“Man bija plosošs izmisums un četras klases mūzikas skolā.” Saruna ar komponisti Annu Ķirsi 0
Somijas mežos, rezidenču centra “Mustarinda” apkaimē, 17. un 18. augustā notiks komponistes Annas Ķirses multimediālā projekta “Koku opera. Vējgāzes” pasaules pirmatskaņojums. Labs iemesls, lai aicinātu Annu uz sarunu par koku slepeno dzīvi un to, kā viņa pārmainīja pati savu dzīvi, pārsteidzot draugus un vecākus. Un mazliet arī sevi.
Pēdējie divi gadi Annas radošajā biogrāfijā ir bijuši īpaši piesātināti. Viņas kompozīcijas ir skanējušas gan Latvijā, gan ārzemēs. Ar viņu labprāt sadarbojas teātru režisori. Annas jaunradi ir atzinīgi novērtējuši ne vien klausītāji, bet arī profesionāļi, par ko liecina viņai piešķirtā Ķeniņa balva un Mūzikas akadēmijas un “LMT” gada balva. Jūnijā Anna ar izcilību ir absolvējusi Latvijas Mūzikas akadēmijas kompozīcijas maģistrantūru. Taču laika tā mierīgi atvilkt elpu nav.
Kokiem piemīt atmiņa un raksturs. Tie sazinās, draudzējas, rūpējas par atvasēm un cīnās ar konkurējošo sugu kaimiņiem. Koku saknes veido internetam līdzīgu sakaru tīklu. Tā zina teikt mežkopis Pēteris Vollēbens. Cik lielā mērā viņa grāmata “Koku slepenā dzīve” ir ietekmējusi tavas jaunās operas tapšanu?
Uz Vollēbena grāmatas ceturtā vāka ir teikts: izlasot šo, pastaigas mežā būs citādas. Un tas tā patiešām ir. Vollēbens atklāja man bezgala interesantu pasauli. Vēlāk es sāku meklēt arī citus pētījumus par augu dzīvi un uzzināju vēl daudz negaidītu lietu.
Tiesa, cilvēki ar vārdiem “atmiņa” un “saziņa” saprot ko nu kurš, līdz ar to var rasties arī pārpratumi.
Bet galvenais ir saprast, ka mežs nav statiska vienība, kokus patiešām saista mums neredzams tīklojums.
Šī tev ir jau otra koku opera. Kas ir tā zīle vai sēkliņa, no kuras sākās tavs operu mežs?
Viss sākās ar to, ka 2016. gadā Armands Siliņš, kamermūzikas brīvdabas festivāla “Sansusī” mākslinieciskais vadītājs, pajautāja, vai es būtu ar mieru izveidot jaundarbu viņa festivālam.
Es biju ar mieru, lai gan tajā brīdī vēl nezināju, ka tā būs opera. Devos uz festivāla norises vietu, izstaigājos pa mežu un pēkšņi sajutu vai ieraudzīju, ka dziedoņi ir koku galotnēs.
Tas jau sen zināms – latvieši dzīvo kokos.
Un dzied. (Smejas.) Jo vairāk par to domāju, jo spēcīgāk jutu, cik ļoti šī ideja mani aizrauj. Tad iedomājos, ka varētu skanēt arī perkusijas. Balss un sitaminstrumenti – tāds pirmatnīgs savienojums. Izstāstīju savu ieceri dramaturgam Andrim Kalnozolam, viņš uzrakstīja operas libretu. Tā dzima mūsu pirmā “Koku opera”.
Tās uzvedumam “Sansusī” bija atvēlēta ļoti liela platība, vairāk nekā trīs hektāri. Mums paveicās ar laiku. Bija augusta vidus, un tajā naktī lija zvaigžņu lietus.
Gaismu mākslinieki bija salikuši uz zemes mazas diodītes, kas radīja ilūziju, it kā debesis un zeme satiktos vienā plūsmā.
Skaisti. Nakts bija pavēsa, debesis skaidras, un tas viss radīja īpašu, gandrīz vai sirreālu sajūtu.
Pēc tam man piedāvāja šo projektu īstenot Somijā. Tika runāts, ka tas varētu notikt pēc diviem vai trim gadiem. Sapratu, ka tā būs jauna koku opera, cita.
Kā somu producenti uzzināja par tevi?
Maģiska sakritība. Viens no festivāla “Silence” rīkotājiem bija atbraucis uz “Sansusī”, dzirdēja tur mūsu pirmatskaņojumu un izstāstīja par to kolēģiem. Pēc tam mani uz sarunu uzaicināja “Mustarinda” direktors Anti Majava. Sākām braukt ekspedīcijās uz Somiju, lai izvēlētos norises vietu, sajustu vidi. Šī būs jau ceturtā reize, kad došos turp.
