Koncerts Dzintaros nav mazāk svarīgs kā uzstāšanās “La Scala”. Saruna ar operzvaigzni Marinu Rebeku 0
Svētdien, 2. jūnijā, plkst. 18 Dzintaru koncertzālē ciklā “Dzimuši Latvijā” notiks izcilo mūziķu – soprāna MARINAS REBEKAS un pianista Andreja Osokina – pirmais kopīgais koncerts, kurā tiks atskaņotas Sergeja Rahmaņinova romances un prelūdijas.Ik reize, kad kāds no Latvijas ievērojamajiem, pasaules slavu iemantojušajiem mūziķiem uzstājas dzimtenē, ir svētki. Divkārši – kad veidojas jaunas, negaidītas saspēles.
Marina, vai pareizi saprotu, ka pirmā reize, kad sadziedājāties ar Andreju Osokinu, bija pērnais rudens un uzstāšanās BBC?
M. Rebeka: Tiešām, tas laikam mums bija pirmais kopīgais darbs – intervija BBC, kurā man bija arī jādzied, starp citu, tieši Rahmaņinovs. Meklēju pianistu Londonā un tad arī piezvanīju Andrejam.
Kas jūs uzrunāja tieši Andreja Osokina spēlē – labu pianistu Latvijā netrūkst, un pat Osokini, no kuriem izvēlēties, ir veseli trīs?
Mums bija tāda interesanta sakritība – Latvijas Televīzija filmu par mani un filmu par Osokiniem taisīja reizē, mums visas prezentācijas bija kopā (filmas “Marina Rebeka. Gribas un talanta svētītā” un “Osokini. Trīsdesmit pirkstu mūzikas enerģija”. – L.K.-Š). Turklāt Andreju Osokinu pēc tam sastapu Latvijas Eksporta balvā, kur viņš spēlēja un es dziedāju. Biju arī uz viņu visu triju koncertiem. Protams, man ļoti patīk visi Osokini, bet laikam jau Andrejs uzrunāja ar savu komunikabilitāti un fleksibilitāti – šeit nav runa par solo pianistu, bet gan par mūziķi, kurš spēj pielāgoties.
Un kā izvēlējāties repertuāru?
Tas bija viegli – ja runājam par vokālo kamermūziku, pianistam vissarežģītākais komponists ir Rahmaņinovs. Tas ir izaicinājums Andrejam un savā ziņā arī man, tādēļ ka Rahmaņinova romances stilistiski ir ļoti dažādas, gan vieglai, gan dramatiskai balsij rakstītas.
Esat dziedājusi uz visdažādākajām skatuvēm. Vai ir kāda, par kuru varat teikt – tā ir vismīļākā?
Man ļoti patīk Vīnes Valsts opera. Protams, Latvija arī, jo tās ir mājas, savi skatītāji, es pati esmu no šejienes – tas ir citādi.
Bet no pasaules operām vislabāk jūtos Vīnes operā – tur gan akustika ir ļoti laba, gan arī gaisotne. Tur arī jūtos kā mājās.
Visus pazīstu, visi ir ļoti atvērti, komunikabli, visas durvis atvērtas, sastopu kolēģus. Teātris ir ļoti sens, bet atmosfēra silta. Arī publika Vīnē ļoti laba – kaut gan tur mēdz būt daudz tūristu, tomēr klausītāji labi pazīst repertuāru un arī mani, vienmēr uzmanīgi klausās. Vīnes operā es laikam arī esmu nodziedājusi visvairāk jaunu lomu. Nākamgad tur dziedāšu arī Verdi operā “Trubadūrs”.
Otrs man ļoti īpašs teātris ir Milānas “La Scala” – tur pirmoreiz strādāju 2009. gadā, kad teātris vēl nebija pilnībā atjaunots, otro reizi atgriezos šogad. Tas ir ļoti labi organizēts teātris, publika ļoti, ļoti prasīga – viņi ir dzirdējuši visus labākos pasaules dziedātājus, operās saprot katru vārdu, tādēļ ir liels izaicinājums tur dziedāt. Bet, kad viņi tevi atzīst, tad uzņem ļoti silti, ar lieliem aplausiem.
Dzintaru koncertzāle salīdzinājumā ir pavisam maza…
Bet tur ir laba, intīma atmosfēra, un kamermūzika jau arī nebija paredzēta ļoti lielām zālēm. Nav nemaz tik svarīgi, ka mazāka publika, toties tā ir mūsējā.
Man šis koncerts ir ļoti īpašs un nepavisam ne mazāk nozīmīgs kā uzstāšanās “La Scala”.
