Pirms kāda laika Dailē varēja redzēt izrādes “Vējiem līdzi”, “Aija pēc Jaunsudrabiņa”. Vai jūs vilina palūkoties, kā lielās skaistās lomas, kas kādreiz bija jūsējās, spēlē tagad? 5
Un kā vēl! Es mēdzu ieiet zālē, klusiņām apsēsties. Ļoti interesanti ir skatīties manas kādreizējās lielās Krodera laika lomas citu aktrišu izpildījumā, bet vēl nekad neesmu bijusi sajūsmā par redzēto vai arī satriekta, pārsteigta… Tā nav pat nostalģija. Vienkārši sapratu, ka Kroderam skatījums bija pavisam citāds, dziļāks. Nupat pirms nedēļas kāda sieviete veikalā man pienāca klāt, skatījās acīs un pēkšņi teica: es jums tā gribu pateikties par vienu lomu! Mana pirmā doma – nu kuru Dailes pēdējā laika izrādi tad kundze redzējusi… Bet viņa saka: nekad neaizmirsīšu jūsu Aiju, tik dziļi mani aizskāra šis darbs. Par Aiju man daudzi tā teikuši. Protams, zinu, ka tolaik skolotāji mūs lamāja tāpat kā par dažu labu izrādi šobrīd, sacīdami – mēs mācām bērniem Jaunsudrabiņa Aiju, bet jūs rādāt, ka tur mīcās pa gultu. Kad bijām viesizrādēs, man pat zvanīja uz viesnīcu, sakot – ko jūs atļaujaties! Atbildēju – atveriet Jaunsudrabiņa grāmatu un palasiet, pilnīgi neko neesam izdomājuši un pielikuši klāt. Grāmatā notiek vēl trakākas lietas.
Jūs jau labu laiku strādājat arī par pedagoģi Rīgas Kultūru vidusskolā, iestudējat bērniem izrādēs. Kas interesē jaunatni?
Rīgas Kultūru vidusskolā mācās īpaši bērni. Desmitajā klasē sabrauc no visas Latvijas, konkurss liels, jo skolā māca daudzas valodas, kultūras novirzienus. No vienas puses, kā vienā skolā var sanākt tik talantīgi bērni! Bet, no otras puses, redzu, ka literatūru nezina nemaz, nav lasījuši ne Raini, ne citus klasiķus. Kaut kā pārskriets pāri. Kad iestudēju “Uguni un nakti”, pat divas reizes, viņi Raini pilnīgi nezināja. Kad iestudēju “Pūt, vējiņi!”, tas pats. Bet, parādot arī filmas un citus tekstus, viņi tā iemīlēja lugu un Raini, ka pat koridoros savā starpā runāja Baibiņas un Ulda replikām (iesmejas). Patlaban iestudēju Aspazijas “Zalša līgavu” un redzu, cik grūti ierunāt dzejnieces tekstu.
Kur smeļaties, papildināties un uzlādējat savas emocijas pati?
Kādreiz patika braukt ceļojumos, bet tagad ar visu pasaulē notiekošo… Varbūt patiktu vēl paceļot, bet vienai, pie dabas… Kādreiz pa Jāņiem braucu pie sava vecākā brāļa Durbes pusē uz vectēva “Briķiem”, kur dzīvoja arī mana mamma un tēvs, bet nu vecāki aizgājuši… Kopš viņu vairs nav, man ir tik skumji, ka pat negribas vairs uz “Briķiem”. Apkārt daudz cilvēku, bet nav neviena kaktiņa, stūrīša, kas būtu tikai mans un kur nekostu neviens suns. Esmu no rīta līdz vakaram un arī brīvdienās visu laiku cilvēkos, informācijas gūzmā, arī vasarās jāpiedalās dažādos projektos. Tādēļ alkstu vientulības. Mīlu vienatni pie jūras. Nevis sauļoties vai peldēties, bet pasēdēt ēnā, pavērties zilgmē, izjust stihijas mieru. Smadzenes atsāk elpot.
