“Man bohēmas ir bijis pietiekami!” Saruna ar rakstnieci Janu Egli 4
Jūlija Dibovska, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Janvāra beigās būs pieejams dzejnieces un rakstnieces Janas Egles otrais dzejas krājums “Ledus debesis”, ko klajā laidīs izdevniecība “Latvijas Mediji”. Tas iezīmē būtisku posmu autores radošajā dzīvē un apkopo 20 gadu garumā tapušo dzeju.
Tā ir dzeja ar maigumu, sparu un intīmu skatu iekšpus sevis un ārpusē – uz pasauli. Krājums iezīmē gan nopietnu briedumu, gan arī svaigu sajūtu vilinājumu.
Jana Egle ir dzejniece un rakstniece. Dzimusi Rucavā, ieguvusi pedagoģisko izglītību Liepājā un Rīgā. Rakstniecībā debitējusi 1995. gadā. Dzejas krājuma “Dzirdēt noklusēto” (2002) un stāstu krājumu “Gaismā” (2016), “Svešie jeb Miļeņkij ti moj” (2018) un “Dzimšanas diena” (2020) autore. Aktīvi piedalās Latvijas literārajā un muzikālajā dzīvē. Liepājas Kultūras balvas (2017, 2019), Egona Līva balvas “Krasta ļaudis” (2020) un Latvijas Literatūras gada balvas (2019) laureāte.
Kas tev ir priecīgs notikums?
J. Egle: Priecīgs notikums man ir tas, kas mani dara priecīgu. To nevar ieplānot, un tas var būt gan kopīgs ar puspasauli, gan dziļi, vienatnīgi intīms.
Šķiet, ka dzejai ir ārkārtīgi svarīgi, lai kaut kas iedvesmo, vismaz ir tāds stereotips.
Iedvesma vienmēr nāk no spēcīgām emocijām – tās var gūt, baudot mākslu, piedzīvojot notikumus sabiedrībā un arī personiskajā dzīvē. Pēdējā laikā it visa ir ļoti bagātīgi. Kaut kur par daudz, kaut kur tieši tik, cik vajag. Tad jau redzēs.
Dzejas krājums “Ledus debesis” tapis 20 gadu laikā. Vai visu šo laiku dzejas teksti krājušies tevī paralēli prozai?
Vienmēr esmu bijusi lēna rakstītāja, teksti veidojas ilgi un pamazām. Pēc mana pirmā dzejas krājuma “Dzirdēt noklusēto” (kopā ar fotomākslinieci Irinu Tīri) iznākšanas 2002. gadā bija tāds kā uzrāviens. Sāku rakstīt vairāk, pašai arī šķita, ka interesantāk. Kad bija sakrājies zināms daudzums pantu, sāku domāt par otro dzejas grāmatu. Taču tas, ka teksti tapa lēni un reti, man pašai radīja sajūtu, ka gandrīz vai katrs dzejolis ir par kaut ko citu, vēsta citu stāstu, citu sāpi, un es nemācēju tos nekādi dabūt kopā. Kad sāku rakstīt prozu, dzeja aizgāja otrajā plānā, taču pavisam mani nepameta. Ja bija dzejas sajūta, tad rakstīju dzejoli. Tas notika vēl retāk, tomēr kaut kas sakrājās. Otrā krājuma nenotikusī tapšana manī turējās kā tāds dadzis, kā kaut kas nepabeigts, tāpēc traucējošs, un sapratu, ka tas galu galā ir jāizdara.
Ko tavas prozas lasītājs sev jaunu ieraudzīs tavā dzejas grāmatā?
Nezinu. Varbūt daudz privātāku, intīmāku mani pašu. Manu personisko depresiju, kurai pa tiem divdesmit gadiem esmu smagi izbridusi cauri. Manas šaubas un manus izmisuma brīžus, manus zaudējumus un apskaidrības mirkļus. Manus atbalsta meklējumus pie cilvēkiem un pie kaut kā daudz lielāka.
