“Man bija svarīgi ielikt šajā filmā mazliet modernākas vērtības!” “Tizleņu” režisore Elīna Martinsone par seterotipu laušanu 10
Linda Kusiņa-Šulce, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
27. augustā uz kino ekrāniem visā Latvijā nonāks režisores MARTAS ELĪNAS MARTINSONES jauniešu komēdija “Tizlenes”. “Nezinu, vai tā ir meiteņu vai puišu filma, vienkārši galvenās varones ir meitenes! Es pati esmu sieviete, nevaru un nevēlos izlikties, ka esmu vīrietis. Turklāt vispārcilvēciskas vērtības, man šķiet, nav atkarīgas no dzimuma,” sarunā saka režisore.
Ir 1999. gads, tuvojas “Millenium” svinības. Trīs devītklasnieces, Sarmīte, Sveta un Katrīna, ir nolēmušas mainīt savu dzīvi un no klases apsmietākajām “tizlenēm” pārvērsties par skolas populārākajām meitenēm. Iedvesmojoties no Holivudas filmām un seriāliem, draudzenes nolemj, ka vienīgā izeja ir ierasties izlaidumā ar klases spicākajiem čaļiem.
Stilizētajā 2000. gadu sākuma vidē netrūkst ne tikšanās pie “Laimas” pulksteņa, ne kārtīga “mahača”, vērīgākie skatītāji pamanīs atsauces uz 20. un 21. gadsimta mijā populāriem tīņu seriāliem un filmām, kā arī noslēpumainās dziedātājas Mendijas Leinas hitu “Break your chains” (“Sarauj ķēdes”).
– Teicāt, ka par iedvesmu filmai kalpoja pašas pusaudžu laika dienasgrāmatas, taču filma nav par jums. Vai var teikt, ka tā ir par pusaudža dzīves izjūtu?
M. E. Martinsone: – Noteikti, jo bieži aizmirstas, ka pat tad, ja filmā iekļauti no dzīves ņemti mirkļi, tos nevar precīzi pārnest uz ekrāna. No scenārija veidošanas viedokļa vajag attīstību, notikumus, un pusaudža dzīvē jau nemaz nav tik daudz kā interesanta. Tu ej uz skolu, nāc mājās, pildi mājasdarbus…
Daļa iedvesmas nāca no tā, ka mēs ar labākajām draudzenēm pašas sev izdomājām izklaides, piemēram, gājām uz tirgu, pārģērbušās romiešu togās, bet draudzenes mazo māsu pārģērbām par Čārliju Čaplinu. Reiz sakrāsojām sejas visādās krāsās, gājām pa Sarkandaugavu un skaļi runājām, ka nesaprotam, kāpēc visi uz mums skatās. Mēs nebijām superstilīgās klases meitenes, tomēr mums bija daudz visādu interesantu kopīgu nodarbju – mēs rakstījām dzejoļus, dziesmas un stāstus.
– Pusaudži jau arī tos pašus nedaudzos notikumus spēj savā iztēlē sakāpināt līdz tādai pakāpei, ka nekādas pieaugušo traģēdijas netiek līdzi…
– Protams, protams, visi tie “viņš mani pasveicināja” vai vēl trakāk, “viņš mani nepasveicināja”, un tad tu dienasgrāmatā tā arī raksti: “Viņš mani tā pasveicināja, diezin, vai tas kaut ko nozīmē? Bet draudzene teica, ka viņš pagājušajā nedēļā arī viņu TĀ pasveicinājis.” (Smejas.) Mēs arī kopā ar Alisi Zariņu pārlasījām viņas dienasgrāmatu lomās – tas bija neticami smieklīgi. Toreiz taču šķita, ka esmu diezgan gudra.
Bet mana dienasgrāmata ir pilna ar tādiem muļķīgiem ierakstiem, un tad vēl kapitālisma sapņi, ko es gribētu nopirkt, kas arī bija ļoti raksturīga 90. gadu beigu iezīme. Toreiz bija maz veikalu, kur varēja nopirkt modernas drēbes, un tās maksāja dārgi. Stilīgas bikses varēja nopirkt par 30 latiem, pašreiz tas atbilstu… nezinu – 200 eiro? Cik daudzi tad par tādu naudu pirks pusaudzim bikses?!
Tieši tik marginālas problēmas – es ļoti gribu to kleitu, bet tā man neizskatās labi, un es tāpat to nevaru nopirkt. Pusaudža dzīvē viss ir ļoti melns vai balts un sakāpināts. Man gan reizēm liekas, liela daļa pieaugušo turpina dzīvot tādā pašā intensitātē, nav izauguši no tā.