Kas ir tavi domubiedri?
Scenogrāfiju veido arhitekti Austris Mailītis un Roberta Fišere, mākslinieks Andris Eglītis, tērpu mākslinieki ir Mare Mastiņa-Pēterkopa un Rolands Pēterkops, skaņu režisors Tālis Timrots, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš. Libreta autors ir Andris Kalnozols, režisors Matīss Budovskis, diriģents Artūrs Gailis. Muzicēs Latvijas Radio kora grupa un kamermūzikas ansambļa mūziķi no Latvijas, kā arī Petcolda flautas virtuoze Anna Petrini no Zviedrijas.
Visi kokos?
Visi ne. Divas flautas kokos un četri dziedoņi. Pirms tam es katram pajautāju, vai nav bail no augstuma. Tas ir ļoti svarīgi. Šiem konkrētajiem nav bail. Un to, ka viņi ir kokos, nosaka ne jau mana iegriba, bet loma. Piemēram, kokā būs tenors Kārlis Rūtentāls, jo viņam uzticēta Zara loma. Mums ir arī sava pieredzējušu arboristu komanda, kas asistē un rūpējas par drošību.
Jaunās operas nosaukumā klāt nācis vārds “vējgāzes”.
Šoreiz operas pamatu veido koku cīņa ar vētru. Vētra ir galvenais dramaturģijas mezgla punkts.
Mums ir vairākas vēstījuma līnijas. Runājam par laika dimensijām un mūžību. Vecākais zināmais koks ir 9550 gadus veca egle, kas aug Zviedrijā. Prātam neaptverami. Kokiem visi procesi norisinās daudz lēnāk.
Runājam arī par to, cik svarīgi ir ļaut mežam dzīvot savu dzīvi. Nav nepieciešama mūsu radikāla iejaukšanās. Protams, nevar dzīvot pirmatnējā utopijā, taču, piemēram, Vollēbens, apsaimniekojot viņam uzticēto iecirkni Vācijā, iztiek bez ķimikālijām, smagās automašīnas viņa mežam netiek laistas ne tuvumā. Ja kāds stumbrs no meža tomēr jāizved, to saudzīgi paveic mežstrādnieki ar zirgiem.
Somijā mūsu pirmatskaņojums notiks vienā no pasaulē vecākajiem mežiem.
Tas ir aizsargājamā teritorijā. Daudzviet tur pat cilvēks nedrīkst spert kāju. Ja vētra izgāž kokus, tie tur tā arī paliek, tajos aug sēnes, apkārt veidojas pamežs. Ir jābūt vietām, kur mežam ļauj dzīvot savu dzīvi.
Tuvredzīgie un alkatīgie dabu izmanto. Viedie dabu kopj.
Precīzi! Tieši tā varētu formulēt mūsu projekta vēstījumu.
Ja kāds no Latvijas gribētu noklausīties pirmatskaņojumu klātienē, kādas ir iespējas?
Tie, kas būs laikus reģistrējušies, ar Somijas un Latvijas partneru gādību pirmatskaņojumu varēs apmeklēt bez maksas. Tātad ir tikai jātiek līdz norises vietai. Feisbukā ir lapa “Tree Opera” un “Koku opera Somijā: apmeklētāju grupa”, tur var uzzināt gan to, kā pieteikties bezmaksas ieejas kartes saņemšanai, gan par transporta un nakšņošanas iespējām. Var lidot uz Helsinkiem un tad ar autobusu doties uz Kajāni, var braukt ar auto. Tie, kas lasa angliski, informāciju var atrast arī mūsu mājas lapā www.metsanayttamo.fi. Savukārt tiem, kas uz Somiju netiks, vēlāk būs iespēja noskatīties operas ierakstu un dokumentālo filmu par šā projekta tapšanas gaitu, ko uzņem režisors Mārtiņš Grauds.
Kas skanēja tavā maģistrantūras gala eksāmenā?
Es rādīju 20 minūtes no jaunās “Koku operas”, tas ir lielās formas darbs 16 mūziķiem. Tad kompozīcija “Bieza migla zemi sedza”, ko dziedāja Valsts koris. Rādīju arī elektroakustisku skaņdarbu. Programma bija dažāda. Beigās ieskatam pievienoju arī nedaudz teātra mūzikas, taču tas bija tikai papildinājums. Akadēmijā teātra mūziku neuztver pārāk nopietni.
Nacionālajā teātrī Ingas Tropas režijā top izrāde “Alise Brīnumzemē”, kam tu raksti mūziku. Tātad tev šis žanrs tomēr ir tuvs.