Arī ļoti grūts, piesātināts. Kamermūzikas koncertus vispār grūtāk dziedāt nekā lomas, jo loma, kaut arī gara, ir viens personāžs, kurš attīstās. Turpretī kamermūzikā dziesma ir tikai divas minūtes gara, tomēr tajā jāieliek gan doma, gan attīstība, un pārslēgšanās starp dziesmām un tēliem ir ļoti ātra.
Vēl pirms gadiem piecpadsmit, divdesmit operdziedātāja darbs bija tīri, labi nodziedāt, bet mūsdienās no dziedātājiem tiek arvien vairāk prasīta aktiermeistarība. Jūs kritiķi slavē gan aktiermeistarības, gan lomu emocionālā piesātinājuma dēļ, taču jums noteikti ir savs vērtējums par režisoriem…
Šobrīd dziedātājam tiešām ir daudz grūtāk nekā pirms tiem 20 gadiem, jo prasīts tiek ļoti daudz, un, ja atnāk režisori, kas nav operas režisori, tas var būt ļoti labi, bet ir tehniskas lietas, ko viņi nezina, piemēram, skatuves diagonāle – es nevaru dziedāt prom no zāles, un visa operas darbība ierakstīta mūzikā, tādēļ jāturas pie stāsta.
Esmu bijusi tādās situācijās, kur nesaprotu, ko un kāpēc režisors dara, jo operas stāsts nesakrīt ar to, ko viņš grib izstāstīt.
Esmu dziedātāja, un mans uzdevums tēlot tā, lai cilvēki saprastu. Ja režisors saka – dari tā, jo es tā gribu, tad es nevarēšu izdarīt labi, jo man jāsaprot, kādēļ tā, nevis citādi.
Ar režisoriem sadarbība bijusi visdažādākā. Sākumā režisori palīdzēja dziedātājiem kļūt arī par aktieriem, bet tagad dziedātājiem jāpielāgojas režisoru prasībām, mums jābūt daudz atlētiskākiem, fiziski daudz vairāk jādara, svarīgs arī izskats – pavisam cits komplekts nekā pirms 15 gadiem. Mēs arī ļoti trenējamies paši, veidojot tēlus.
Kā pie tiem strādājat?
Sākotnējo uzstādījumu izvēlos no visa, ko varu atrast – tie ir ieraksti, grāmatas, ja izrāde par vēsturiskām personībām, piemēram, Annu Boleinu, Mariju Stjuarti, karalieni Elizabeti, arī filmas, podkāsti – BBC piedāvā ļoti labas filmas par vēsturi. Tāpat cenšos apskatīt vēsturiskus priekšmetus, kas piederējuši šīm varonēm.
No šī kopuma izejot, saprotu, kā es redzu tēlu mūzikā, kā autors to rakstījis – un, ja tad atnāk režisors un pasaka kaut ko pavisam citu, mums sākas diskusija. Es esmu tāds cilvēks, ka nedarīšu visu, lai tikai izdarītu, man ir savs viedoklis, un tas ir diezgan stiprs. Esmu atvērta arī citu viedokļiem, bet man tie jāsaprot, un, ja gribi, lai es kaut ko daru, tad tev tas man kārtīgi jāpaskaidro. Lomas man top diezgan ilgi, tās manī burbuļo un kādu laiku vārās, tikai tad izkristalizējas un dzimst.
Esat teikusi, ka jums nav vienas mīļākās lomas. Kurām grūtāk atrast atslēgu?
Ir daži tēli, kuriem tiešām grūtāk atrast atslēgu, jo tiem uzlikti noteikti zīmogi. Teiksim, Vitēlija opera “Tita žēlsirdība”. Viņa ir pataisīta par tādu – es atvainojos! – stervu. Ja viņai visu laiku vienkārši jābūt dusmīgai, tas nav ticami. Katrai rakstura īpatnībai ir savs pamatojums – kas viņu tādu izveidoja, kur ir tās sāpes, aizvainojums, vājā vieta, kur lūzums, pagrieziens – tāds psiholoģiskais dziļurbums. Man galu galā šī loma ir iepatikusies, un laikam jau arī iznāk, jo kritikas vienmēr bijušas labas.
Tāpat man ir atšķirīgs redzējums, teiksim, par Traviatu.
Bija kritiķi, kas teica, ka manā tēlojumā viņa ir pārāk stipra, impulsīva, izrādes beigās viņā pārāk daudz dzīves. Es uzskatu, ka beigās Traviatai ir agonija, un, kad cilvēks ir agonijā, viņam sāp, viņš kliedz – tas viss ir Verdi mūzikā, un, ja es mūzikā atrodu lomas pamatojumu, tad uz to arī balstos.
Vai saprotu pareizi, ka jūs pirms ierakstiem un lomām ne tikai noklausāties, izlasāt un noskatāties visu pieejamo, bet esat pat meklējusi bibliotēkās un salīdzinājusi nošu rakstus manuskriptos un dažādos izdevumos?
