Rvīns Varde. Jocīgs, liels cilvēks, kurš iet uz kapiem bildēt putnus un paralēli šifrē “Rīgas Laikam” 4
Aija Kaukule, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”.
Rvīns Varde ir neparasts spīdeklis, kas pēdējos gados uzmirdzējis gan latviešu literatūras kosmosā (2020. gadā ieguvis Latvijas Literatūras gada balvu kategorijā “Spilgtākā debija literatūrā” par dokumentālās īsprozas skiču krājumu “Kas te notiek”), gan publicistikā (žurnāla “Rīgas Laiks” sleja “Vardes saraksts” un interviju šifrējumi), gan – pēdējā laikā arī televīzijā, būdams gan itin kolorīts LTV raidījuma “Literatūre” varonis, kurš, piemēram, lasa Austru Skujiņu baseinā un rāmi izģērbjas kameru priekšā, gan priecē kā jaunā vides raidījuma “Zaļgalvis” vadītājs, kurš uz brīvdabas izstādi “Savvaļa” ierodas zaļa krūma tērpā, tā pētot mākslas un dabas attiecības.
Rvīna paša īsie stāsti pirmajā mirklī šķiet kā nejaušu, ikdienišķu notikumu fiksācijas, kurās galvenā loma var būt gan kafijas aparātam, gan sunim. Tie vispirms smīdina un tad savādā kārtā liek domāt, kāpēc lasītais tomēr izrādās būtisks. Tāda arī saruna ar Rvīnu – par detaļām, kas tikpat labi varētu būt būtiskas. Virtuālajā sarunā līdzās Rvīnam terārijā uzturas smaragdzaļa varde, kuras sugas dzimtene esot Austrālijā. Rvīns stāsta – kā barība tai jāpērk circeņi un tie mēdz dziedāt.
Nevar nepamanīt, tev ir skaista, zaļa “grebene”, bet tā rada aizdomas par friziera apmeklējumu.
Nē, es to izdarīju pirms (ierobežojumiem) un pašrocīgi. Jā, ir jābalina, jāgriež, jākrāso, bet es jau simts gadus pats dzenu sev matus, tāpēc frizētava vispār nav vieta, kur es parādos. Esmu pieradis pie tā, ka man īsti nav vajadzības pēc frizētavas. Par zaļo krāsu – man šķita, ka sakarā ar raidījuma nosaukumu (“Zaļgalvis”) vajag kaut kā apzaļumoties.
Mani samulsināja tas, kādā vārdā tevi īsti uzrunāt. Rvīns Varde ir literāta pseidonīms? Un “E” no “Ervīna” sākuma pazudis līdzīgi kā interneta, parasti pusaudžu, rakstībā arvien biežāk pazūd patskaņi?
Varde ir mans īstais uzvārds, bet Rvīns vienkārši ir iegājies, un tam nav nekāda dižā skaidrojuma. Tas radās vēl pirms interneta, kad kaut kur vajadzēja ierakstīt segvārdu. Man vienkārši likās, ja cilvēks lasa “r”, tas “er” izrunājas automātiski. Bet tagad esmu ievērojis, ka daži uzsvērti saka “Rrrvīns”. Interesantākais tajā ir tas, ka cilvēkiem šis vārds ieķeras acī – viņi īsti nesaprot, kas tas ir, domā, kā to izlasīt. Tas ir forši, jo izraisa kaut kādu procesu. Beigu beigās, kad es izdevu grāmatu, man vairs nebija jautājumu, ko rakstīt autora lauciņā, jo vārds jau bija pierasts.
Tavu nodarbošanos “Satori” autora profilā kodolīgi raksturojuši kā šifrētāju un fotogrāfu, reizēm arī prozaiķi. Ir pieņemts cilvēkus identificēt ne tikai pēc vārda, bet arī profesijas. Rakstnieks tev derētu?
Te ir drusku problēma. Man pašam nekad tāda definēšana nav likusies interesanta. Ir sanācis tā, ka es dzīvē nodarbojos ar daudzām lietām. Pamatdarbs ir (interviju) šifrēšana “Rīgas Laikam”, es arī bildēju putnus, rakstu stāstus, taisu sleju “Rīgas Laikam”, daru blakus projektus. Sev esmu nodefinējis, ka mana profesija ir Rvīns. Vakar gāju pa ielu, satiku cilvēku, sākām runāties – kaut kāds baigais stāsts sanāca. Man atliek tikai kaut kur aiziet un – kaut kas notiek. Līdz ar to profesionāli esmu multidiletants. Tīri ņemot, Rvīns ir tāds žanrs. Jocīgs, liels cilvēks, kurš iet uz kapiem bildēt putnus un paralēli šifrē “Rīgas Laikam”.