Jā, protams! Pat ļoti! Pirmizrāde ir paredzēta 18. oktobrī. Priecājos par iespēju strādāt ar Ingu. Es viņu apbrīnoju un cienu par spēku, uzdrīkstēšanos un gudrību. Šis ir ļoti interesants projekts. “Alise Brīnumzemē” dod plašas instrumentu izvēles iespējas. Turklāt šī ir izrāde bērniem.
Un tam bērnam, kas katrā no mums. Ja vien neesam viņu iedzinuši kādā zemapziņas stūrī. Bet Alise – tas jau patiesībā ir ceļojums zemapziņas dzīlēs!
Cik labi! Arī Inga to redz līdzīgi. Un tieši tas mani uzrunā un aizrauj. Ne viss ir tāds, kā pirmajā brīdī izskatās. Režisore ar šo ideju rotaļājas gan stāstā, gan scenogrāfijā, ko veido Gints Gabrāns.
Reizi pa reizei tu arī dziedi. Nevis dušā, bet publiski.
(Smejas.) Arī pagājušo sestdien biju Ovīšos, tur Ovīšu bākā mēs ar Dāvi Eņģeli muzicējām. Tas ir mans hobijs. Sirdslieta. Mēs ar Dāvi esam kursabiedri, visus šos gadus plecu pie pleca mācījāmies. Dāvis ir muzikologs, strādā Latvijas Radio programmā “Klasika”. Viņa mamma aktrise Anta Eņģele dzied krievu romances. Un tad pēkšņi arī man radās interese par šo žanru. Sākās ar to, ka noskatījos Nastavševa izrādi “Peldošie – ceļojošie”. Man patika sudraba laikmeta sajūta, zūdošās krievu inteliģences šarms, īpašā gaisotne. Tajā pašā vakarā iededzu sveces un sāku mācīties krievu romances, pati savā nodabā. Pirmais koncerts bija draugiem mājās. Pēc tam sākām uzstāties publiski. Reizi pa reizei, kad dvēsele prasa.
Vai vēl atceries laiku, kad nepakam negribēji mācīties mūzikas skolā?
Ļoti labi atceros! Es pat atceros vietu, kur tētim teicu, ka negribu spēlēt klavieres. Tas bija Valmierā uz Gredzena ielas.
Un vēl es teicu: visi mūziķi ir nūģi, un meitenēm ir vilnas džemperi un garas bizes.
Tāds tolaik bija mans priekšstats. Man gribējās salikt spraužamadatas melnās biksēs un nokrāsot sarkanus matus. Nevis vilnas džemperi un garas bizes.
Nu re, tagad tev mugurā ir vilnas džemperis.
(Smejas.) Un gari mati, ko var sapīt bizēs.
Kādēļ aizgāji uz juristiem?
Mamma jau iebildīs, bet tā bija viņas stingrā roka. Es iestājos arī filozofos, jo tas man šķita interesanti, un vēsturniekos, jo man patika arheoloģija.
Iestājos trīs fakultātēs, visās izturēju konkursu, bet mamma novīpsnāja gan par filozofiem, gan par Vēstures fakultāti. Un tā es sāku studēt juristos.
Diezgan ātri sapratu, ka tas nav mans aicinājums. Bet mamma – un toreiz tas patiešām bija man svarīgi – pateica, ka ir jāpabeidz tas, ko esmu iesākusi. Taisnība jau viņai bija, tas disciplinē un radina pie kārtības. Taču bija grūti, jutos kā baltais zvirbulis. Lekciju laikā uzliku austiņas, klausījos mūziku un domāju, kāds varētu būt sastāvs jaunai grupai, kurā es gribētu dziedāt.
Vai to var apvienot?
Nevar! Tur jau tā lieta. Domas bija citur. Lidoja prom.
Juristus pabeidzu sekmīgi, bet ne spoži. Nebija motivācijas. Zinu, ka varētu daudz labāk, ja būtu gribējusi. Bet negribēju.
Tev tolaik bija labi atalgots darbs.
Ļoti labi atalgots. “Latvijas dzelzceļā” sāku strādāt jau studiju laikā vispirms par personāla inspektori Rīgas ceļu distancē, tad par prezidenta referenti.
Kas notika?
Nesen par to domāju.
Studējot juristos un strādājot, jutos tā, it kā es būtu noķerta un iesprostota.
Sākumā es vēl kaut kā mēģināju šo sajūtu noklusināt, taču tā kļuva arvien briesmīgāka. Vēlme izrauties bija tik stipra, ka vienā brīdī es vairs nejaudāju tikt ar to galā. Katru rītu, atnākot uz darbu, raudāju. No tā, cik bezpalīdzīga un nelaimīga es jutos.
Nekad neaizmirsīšu to skatu – man ir milzīgs kabinets ar milzīgiem logiem, pa kuriem redzu, kā iet vilcienu sastāvi. Un es stāvu un raudu. Un apceru to laiku, kad būšu citur.