Vai tas lielākais ir kas līdzīgs Dievam?
Tas ir ne tikai līdzīgs Dievam, tas ir Dievs. Tomēr esmu tik šaubu un neskaidrību pilna pati par savām attiecībām ar šo tēmu, ka vairāk neko neteikšu.
Vai vari atklāt, kāpēc tieši šāds dzejas krājuma nosaukums? Sākumā bija nedaudz cits, ne mazāk interesants… Cik vispār liela nozīme tam, kā sauc grāmatu?
Sākumā nosaukums bija “Vitrāžas”. Lielā bilde, kas veidojas no maziem, krāsainiem dzīves mirkļiem. Šķita, ka šāds nosaukums var saturēt kopā atšķirīgos tekstus. “Vitrāžas” bija kaut kādus padsmit gadus, kopš laika, kad ar redaktoru Ronaldu Briedi sākām kaut ko likt kopā. Kad šopavasar manuskriptu beidzot bijām sakārtojuši, es vitrāžu sajūtu biju pilnīgi pazaudējusi. Man likās, ka saturs ar nosaukumu absolūti neiet kopā. Tad lasīju vēlreiz, abstrahējoties no šī nosaukuma, un atradu to sajūtu, ko atspoguļo šie dzejoļi. Tekstos ir daudz ledus un aukstuma, un debesu meklējumi. Man šķiet, ka šis nosaukums organiski saplūst ar grāmatas saturu.
Kāpēc vispār ir svarīgi izdot grāmatu? Tik daudzi Latvijā ne lasa, ne izdod, ne citiem iesaka…
Grāmatu jau neizdod tiem, kuri nelasa un citiem neiesaka. Izdod tiem, kuri grib lasīt. Vienmēr brīnos, kad notiek sarunas par to, cik maz cilvēku lasa. Man ir sajūta, ka gan tuvākajā, gan perifērākos lokos ap mani gandrīz visi lasa bez apstājas, diskutē par grāmatām, strīdas. Gan jaunieši, gan nobrieduši ļaudis. Tas gan vairāk, runājot par prozu. Kā būs ar dzeju, vēl jāredz.
Kā tu izjūti tekstu, kad dzeja nav nodrukāta, bet pieejama tikai elektroniski? Vai tā varētu būt arī dzejas nākotne?
Atšķirība vairāk ir tajā, cik publisks kļūst teksts. Tas var būt arī elektroniski, bet doma, ka teksts ir kļuvis nekontrolējami pieejams cilvēkiem, par kuriem neko nezinu un, iespējams, nekad neuzzināšu, ir diezgan satraucoša. Uzreiz pati savu dzeju redzu citādi, distancēti, nedaudz biedējoši. Tam īsti nav sakara ar papīra vai elektronisko formātu.
Tu palaidi dzejas krājumu diezgan saspringti un drūmi noskaņotā pasaulē. Vai tev nav bail, ka tagad cilvēkiem drīzāk vajag komēdiju, nevis liriku?
Laikam galīgi neesmu no tiem, kuri domā par to, ko cilvēkiem šobrīd vairāk vajag. Viss notiek, un notiek pats no sevis. Tāpat kā bērni turpina dzimt. Noteikti ir vajadzīgas grāmatas un dzeja, kas risina šodienas aktualitātes vai palīdz no tām atslēgties, taču nekad nav bijis un nebūs tā, ka visi, kas raksta, rakstīs tikai to, ko tagad visvairāk vajag. Vispār jau visvairāk vajag visu.
Vai tev būtu bail pēkšņi nonākt tādā pasaulē, kur neviens nelasa? Vai tur varētu izdzīvot?
Lasīšana nav cilvēka pamatvajadzību sarakstā, tāpēc – nē, nav bail, izdzīvot noteikti varētu. Tas gan būtu zināmā mērā neinteresantāk, bet vēl taču var dziedāt, dejot, spēlēt teātri, gleznot, vērot mākoņus… Laikam esmu no tiem, kuriem nekad nav garlaicīgi, pat ja stundām nekustīgi jāsēž uz vietas.