– Radošs cilvēks jau laikam nemaz tā īsti nevar izaugt no šīs pasaules sāpju izjūtas, jo tad, ja nekas nesāp, jau arī nav vērts neko radīt…
– Arī, bet es vairāk domāju politisku notikumu sakarā, ka daudzi pieauguši cilvēki uzvedas kā pusaudži. Kā mums bija svarīgi piespraust mugursomai nozīmīti, ka patīk tā un tā grupa, tas vai cits mūzikas virziens, tā tagad šķiet šausmīgi svarīgi soctīklos paust savu nostāju, ka es zinu visu patiesību un vakcīnas ir sliktas.
Parādīt nostāju, ka es esmu tāds cilvēks. Tas man sasaucas ar pusaudzību, cilvēki uzvedas tā, it kā viņu viedoklis būtu šausmīgi svarīgs. Bet, ja cilvēks nav medicīnas profesionālis, viņa viedoklis par pandēmiju man nav svarīgs, jo viņš neko par pandēmiju nezina. Bet kāds iedomājas, ka var izlasīt vienu rakstu internetā un uzskatīt, ka nu visu zina.
– Jūsu filmēšanas grupa pandēmijas ierobežojumus izjuta ļoti tieši.
– Tas gan, bet, tagad atskatoties, saprotu, ka mums paveicās krietni vairāk nekā tiem, kas filmēja vēlāk. Mēs ļoti nopietni uztvērām ierobežojumus – bija maskas, vairogi, dezinfekcijas līdzekļi, tika mērīta temperatūra, veikti testi, es pati laikam taisīju divus testus filmēšanas laikā. Dažbrīd, ar operatoru Aigaru Sērmukšu plānojot kadrus, likām tā, lai pēc iespējas ātrāk var uzfilmēt masu skatus, lai cilvēkus var pēc iespējas ātrāk laist prom. Izaicinošākais bija tas, ka mēs pirmie sākām filmēt, bet saslimstības cipari jau tobrīd bija salīdzinoši mazi, turklāt vēl bija vasara, tāpēc daudz kas bija vieglāk nekā tiem, kas filmēja pēc tam, rudenī un ziemā.
– Neviens no filmēšanas grupas nesaslima?
– Filmēšanas laikā ne, bet katru vakaru mēs ar Aigariņu (operatoru Aigaru Sērmukšu. – L.K.-Š.) un manu pirmo asistentu Gati Unguru saskandinājām par to, ka neviens nav saslimis, jo visu laiku bijām gatavi, ka visiem būs jāiet karantīnā. Montāžas process gan uz laiku iestrēga, jo mēs abas ar montāžas režisori bijām kontaktpersonas un bija jāiet karantīnā.
– Esat teikusi, ka “Tizlenes” ietekmēja kino, ko pati skatījāties tajā vecumā.
– Man vispār patīk atsauces uz kino, tāpēc ka tas ir pusaudžu vecumam ļoti svarīgs mākslas veids. Tādā ziņā es joprojām esmu pusaudzis, jo kino un seriāli man ir ļoti svarīgi. Jā, filmā ir atsauces uz seriāliem “Amulets”, “Sabrina, pusaugu burve”, “Bafija pret vampīriem”.
Vairāk gan atsaucamies uz dažādiem žanriem – mūzikls, “film noir”, tāpat dažādām filmu klišejām. 90. gadu pusaudžu filmas ir pilnīgi trakas tādā labā nozīmē – tur ir slepkavības, daudz melna un ļoti absurda humora, kas tagad parādās mazāk. Filmas jaunietēm stāstīju par savas pusaudzības seriāliem. Šo to viņas bija redzējušas, un daudziem seriāliem tagad tapuši arī rimeiki – “Amuletam”, “Sabrinai”, tā ka pastarpināti daudzas atsauces viņām arī bija zināmas.
– Pieļauju, ka filmas pasaule, kurā viņām bija jāiejūtas, varēja šķist savāda – protams, iekšējā pusaudža dzīves izjūta īpaši nemainās, bet kas no ārējās atribūtikas radīja vislielāko pārsteigumu?
