Man ir prostatas vēzis, un es joprojām gribu dzīvot! Līdz 90% pacientu var tikt izārstēti 0
Vīriešu mirstība no ļaundabīgiem audzējiem Latvijā ir vairākas reizes lielāka nekā sievietēm. Vēl arvien, atšķirībā no sievietēm, vīriešiem slimības atklāj daudz ielaistākās stadijās un prostatas vēzis Latvijā ir pirmais vīriešu mirstības cēlonis. Šim faktam īpaši skarbu nokrāsu piedod tas, ka šodien pierādīts – no prostatas vēža nav jāmirst, to var sekmīgi ārstēt, jo salīdzinājumā ar citiem ļaundabīgiem audzējiem prostatas vēzim piemīt nosacīti “labdabīga” norises gaita.
Tas nozīmē, ka, laicīgi to atklājot un uzsākot ārstēšanu, līdz pat 90% pacientu var tikt izārstēti.
Diemžēl vīrieši Latvijā joprojām turpina izvairīties no prostatas vēža pārbaudēm, jo nezina, kā tās tiek veiktas, baidās uzzināt skarbo diagnozi, jo nezina, ka prostatas vēzi var ārstēt un pat izārstēt, kā arī nav informēti par pašu ārstēšanas procesu. Tāpat daudziem ir priekšstats, ka prostatas vēža ārstēšanas process vīrieša dzīvē radīs neatgriezeniskas sekas un blakusparādības, kas ietekmēs visu atlikušo dzīvi. Bet vai tā tiešām ir? Lai gāztu un atspēkotu mītus par prostatas vēzi, iedrošinātu un motivētu Latvijas vīriešus cīnīties ar nu jau ārstējamo slimību, kā arī iepazīstinātu ar tās ārstēšanas procesu, vīriešu veselības mēneša noslēgumā mediķi, pacienti un valsts organizācijas vienojās sarunā par dzīvi pēc diagnozes “prostatas vēzis”.
Prostatas vēzis šodien ir veiksmīgi ārstējams. Kā norāda Latvijas Urologu asociācijas valdes loceklis, PSKUS Uroloģijas centra nodaļas vadītājs, urologs Juris Plonis, laicīgi atklāts, prostatas vēzis ir pat ļoti veiksmīgi ārstējams: “Vidējais prostatas vēža slimnieka vecums šodien ir jau 65 – 69 gadi, lai gan vēl tikai pirms 10-15 gadiem tas pārsniedza 70 gadus, kas nozīmē, ka ar prostatas vēzi saslimst aizvien jaunāki vīrieši. Latvijā katru gadu ir no 1000 līdz 1200 jauniem pacientiem. Tas ir 1 vīrietis no 1000, kas uz mūsu Latvijas populācijas fona ir daudz.
Katru gadu Latvijā no prostatas vēža mirst 300–400 vīriešu, kaut gan patiesībā mūsdienās no šīs slimības nebūtu jāmirst nevienam.
Agrīna diagnostika un profesionāla ārstēšana ir milzīgs medicīnas nopelns, kas ļauj ar šo slimību laicīgi un veiksmīgi cīnīties. Šodien Latvijā ir pieejamas dažādas ārstēšanas iespējas, kas pielāgojamas pacientu individuālām vajadzībām. Gatavojot prostatas vēža ārstēšanas plānu, ārsts noteikti ņem vērā slimības attīstību, to, cik ātri tā progresē, kāds ir pacienta vecums, kā arī vispārējais veselības stāvoklis. Tas, ko es iesaku atcerēties pacientam – kā jau pēc katras nopietnas terapijas arī prostatas vēža ārstniecībai var būt sekas, bet tās nav neatgriezeniskas, un ar pareizu ārstēšanu un rehabilitācijas procesu tās var tikt novērstas līdz minimumam.”
Aktīva novērošana
Viena no svarīgākajām lietām, par ko daudzi nezina – pat, ja uzstādīta diagnoze prostatas vēzis, bieži vien nekādas medicīniskas manipulācijas nav nekavējoties jāuzsāk, bet gan regulāri jāiet pie ārsta un vēzis jānovēro. Pirms 10–15 gadiem, lasot par vēža ārstēšanas vadlīnijām visā pasaulē, tāds termins kā “aktīva novērošana” jeb “atliktā terapija” vēl nepastāvēja. Šis jēdziens parādījās pirms 10 gadiem, kad ārsti ievēroja, ka prostatas vēzim atšķirībā no citiem ļaundabīgiem audzējiem ir salīdzinoši “labdabīga” un lēna norise.
