai tad var pretendēt uz sertifikātu šajā specialitātē.
Kad sākām strādāt, Transplantoloģijas centrs bija viena palāta astoņiem pacientiem Stradiņa slimnīcas ķirurģijas nodaļā. Ne savas operāciju zāles, ne laboratorijas, varējām strādāt tad, kad ķirurģijas klīni- kā pēc plānveida operācijām zāle bija brīva. Bieži vien – naktī, kad vislielākais nogurums, nāk miegs.
Šo ēku, kur tagad ir hemodialīzes un nieru transplantācijas nodaļa, koordinācijas dienests, kas meklē donorus, gādā par transplantāta izņemšanu un sagatavošanu pārstādīšanai, laboratorija un ambulatorais kabinets, kur uz novērošanu un konsultācijām ierodas simtiem operēto pacientu, mums savulaik uzcēla kolhozs Ezerciems.
– Kāpēc kolhozs?
– Tā taču padomju laikos notika – atbalsts no ministrijas bija, bet – organizējiet un dariet paši. Tad nu meklējām fondus materiāliem un būvniekus.
Mūsu speciālisti pa šiem gadiem kļuvuši nesalīdzināmi profesionālāki, labāk izglītoti, augstākas kvalifikācijas – mums ir gan habilitētie doktori, gan medicīnas doktori un topošie doktori, bet esošo potenciālu pilnībā neizmantojam.
– Arī pie mums orgānu pārstādīšanai trūkst?
– Tā ir problēma visā pasaulē. Lielākoties izmantojam nieres no mirušiem cilvēkiem – tiem, kam traumas vai smagas slimības, piemēram, insulta dēļ, konstatēta smadzeņu nāve un kuri dzīves laikā nav aizlieguši to darīt. Taču šo donoru kļūst mazāk.
– Jo satiksmes drošība labāka, avāriju mazāk?
– Arī tāpēc, tāpat daudz jaunu un spēka gadu cilvēku emigrējuši. Turklāt mūsu iedzīvotāju veselība nav nekāda spožā. Ir dažādi gadījumi – reizēm tuvinieki nav gatavi dāvināt savu orgānu ģimenes locekļa glābšanai, lai gan medicīniski varētu to darīt. Bet ir reizes, kad tēvs vai māte grib ziedot nieri, lai pārstādām viņu bērnam, bet tā neder, jo potenciālajam donoram ir, piemēram, diabēts. Lai varētu dot vienu nieri pārstādīšanai, otrai jādarbojas ideāli, citādi pēc laika pašam orgāna ziedotājam ir risks kļūt par mūsu pacientu.
Pēc transplantācijas cilvēks spēj dzīvot normālu, pilnvērtīgu dzīvi, var strādāt. Viņam vairs nav regulāri vairākas reizes nedēļā jābrauc uz slimnīcu veikt hemodialīzi.
Mākslīgās nieres aparāts attīra asinis, taču tas ir nogurdinoši un smagi slimniekam, turklāt valstij viņa ārstēšana trīs gadu laikā izmaksā gandrīz uz pusi dārgāk nekā tāda pacienta aprūpe, kam pārstādīta niere.
– Transplantologs jau nevar plānot savu darbu pat tad, ja valsts atvēlējusi tam finansējumu.
– Donororgāni jāpārstāda noteiktā laikā – sirds ne vēlāk kā četru stundu laikā, aknas – astoņpa- dsmit, niere – divdesmit četrās stundās. Jāizņem un transplantācijas centrā jānogādā donora orgāns, jāsagatavo piemērotākais pacients, kuram to var pārstādīt, jāveic operācija… Reizēm transplantācijas gaidītājs tieši tad apslimis vai nevar pagūt ierasties slimnīcā, vai – ir gadījies arī tā – tieši todien negrib operāciju.
Ja bojāgājušais cilvēks nav paudis savu gribu, transplantācijas koordinatori sazinās ar viņa piederīgajiem, lai to noskaidrotu. Tuvinieki jau tā ir šokā par zaudējumu, dažkārt vismaz sākumā nevēlas, ka viņiem mīļā cilvēka orgāni tiktu izņemti, bet laiks rit… Tās ir psiholoģiski ļoti smagas sarunas, kas jārisina.
Sagadās tā, ka mēnesi neoperējam – dīkstāve, nav pārstādāma orgāna. Bet citreiz strādājam ilgas stundas, brīvdienās un svētkos, jo ir donors un ir pacients, kam vajag jaunu nieri. Šovasar jūlija vidū nedēļas laikā veicām divpadsmit nieres transplantācijas, strādājām intensīvi, cits citu nomainot.
– Pats arī vēl operējat?
– Pēdējo gadu vairs ne. Dažkārt ieeju zālē, ja nepieciešams, palīdzu kolēģiem. Bet savos septiņdesmit piecos to vairs nedaru – ir jaunie, kas to paveic labāk, nekā es pašlaik spētu. Tikai jāļauj viņiem strādāt.
– Vai profesoram to viegli atzīt – viņi spēj labāk?…
– Man pietiek citu pienākumu. Vadu zinātnisko darbu, mudinu pārējos veikt pētījumus – vismaz apkopot sava veikuma rezultātus, nolasīt kolēģiem referātu.
Varu dzīvot mierīgi, jo te viss ir labās rokās. Dakteris Bicāns nu jau arī ir pensijas gados, bet vēl operē, visspēcīgākais pašlaik ir dakteris Ševeļovs, piecdesmitgadnieks, aiz viņa vairāki četrdesmit gadus veci ķirurgi, visi sertificēti transplantologi, prot strādāt. Esam draudzīgs kolektīvs, cits citu atbalstām. Lai cik labs profesionālis katrs esam, transplantācija ir komandas darbs. Viens nieri nevar pārstādīt.
– Jūsu bērni, tāpat kā jūs abi ar sievu, izvēlējušies medicīnu.
– Dēls ir urologs, meita Latvijas Medicīnas akadēmijā pabeidza trīs kursus un tagad ir nefroloģijas medmāsa. Viņi izlēma aizbraukt, abi ar savām ģimenēm dzīvo un strādā Telavivā. Mums ar sievu – viņa ir zobārste, bet jau pensionējusies – aug četri mazbērni! Viņi ik vasaru skolas brīvlaikā brauc uz Latviju, te nav tik mokošs karstums kā Izraēlā.
– Vai pats netikāt domājis par prombraukšanu?
– Jā, savulaik par tādu iespēju interesējos, biju arī klīnikā, kurā strādā dēls. Liela un plaša, gaisu atvēsina kondicionieri, operācijas drošības apsvērumu dēļ norit pazemes stāvos. Apstākļi tur ir labāki, taču mēs nestrādājam sliktāk. Esmu ciemojies Izraēlā vairākas reizes, bijušas sarunas par potenciālajām darba iespējām. Bet… Gan jau varētu tur dzīvot, taču tā pa īstam, pilnvērtīgi – te, Latvijā. Mājās.
