“Man ir tik daudz, ko dot” 0
Nevienam no cēsniekiem dzeja nav galvenais un pirmais nodarbošanās veids, visiem – veids, kā izpaust radošos impulsus un mīlestību pret Latviju.
Visražīgākā biedrības literāte ir Dzidra Inkina, kurai iznākuši jau trīs dzejas krājumi, turklāt vairāki viņas dzejoļi dzīvo arī otru dzīvi komponista Jura Krūzes mūzikā. Arī Irēnai Dvinskai un Mirdzai Fridriksonei izdoti dzejas krājumi. Biedrības “Harmonija” literārais konsultants un redaktors Jānis Polis par abu pēdējo dzejnieču daiļradi izteicies atzinīgi, saskatot nerimstošu izaugsmi. Viņam pieder arī secinājums, ka Irēna Dvinska prot dzejā apvienot dzīves pieredzi ar modernu formu. Šis ir tikai neliels ieskats biedrības “Harmonija” biedru dzejā, pārsvarā aptverot vecākās paaudzes devumu.
Skaidrīte Kļaveniece
Ceļinieks
Vai tikai ceļaspieķi
Un tukšu somu plecā
Šodienas ceļinieks var līdzi ņemt?
Vai baiļu nav no mērķa nezināma
Un cīņas zemapziņa,
Cik grūti nācās lemt?
Vai esi aizmirsis te pienākumu,
Kas jāveic tev,
Lai tēva zeme plaukst?
Un atceries, ja pietrūks mīlestības,
Tev bērnu skatiens
Mirdzēs auksts.
Vai, svešā malā skaitot naudu,
Ik brīdi domas
Uz tēvu zemi trauks?
Šķiet gan, ka sāpe palicēju acīs
Ik mirkli atgādinās tev un
Mājup ceļā sauks.
Mirdza Fridriksone
Lūgums
Aizdod man, Vidzeme,
birztalu baltumu,
lai mana dvēsele
nepazūd tumsā.
Ziedo man, Kurzeme,
dziļjūras balsi,
spēju lai pasaulei
pārskanēt.
Iedod man, Latgale,
ezeru acis,
sirds lai var skaidrību
saskatīt.
Atvēli, Zemgale,
sīkstumu savu,
lai varu tēvzemi
aizstāvēt.
Dievs, tavu svētību
Latvijai izlūdzos,
lai spējam pasaulē
pastāvēt.
Dzidra Inkina
Vasara aiziet
Zilaces pēterpogas
Vasarai atvadas māj.
Gribēju noturēt sapņu princi
Zilo zvaniņu zābakos.
Nepaspēju.
Jau apvilcis rudens dubļaini pelēkos,
Vai tādu vairs var istabā laist?
Piebradās sakoptās grīdas,
Varbūt tāpēc tas vēl arvien
Manā pagalmā mīdās.
Dzidra Medvedjeva
Sirds jautā
Kāda man ir attieksme pret to
Dzeju – latvju zelta fondā ierakstīto,
Skolas un studiju gados lasīto
tik daudzreiz nesaprasto?
Vai šobrīd man uzskatīt to par pareizāko ?
Bet sirds pukst: “Gri-bu pašu jau-nā-ko.”
Kam tagad man padomu prasīt? Ko?
Varbūt domās pāršķirt dzeju lasīto
un izprast padomu sendzirdēto?
Daudz skaista tur atrodams ir,
kam mūžības vērtība jāpiešķir!
Astrīda Kamša
Vienošanās
Dziedoņu rindas aug un aug.
Kā tumšzilas kalnu gāles
Saplūst ar debesu.
Skaņas plūst no koriem,
Līdz paceļas debesu klajos.
Tūkstošiem dzidras balsis
Vienojas sirdīs un domās.
Apskauj cieši ikvienu.
Nezudīs, nedzisīs skaņas ,
Bet aizlidos līdz ar vēju
Augstāk, augstāk un augstāk.
Ināra Kacere
Noteikti rīt
Es staigāju parkā pa dzeltenām lapām,
Putni aizlido prom kopā ar skumjām.
Rudens dūmakā dienu kutina saule,
Arī manas acis un rokas.
Pēdējās siltās dienas pirms ziemas…
Tik daudz cilvēku parka metros,
Fotografēšanās, kņada un čalas,
Pensionāri sarunājas, kā pareizi baudīt dzīvi.
Mana sirds vēl tik brīva!
Bet noteikti rīt, varbūt satikšu Tevi.
Lai varētu klusām, soli pa solim
Pa parka dzeltenām lapām ejot,
Kustinot abu sadotās rokas
Un skūpstot, mēs aizdzītu drēgnos rudeņu vējus
Prom no dvēselēm savām.
Mirdza Krone
Šai dzīves tirgū
Šai dzīves tirgū,
kur pašā vidū
nelietība smird,
Es nenāku ubagot,
ne pārdot.
Man ir tik daudz,
ko dot –
tāpat vien.
Vakar
es riekšavām bēru
sudraba rasas pērles
no smaržīgās madaru pļavas.
Šodien
es krāju balto ceriņu smaržu,
tik tīru un maigu
kā tavu smaidu.
Bet rīt
saullēkta stundā
iesim pie jūras,
kur saule
savu mīļumu dalīs
un viļņi mūžību stāstīs.
Sanāciet visi,
dvēselēs bagātie!
Talita Rozenblate
Lai varētu
Lai varētu
kā sniegs uz galvas tev uzkrist
un pasmaidīt –
tieši tā tu mani gaidīsi
arī rīt
lai varētu
klusu klusu pieiet tev klāt
un skaļi paraudāt
lai varētu
sēdēt līdz rītausmai
un vienkārši parunāt
lai varētu
padzerties tēju no ziediem
kas tavas sirds pļavās zied
un uzticēt dziesmu
ko dvēseles bite dzied
lai varētu
es tev to pasacīt
ka nevajag īpašu redzi
lai varētu eņģeli ieraudzīt
Dievs radīja draudzību.