Liela daļu pacientu, kuru audzēju attīstību neārstē, bet aktīvi novēro, nodzīvo līdz pat 15 gadus un vairāk. Kā skaidro Dr. Plonis, aktīvās novērošanas metode iespējama un pielietojama, ja audzējs atklāts agrīnā stadijā un tā “sastāvs” ir labvēlīgs aktīvai novērošanai. Diemžēl brīdī, kad diagnoze tiek uzstādīta, neviens pacientam nepiezvana un neatgādina ik pēc trīs mēnešiem apmeklēt savu urologu un iziet nepieciešamās pārbaudes. Tādēļ aktīva novērošana iespējama tikai ar pacienta aktīvu iesaisti un paša neatlaidību, regulāri atceroties un dodoties uz pārbaudēm pie ārsta un nododot asins analīzes.
Ķirurģiska ārstēšana
Atkarībā no audzēja specifikas un slimības norises gaitas dažkārt nepieciešama ķirurģiska ārstēšana jeb audzēja “izņemšana”. Ķirurģisku ārstēšanu jeb operāciju veic pacientiem prostatas audzēju I, II un dažreiz III stadijā, kā arī tiem vīriešiem, kuru prognozējamais dzīves ilgums ir vairāk par 10 gadiem.
Operācijas laikā pilnīgi izņem prostatu, bet augsta riska audzēja gadījumā izņem arī tai blakus esošos limfmezglus.
Kā pēc katras ķirurģiskas iejaukšanās arī pēc prostatas vēža operācijas pacients saskaras ar tādām pēcoperācijas blakus parādībām kā urīna nesaturēšanu un erektīvo disfunkciju, bet šīs blakusparādības nav neatgriezeniskas. Urīna nesaturēšanu var mazināt, trenējot starpenes muskulatūru izmantojot biofedback rehabilitācijas kursu. Tur pretī potences problēmas iespējams mazināt, izmantojot medikamentozu ārstēšanu.
Staru terapija
Staru terapija (radioaktīvais starojums) nogalina vai novārdzina vēža šūnas, tāpēc staru terapijas laikā prostata no ārpuses tiek apstarota ar spēcīgu radiācijas devu. Staru terapiju bieži iesaka pacientiem, kuriem audzējs nav izplatījies ārpus prostatas, kā arī gados vecākiem vīriešiem vai tiem, kuri atsakās no ķirurģiskas ārstēšanas. Ārējā apstarošana līdzinās datortomogrāfijas procedūrai.
Prostata ir orgāns, kas kustas zarnu darbības un gludās muskulatūras darbības rezultātā un šis process ārēji nav kontrolējams. Tādēļ terapijas laikā nav iespējams perfekti nofokusēties tikai uz ārstējamo punktu prostatu, kuru nepieciešams apstarot, tādēļ apstaroti tiek arī blakus esošie orgāni. Šī iemesla dēļ starošana ierasti notiek 35-45 reizes vairāku nedēļu garumā, nepieciešamo starojuma devu ierobežojot līdz minimālajam tā, lai samazinātu diskomforta sajūtas pēc terapijas.
Hormonālā terapija
Ir pierādīts, ka prostatas vēža attīstību veicina vīrišķā hormona testosterona veidošanās (klātbūtne). Tāpēc viens no ārstēšanas paņēmieniem ir testosterona daudzuma samazināšana organismā, tādējādi novājinot audzēju un liekot tam pakāpeniski samazināties.
Hormonālā terapija ietekmē testosterona daudzumu visās vēža šūnas, tajā skaitā arī vēža metastāzēs, ja tādas izveidojušās.
Tas nozīmē, ka ar šo ārstēšanas metodi var ietekmēt arī vēzi tā vēlākās stadijās. Diemžēl hormonu terapija pilnībā neaizārstē pacientu, taču veiksmīgi ļauj slimību kontrolēt 3-4 gadus. Smagākos un ielaistos prostatas vēža gadījumos šo ārstēšanās veidu apvieno ar citām metodēm, piemēram, staru terapiju.