Profesiju reģistram neoficiāli pievieno ne tikai Rvīnu, bet cel saulītē arī šifrētāja darbu. Manā pieredzē tā vienkārši ir žurnālista darba sastāvdaļa, kas līdz šim nav izpelnījusies atsevišķu uzmanību.
Zinu, ka žurnālistikas jomā tā ir dilemma – ne viens vien gribētu atstāt profesiju, jo nevar izturēt šifrēšanu, kas ir ļoti grūts, ilgs un pacietību pieprasošs darbs. Manā gadījumā tas ir vēl grūtāk – man ir jāatšifrē pilnīgi visa saruna no sākuma līdz beigām, pilnīgi neko nesaīsinot, nerediģētus tekstus. Bet man ir laimējies, jo saturs ir interesants. Ja tas būtu, piemēram, par kaut kādām siļķēm – man vienreiz bija tāda haltūra –, tas būtu diezgan mokoši. Toreiz beigās gandrīz ielīdu cilpā. Taču tikko bija saruna ar režisora (Sergeja) Paradžanova muzeja direktoru, kurš stāstīja par to, kā Paradžanovs esot bijis savulaik diezgan neiecietīgs un lecīgs režisors. Viņš minēja piemēru, kad kāds viņa tautietis ekranizēja Dostojevska “Noziegumu un sodu”, un Paradžanovs esot aizsūtījis viņam telegrammā recenziju: “Skatījos jūsu noziegumu kā sodu.” Vai tas nav interesanti?
Reizēm šķiet, ka literātam ir jārunā par būtisko. Tomēr lasot tavu grāmatu, par ko esi saņēmis arī Latvijas Literatūras gada balvu, tev tas izdodas, rakstot par it kā nebūtiskām detaļām no ikdienas. Kā runāt par būtisko?
Detaļas ir audums, no kā būtiskais sastāv. Beidzās piens, tu jau grasījies dzert kafiju, bet – piena nav! Tā ir detaļa, bet reizē – vesela pasaule. Tev tagad jāvelk zābaki, jāiet uz veikalu, jāvelk maska. It kā nieks, bet tas maina visu tavas līknes horeogrāfiju. Tādā ziņā nav nekādu sīkumu jeb jebkurš sīkums ir liela lieta. Tāpēc runāt ar patosu par to visu… Harmss teica, ka, viņaprāt, nav stulbāku lietu par atbildību un to visu, ko sauc par pieaugušo vērtībām. Par to visu vienkārši ir garlaicīgi runāt. Manuprāt, ir vērts runāt, piemēram, par to, kā Skots iekaroja Antarktīdu vai par dinozauriem. Pārējās lietas ir blēņas un poza. Šodien kioskā redzēju žurnālu, kura nosaukums ir “Precos”! Par kādām vēl lielākām lietām mēs varam runāt?
Šorīt, piemēram, izlasīju ziņu par Helsinku zoodārza sniegavīru, kura iekšpusē ir gaļa un asinis. Tu šķirsti tīmekli, lasot ziņas?
Cik jauki, tā ir mana ziņa! Protams, es lasu ziņas, bet es ieteiktu ārkārtīgi uzmanīties un ievērot prāta higiēnu. Lasu ziņas mazās devās, lasu arī komentārus, bet pētnieciskos nolūkos. Piemēram, vakar bija ziņa, ka Daugavas ledū ielūza ģimene ar zīdaini. Tas man likās ļoti smieklīgi – bērns vēl ir pavisam maziņš, dzīve tikko sākusies, bet viņš jau ir ielūzis ledū, pateicoties tam, ka viņa vecāki vispār līda uz ledus. Protams, ir jālasa ziņas, lai vienkārši zinātu, vai var nopirkt alkoholu komandantstundas laikā, vai kāda tēma par praktiskām lietām, bet visumā es absolūti neiesaku šo kampaņveidīgo uztraukumu atbalstīt. Tas viss ātri pāriet, un ilgtermiņā tam nav nekādas nozīmes. Kurš atceras, kādas bija politiķu sejas pirms pieciem gadiem, ko viņi teica, kādus lēmums pieņēma? Labāk ļaut vaļu savai individualitātei un nodarboties ar patīkamām lietām. Galu galā – izgludināt kreklu vai izdarīt kaut ko tādu, no kā patiešām ir jēga.