Jā, tā darīju saviem diviem pēdējiem Rosīni ierakstiem – tur gan bija mazliet cits iemesls. Jāsāk ar to, ka daži nošu izdevumi, tā saucamie Critical editions, sākotnēji tika veidoti ar kļūdām, lai pēc tam varētu uztaisīt nākamo izdevumu, jo tā ir nauda izdevējam – katru reizi, kad atskaņo mūziku, tev izdevējam jāmaksā. Un tad ir vēl dažādas it kā sīkas nianses pierakstā, kas tomēr ļoti maina izpratni.
Doniceti, piemēram, varēja uzrakstīt āriju, bet, kad ar to atnāca uz mēģinājumu, ja dziedātājai ārija nepatika, klavieru izvilkumā viņš uzrakstīja pavisam citu mūziku ar to pašu tekstu.
Klausoties agrākus ierakstus, var dzirdēt, ka ir dažādi varianti, kāds dzied tikai pirmo versiju, cits – jauno, vēl kāds miksē kopā.
Man šķita, ka būtu interesanti paņemt pašu pirmo autora ideju, nevis pārstrādāto, un ielikt ierakstā tieši to. Un vēl jau arī atšķirība starp franču un itāļu frāzējumu, dažādas orķestrācijas kļūdas, kas laika gaitā veidojušās. Nodarbojos ar nopietnu pētniecību, taču laikam jau vairāk to nedarīšu – tā aizņem ļoti daudz laika…
No kurienes jums šī pētnieciskā stīga? Ne jau katrs dziedātājs iet un pētī manuskriptus bibliotēkās…
Jāsaka arī – ne jau visiem ir iespēja. Mani labi pazīst Parīzē, jo tur dziedāju Traviatu, bija ļoti labas atsauksmes, un, tikko uzrakstīju uz bibliotēku, mani uzaicināja un visu palīdzēja atrast.
Par valodām runājot, jūs jau pieminējāt, ka atšķiras frāzējums franču un itāļu valodā. Man reizēm šķitis, ka īsti dabiski neskan opera latviešu valodā…
Es domāju, drīzāk šķiet neparasti, ka saproti katru vārdu, jo pierasts, ka opera ir itāliski vai franciski, nesaprotama. Klausoties operas latviešu valodā, varat iedomāties, kā ir Itālijā, kur tās skan viņu valodā…
Vai jums atšķiras izjūtas atkarībā no tā, kurā valodā dziedat?
Protams, ļoti daudz kas mainās atkarībā no valodas. Teiksim, franču valodā ļoti atšķiras valoda, kurā cilvēki runā, un valoda, kurā dzied operā. Ir speciāli franču valodas kouči, kas palīdz atšķirt un saprast šīs nianses, izskaidro, kur jāliek akcenti, kuri līdzskaņi vairāk jāakcentē – tas veido pavisam atšķirīgu kopējo skanējumu.
Man vieglāk dziedāt itāliski, jo šajā valodā runāju bez akcenta, bet arī franču valoda man ļoti patīk, jo tur ir ļoti stiprs teksts.
Ja paskatās, piemēram, “Romeo un Džuljetu”, tad franču valodā ir daudz poēzijas, teksts ir tik tuvu Šekspīram, tik kolosāli savienots ar mūziku!… Arī bel canto man patīk – tās ir kā dažādas valodas, tu runā tajās un tajā brīdī tajās arī domā.
Pavisam privāts jautājums – jūsu meitiņa mācās Rīgas Doma kora skolā, un tūliņ viņai būs pirmā lielā uzstāšanās skolas jubilejas koncertā (Saruna notika tieši pirms 25. maija koncerta. – L.K.-Š.) Kā jūtaties?
Viņai tas nebūs pirmais lielais koncerts, pirmā uzstāšanās bija 19. decembrī Rīgas Jūgendstila muzejā, tur viņa dziedāja viena pati, un arī eksāmeni pirmās klases beigās jau garām, kur mazais viens pats flautu spēlēja un klavieres…
Man ir liels prieks; viņa, protams, uztraucas, palīdzu ar satraukumu strādāt, bet tam vienkārši jāizdzīvo cauri. Aizgājām uz Rīgas Doma kora skolu, jo ļoti patika nodarbības, viņai pašai arī, kaut gan šobrīd saka, ka gribot būt nevis dziedātāja, bet māksliniece. Tas nekas – mūzika un klavierspēle nevienam netraucē, tās ļoti labi attīsta smadzenes. Protams, liela slodze – tikko vēl bija rotaļlietas, tagad grāmatas un klades, un instrumenti, bet tas ir to vērts, jo pat matemātika salīdzinājumā ar solfedžo ir tīrā atpūta (smejas).