Ir dzirdēts, ka jaunie autori vairs nepiekopj bohēmu. Kā ir ar tevi un bohēmu?
Man bohēmas ir bijis pietiekami, kad man tā bija vajadzīga. Jaunie autori man vispār ļoti patīk ar savu attieksmi pret dzīvi un literatūru.
Ja Jana Egle nebūtu tekstu autore, tad viņa būtu veiksmīga…
Rokdarbniece. Jo tekstu rakstīšana ļoti aizņem rokas, galīgi vairs nesanāk adīt un tamborēt.
Jautājums no literatūras vēsturnieka un potenciālā autores biogrāfa: kāda ir Janas Egles radošā dienas kārtība?
Tā ir nemainīga, jau kopš vispār sāku kaut ko rakstīt – radošā darba laiks ir no vakara septiņiem astoņiem līdz diviem naktī vai mazliet ilgāk. Esmu mēģinājusi to lauzt un mainīt, man nesanāk. Pa dienu nāk e-pasti, telefona zvani, ir praktiskā dzīve, komunikācija un kaķi, nemāku iekārtoties tā, lai ritms mainītos.
Pastāsti par kaķiem savā dzīvē! Un vai viņi aktīvi piedalās dzejas tapšanā?
Kaķi manā dzīvē ir bijuši, kopš sevi atceros, gan ar īsiem pārtraukumiem. Tāpēc tagad ir trīs, citādi nav kas mierina, kādam pārceļoties uz citiem laukiem. Pie manis visi nonāk no ielas vai patversmes. Esmu smalki izkalkulējusi, cik kaķus varu atļauties, lai varētu viņus pienācīgi lutināt (kaķi jau tikai tam ir radīti). Un, ja no zemapziņas dzīlēm parādās doma, ka jāpaņem vēl kāds nabadziņš, tad uzrādu sev šo kalkulāciju. Radošajā procesā kaķi nepiedalās, viņiem krīt uz nerviem, ka tajā brīdī visa mana uzmanība nav pievērsta viņiem.
Zinu, ka finiša taisnē ir arī nākamais prozas krājums. Vai varam kādreiz cerēt arī uz romānu?
Jā, stāstu krājums ir finišā. Par romānu atbildēt nevaru. Agrāk biju diezgan cieši pārliecināta, ka tas nenotiks, bet nu jau esmu pati sevi vairākkārt pārsteigusi, tāpēc neteikšu neko. Rakstu bērnu grāmatu, tā ir viena no lietām, par kuru savulaik esmu teikusi, ka tas nekad nenotiks. Patiesu radošo prieku un azartu gūstu, rakstot tekstus Ukuleles un Tutas lietu bērnu dziesmiņām. Es nezinu, ko es kuru brīdi piepeši sākšu darīt. Tas ir noslēpums arī man pašai.
Uzziņa
“Ar siltu un gurdenu vēju”
“Latvijas Avīzes” lasītājiem piedāvājam ieskatīties Janas Egles jaunākā dzejas krājuma “Ledus debesis” dzejoļos.
***
tu esi rīta putna aizsmakušais sauciens
tik skaists un nepieturams
es esmu balta migla
kur putnam kliedzot apmaldīties
***
ir sievietes kuras
mīlot kļūst neglītas
tāpēc dzīvo istabās ar spoguļu sienām
un rītos pamostoties
ilgi baidās atvērt acis un ieraudzīt
sevi skaistu
***
mēģinu atcerēties
brīdi kurā biju laimīga
ar siltu un gurdenu vēju
manī iemājo visu
šosejas malās sabraukto dzīvnieku dvēseles
sprakšķ elektropārvades līnijas
un aizveras vilcienu pārbrauktuves
ilgu vektori aiziet katrs
uz citu pusi
un nesastopas
uz muguras āda kļuvusi nejutīga
no neatminamās laimes