Tavā gadījumā jēdzīga varētu būt filmēšanās raidījumos, kas vēsta par literatūru un dabu? Televīzija ir vēl viens Vardes performances veids?
“Literatūre” mani vienkārši uzrunāja kā vienu no varoņiem. Savukārt “Zaļgalvi” es vadu. Tā bija “Satori” iniciatīva, viņi izdomāja taisīt projektu par vidi, jo daļa no viņu interesēm ir vides problemātika, kas ir arī manā interešu lokā. Ir ļoti interesanti pavērot, kā tas tiek būvēts, kāda piepūle aiz tā stāv, kādas apspriedes, ekseļa tabulas. Tas viss ir milzīgs process, kuram augšā esmu es – runājošā galva.
Nesen operators Valdis Celmiņš teica, ka “Literatūre” ir viltīgs formāts, šķiet, ka jaunie literāti, tostarp tu, runā par klasiķiem, bet patiesībā viņi runājot tikai par sevi. Tā ir?
Es domāju, ka mēs nemaz nevaram runāt par kaut ko citu, kā tikai par sevi. Varbūt tā runāšana par sevi var pārklāties ar cita cilvēka domāšanu par sevi, un tad tur izveidojas atbalss.
Tevi saistot daba. Parasti novērojamas divu veidu attieksmes pret dabu – emocionāli estētiska vai pētnieciska. Kura ir tavējā?
Man raksturīgas abas. No vienas puses ņirgājos par cilvēkiem, kuri uzskata, ka dzīvnieki ir viņu draugi, jo viņi nav draugi. Vāvere var apēst putna mazuļus, kaut arī ir pūkaina, bet tas neko nenozīmē – viņai vajag proteīnus. No otras puses, ja tu aizej nedēļu mežā ar telti, protams, tajā laikā tu piedzīvosi saulrietus un saullēktus, kas ir iracionāli skaisti. Nenoliedzami, tā ir sava veida reliģija. Tomēr es nebraucu kaut kādās ezoteriskās auzās, jo lieliski apzinos, ka vienā mirklī uz telts var uzkrist koks un salauzt man kāju, un tas nebūs nekas personisks – tā būs vienkārši tāda notikšana.
Grāmata, raidījumi, sleja… Atzinība neliek mainīt attieksmi pret darāmo – piemēram, mūziķis, ja kļūst populārs, nereti sāk ņemt vērā publikas vēlmes.
Pirmais vilnis, nokļūstot rampas gaismā, man bija pēc grāmatas, un tad nopriecājos, ka man nav astoņpadsmit un to uztveru ārkārtīgi mierīgi, apzinoties tā visa pārejamību. Es jau neesmu mainījies – tāds pats esmu. Tāpat eju bildēt putnus uz kapiem un rakstu stāstus. Lasītājs ir cita pasaule, kas uz mani nekādi neattiecas. Nekādas saiknes ar lasītāju man nav – uzrakstu, nospiežu enter, un viss – tālāk dariet paši, ko gribat. Man nav nekādas atbildības, es nevaru paredzēt reakcijas. Līdz ar to es nevaru ne izdabāt, ne paredzēt. Autora atbildība ir izdomāta lieta.
Šobrīd raksti kaut ko jaunu?
Līdzko iznāca pirmā grāmata, sāku rakstīt otru, apzinoties, ka laika būs mazāk. Pirmā grāmata tagad ir iztulkota igauniski, šodien sarakstījos ar tulkotāju vācu valodā, bet plānā ir arī poļu, krievu un angļu valodas, un uz šī fona man bija svarīgi neturpināt rakstīt tāpat. Skaidrs, ka formāts darbojas, bet es negribu “Kas te notiek 2”, jo autora pienākums ir dzīt sevi uz priekšu un meklēt formas, savādāk tā tiešām ir popmūzika. Šoreiz tie būs garāki stāsti
–––
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Taisns. Jocīgs. Liels.
Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Informācijas.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Laikam grāmata.
Labākā izklaide.
Man nav garlaicīgi arī bez izklaidēm. Manā gadījumā izklaides funkciju pilda putni.