Tas nebija viegls lēmums, jo man nebija nekādas ticības saviem spēkiem.
Pilnīgi nekādas. Man bija plosoša izmisuma sajūta un četras klases mūzikas skolā. Sapnis par Mūzikas akadēmiju šķita neiespējams. Gāju gar akadēmiju, riju asaras un nožēloju, ka viss ir nokavēts.
Dzīve kā vilciens iet garām…
(Smejas.) Jā! Un es tajā vilcienā nespēju ielēkt. Un tad es nonācu slimnīcā. Uz vairākām nedēļām. Ar nopietnu diagnozi. Man nebija sajūtas, ka es nomiršu, par to es tobrīd vispār nedomāju. Taču tieši tur un tieši tad es sapratu, ka šī ir mana dzīve un man pašai tā ir jādzīvo. Tanī brīdī es sev pateicu: tagad, tagad, tagad!
Draugi man uz slimnīcu atveda sintezatoru, un es sāku mācīties. Jā, slimnīcā notika lūzuma punkts. Slimība lika man saprast, kas jādara.
Īstenībā arī pirms tam, vēl “Dzelzceļā” strādājot, izvelkamajā panelī zem rakstāmgalda, kur citiem stāv datora klaviatūra, man bija sintezators. Kad priekšnieks izgāja un man bija brīvs laiks, es jau tur sāku risināt harmonijas uzdevumus.
Milzīgs paldies Rolandam Kronlakam! Draudzene, padzirdējusi par manu interesi un to, ka es mājās kautrīgi, nemācēdama īsti pierakstīt, biju sākusi komponēt, ieteica aiziet uz akadēmiju uz konsultāciju. Konsultācijas beigās es ieminējos: varbūt pēc gadiem pieciem es varētu mēģināt stāties… Uz ko Rolands atbildēja: nākamgad!
Tas man šķita gandrīz neiespējami. Bet es sāku mācīties – gan pati, gan ar privātskolotājiem.
Grūtākais jau ir solfedžo. Kā tiki galā?
Kādu laiku man bija solfedžo privātstundas katru dienu.
Iestājos ar zemāko pieļaujamo sekmīgo vērtējumu solfedžo un augstāko iespējamo vērtējumu kompozīcijā.
Un tad pamazām atzīmes arī citos priekšmetos kļuva arvien labākas.
Trešajā mācību gadā jau biju ierotējusi budžeta grupā. Paldies vecākiem, kas palīdzēja izturēt un atbalstīja mani ne vien emocionāli, bet arī finansiāli!
Akadēmija bija kā paradīze. Atceros, pirmās sesijas laikā mēs ar kursabiedreni mājās trijos četros naktī klausāmies dažādus skaņdarbus, jo nākamajā dienā eksāmens mūzikas literatūrā, jāatpazīst tēmas. Un es domāju: kas var būt skaistāks – visu nakti klausies mūziku un nākamajā dienā eksāmenā vienkārši pateikt, kas tas ir, kas skan! Šķita neticami, ka var būt arī tā.
Tāpēc nevajadzētu baidīties no skumjām. Tās nevajag tīši meklēt, bet brīžos, kad skumjas pašas mūs ir atradušas, ir vērts tās nevis noliegt, bet izdzīvot, jo arī skumjas, bezcerība un izmisums paplašina mūsu emociju spektru. Pēc tam prieku un visu to, kas spēj mūs aizraut un iedvesmot, izjūtam dziļāk, niansētāk.
Ko dari atelpas brīžos?
Man patīk pastaigas gar jūru vai pa mežu. Man patīk dabas skaņas. Ceļošana man ir svarīga lieta, cenšos reizi gadā aizbraukt kaut kur tālāk. Pagājušajā gadā mēnesi sabiju Peru un Bolīvijā, šogad – Marokā. Tomēr lielākoties es atpūšos, klausoties mūziku. Bieži klausos Bahu. Mani iedvesmo arī pasaules tautu mūzika. Īstenībā es klausos ļoti dažādu mūziku. Vienīgais, ko neklausos, ir popmūzika. Nevaru. Man ir tāda sajūta, ka no popmūzikas mirst smadzenes.
Ja vēlies ielūkoties un ieklausīties Annas apburtā meža skaņu tapšanā, spied ŠEIT
Un ŠEIT
Anna Ķirse
Komponiste.
Dzimusi 1988. gada 16. novembrī.
Latvijas Universitātē ieguvusi tiesību zinātņu bakalaura grādu.
Latvijas Mūzikas akadēmijā – kompozīcijas bakalaura un maģistra grādu.
Nominēta Purvīša balvai, saņēmusi Ķeniņa balvu (2018) un Mūzikas akadēmijas un “LMT” gada balvu (2019).