CyberKnife jeb hipofrakcionālā staru terapija
Pēdējos gados pasaulē un Latvijā ir ienākusi arī hipofrakcionētā staru terapija ar robotizētās radioķirurģijas metodi “CyberKnife”. Šī staru terapija spēj ārstēt audzējus prostatā daudz precīzāk, samazinot prostatai apkārt esošo veselo audu apstarošanu un tādējādi samazinot arī ārstēšanās nepatīkamās blakusparādības. Par ārstēšanās procesu ar CyberKnife stāsta Siguldas slimnīcas radiologs – terapeits Māris Mežeckis: “Prostata ir kustīgs orgāns, tāpēc pat ar modernāko tehnoloģiju klasiskās terapijas stariem precīzi trāpīt vēža skartajām šūnām ir sarežģīti. Šī iemesla dēļ līdz šim plaši pazīstamās staru terapijas laikā nepieciešamā starojuma deva tiek sadalīta 35–45 starošanas reizēs, lai neapdraudētu pacientu ar smagām blakusparādībām.
Savukārt robotizētā radioķirurģija jeb kibernazis spēj izsekot prostatas dziedzera kustībām, visu starojuma devu piegādājot ievērojami precīzāk, turklāt tam nepieciešamas vien 4–5 starošanas reizes, kas ārstēšanās kursu padara īsāku, kvalitatīvāku un efektīvāku, samazinot blakusefektu iespējamību un krietni mazāk traumējot prostatas tuvumā esošos audus un nervus, kas ļauj saglabāt arī pilnvērtīgu dzimumfunkciju.” Tāpat ir pierādīts, ka šī robotizētā radioķirurģija, salīdzinot ar klasisko staru terapiju, nodrošina zemākas terapijas blaknes gan no urīnceļu puses, gan uz kuņģa zarnu trakta blaknēm.
“Man ir prostatas vēzis, un es joprojām gribu dzīvot!”
Katra pacienta ārstēšanās process tiek izstrādāts individuāli, tiekoties ar urologu un šo procesu piemērojot pacienta vecumam, dzīvesstilam, vēža specifikai, tā attīstības īpatnībām un citiem faktoriem. Tomēr pats galvenais – lai izvairītos no letāla iznākuma un nopietnām slimības sekām, prostatas vēža noteikšanai vajadzīgās analīzes un citus izmeklējumus nepieciešams veikt regulāri, bet tā atklāšanas gadījumā nekavējoties jāuzsāk ārstēšana. Tāpat nedrīkst aizmirst, ka par savu veselību primāri jārūpējas pašam.
73 gadu vecais prostatas vēža pacients Visvaldis Bergmanis, daloties ar savu dzīves pieredzi, mudina ne vien laicīgi veikt nepieciešamās pārbaudes, bet arī pašiem ievākt informāciju par slimības gaitu: “2006. gadā man sāpēja mugura, un atkārtoti par to runāju ar ģimenes ārstu, kurš beidzot mani nosūtīja uz PSA analīzēm. Ja analīzes normālais vienības koeficients ir 4, mans skaitlis bija 200, normu pārsniedzot 50 reizes. Aizgāju pie urologa, kurš man teica nesatraukties, bet trīs dienas palikt slimnīcā.
Diemžēl neviens nebrīdināja, ka tas varētu būt prostatas vēzis, tādēļ devos prom. 2010. gadā pēc dažādām veselības problēmām man atkal tika veiktas PSA analīzes un to rādītājs nu jau pārsniedza normu 146 reizes. Man tika atklāts prostatas vēzis jau tā III stadijā. Mani ārstēja gan ar staru terapiju, gan hormonu terapiju un citām metodēm, bet diemžēl vēzis neatkāpās. Trijās vietās parādījās metastāzes. Šobrīd aktīvi turpinu ārstēties. Diagnoze ir kā spēriens, un nav noslēpums, ka vēzis paņem dzīvības. Mudinu ikkatru vīrieti domāt par savu veselību! Man ir 73 gadi, un es joprojām gribu dzīvot. Bet jāatceras, ka šī slimība var skart arī kādu pašā dzīves pilnbriedā – 40 vai 50 gadu vecumā. Joprojām prātoju, kā mana dzīve būtu izvērtusies, ja ārstēšanas process tiktu uzsākts laicīgi.”
Prostatas vēža asins analīzes iespējams veikt jebkurā medicīnas laboratorijā. Šis analīzes reizi gadā ieteicams veikt vīriešiem vecumā pēc 40 gadiem.