– Vislielākais pārsteigums bija puišiem par to, ka tajā laikā visi valkāja platas bikses. Filmēšanas laikā mode paspēja mainīties, modē atkal nāca platās bikses, bet sākumā viņi vispār nesaprata, kā tādās staigāt. Viens pat bija izdomājis, ka bikses var pacelt augšā kā svārkus, un tad gan var ātri pārvietoties – tas man šķita ļoti aizkustinoši.
Savukārt meitenēm 90. gadi bija briesmīgs laiks, kas radīja ēšanas traucējumus, jo tolaik modē bija zemās jostas, vajadzēja perfektus augumus, lai labi izskatītos. Filmēšanā meitenes automātiski centās vilkt bikses uz augšu, jo tagad jau pierasts pie normālām jostasvietām, un kostīmu māksliniece Jūlija Volkinšteine visu laiku dabūja tās vilkt uz leju. Mēs daudz runājām par tiem laikiem, tas jauniešiem piešķīra papildu interesi – redz, diskete, telefons ar podziņām.
– Vēl, runājot par rekvizītiem, pamanīju tīzerī pāvu. Vai tiešām filmā darbojas dzīvs pāvs?!
– Man šausmīgi, šausmīgi patīk dzīvnieki, es vienmēr ierakstu scenārijos dzīvniekus, ko gribētu satikt – ne jau tīšām, tā vienkārši sanāk. Jā, bija pāvs, sunīši, kaķīši, bet tie jau īsti nav rekvizīti, tie ir aktieri. No rekvizītiem neparastākais bija izbāzts kurmītis.
Bija grūti to sarunāt, mākslas departamentam tas bija jāaizņemas no Dabas muzeja, paldies, ka aizdeva. Bija tik jauka aina, kā rekvizitore Baiba Aizkalna baltos cimdos kurmīti izņēma no kastītes, ar mazu birstīti pirms kadra nobirstēja, pēc kadra atkal nobirstēja un ielika kastītē.
– Kurā skolā filmējāt? Varbūt jums sanāca atgriešanās savā skolā?
– Man ne, bet komandā bija cilvēki, kas atgriezās savā skolā. Bija ļoti grūti atrast skolu ar īsto noskaņu. Šī skola nebija līdz galam izremontēta, un tas mums bija ļoti svarīgi, jo ir ļoti liela atšķirība starp 90. gadu sākumu un gadsimtu miju. 2000. gadu skolas izskatās garlaicīgi – plastmasas logi, bēšas krāsas, uz kurām neizceļas sejas, bet tās, kas ir interesantākas un košākas, jau bija izmantotas, manuprāt, brīnišķīgajā filmā “Jelgava ‘94”. Šī skola bija tā labi pa vidu, turklāt viņiem priekšā bija remonts, tādēļ viņi bija tik jauki un pretimnākoši, ka atļāva mums krāsot sienas.
– Filmas sižetā meitenes, kuras tiek uztvertas kā tizlenes, nolemj kļūt stilīgas. Nedrīkst jau atklāt intrigu, cik lielā mērā viņām izdodas šo sapni piepildīt, bet cik filmā svarīgi tas, ka jāmainās pašām atbilstoši citu priekšstatiem vai jāmaina priekšstats pašām par sevi, par to, kā pats sevi redzi?
– Tā jau arī ir klasiskā Holivudas filmu mācība – esi pats, un viss izdosies. Filmā, man liekas, vairāk ir par to, kas vispār ir stilīgi. Tās meitenes jau nav nekādas tizlenes, citi viņas tā uztver, jo kaut kas viņās nepatīk, kaut kas skauž – nereti jau tev otrs nepatīk tādēļ, ka viņam ir kaut kas tāds, ko tu pats sev gribētu.
Pusaudžu gados ir tie priekšstati, ka tev it kā pēc plāna jāizpilda noteikumi, lai būtu stilīgs, – vajag “krutās” drēbes, tusēt pie “Laimas” pulksteņa, dzert un pīpēt. Ļoti ātri saproti, ka ārējie atribūti jau neizmaina to, kāds patiesībā esi.
Man bija svarīgi ielikt šajā filmā mazliet modernākas vērtības, rādīt priekšzīmi arī tām jaunajām meitenēm, kas pie manis filmējas, lai viņām nerodas maldīga sajūta, kas bieži bija redzama tā laika pusaudžu filmās, ka svarīgākais ir izskats, ka tev jābūt tādai un tādai, lai tevi pieņemtu, ka galvenais dabūt sev puisi. Mēs apspēlējām tieši šos stereotipus, man bija svarīgi pagriezt tos citādi, parādīt, ka nekad nekas nav viennozīmīgi.
