– Es vairāk domāju par bēgļu krīzi Eiropā, kur viena puse saka: vajag uzņemt, otra puse: nekādā ziņā nevajag. Vienā no dzimšanas dienas intervijām pērn sacīji, ka, tavuprāt, šie bēgļi būtu lojālāki nekā daudzi krievvalodīgie, kuri šeit dzīvojuši gadu desmitiem. 3
– Savā ziņā jā, jo viņiem varētu prasīt ievērot striktus noteikumus: iemācīties latviešu valodu, ievērot likumus un vietējos paradumus. Ja jums nepatīk, var taču aizceļot kaut kur citur. Te būtu vērts noskaidrot, ko nozīmē vārds “krievs”. Vēlīnajā Staļina laikā tika īstenota ideja saplūdināt krieviskumu ar padomiskumu, ilgā rusifikācijas procesa gaitā tas notika, daudzas mazās tautības pārkrievojās, viņu identitāte ir tikai krievu valoda, un līdz ar to nacionālā identitāte ir pazudusi. Knuts Skujenieks savulaik teicis, ka krieviem ir impēriska, nevis nacionāla identitāte. Taču krievi ir ļoti dažādi, tāpat kā amerikāņi. Piemēram, tā dēvētie eiropeiskie krievi grib savu nacionālo identitāti, bet eiropeiskā izpratnē – viņi vēlas nodibināt nelielu Krieviju, ko varētu būvēt kā ikvienu demokrātisku valsti un kur varētu justies kā etniski krievi, jo krievi sevi ieplūdinājuši tajā padomju tautas kokteilī.
– Interesanti, ka tie cilvēki, kuri tagad iebrauc no Krievijas, daudz labprātāk apgūst latviešu valodu un daudz mazāk to uzskata par spaidiem un apvainojumu.
– Tā būtu ideāla situācija, ja cilvēki apgūtu latviešu valodu un kultūru un saglabātu arī savējo. Dažiem tas izdodas. Viņam nav jāatmet sava nacionālā identitāte, un viņš arī viegli pieņem latvisko. Mums, latviešiem, ir jāsaglabā sava identitāte, tas ir ļoti nozīmīgi, bet nevajag arī nevienu apvainot: neviens nav vainīgs, ka piedzimis par krievu, un, runājot par tiem, kas te sabrauca PSRS laikā, – tā bija valsts politika, viņus šurp sūtīja. Bet rezultāts, protams, ir bēdīgs. Cilvēki neapzināti uzskata, ka visas problēmas ar laiku var atrisināt, bet ir neatrisināmas problēmas un ar tām jāsadzīvo. Nav paraugu, kurā valstī tautību pretrunas būtu atrisinātas. Beļģijā? Absolūts sabrukums. Spānijā katalāņi – visur taču ir noslāņošanās pēc etniskā vai reliģiskā principa. Ja būtu masveida integrācijas paraugs, mēs tam varētu sekot, bet nav jau.
Man pašam iznāca apzināti izvēlēties identitāti, kas es esmu – krievs vai latvietis, jo senčos ir gan vieni, gan otri. Zinu, ko nozīmē mainīt identitāti, bet līdz ar to arī savu latviskumu vērtēju ļoti augstu, man negribētos būt kādas citas tautas loceklim. Saknes man ir gan Kurzemē, gan Vidzemē, gan Krievzemē (tāpēc tās liktenis man nav vienaldzīgs). Bet jūtos, protams, kā vidzemnieks, Kurzemē nekad neesmu ilgstoši dzīvojis. Kaivē netālu no Cēsīm man ir māja uz pusēm ar citu īpašnieku. Es dzejoju vairs tikai tur, Rīgā dzeju gandrīz vairs nerakstu.
– Un ko tu dari Rīgā?
– Nu kā, man taču iznāks romāns. “Muzejs”. Darbība notiek 70. gados, kad trīs gadus strādāju muzejā par zinātnisko līdzstrādnieku – gribu parādīt bohemizēto jauniešu domāšanas veidu un arī to padomju izjūtu, ka trūkst gaisa. Kāpēc tad mana paaudze ir izmirusi – kādēļ tik maz ir to, kuri vēl produktīvi darbojas literatūrā? Uldis Bērziņš, jā, Leons Briedis. Vispār, kad skatāmies latviešu dzeju, ir ļoti maz dzejnieku manā vecumā, kuri ir labi rakstījuši. Raini es jau esmu pārdzīvojis. Arvīds Skalbe, Roberts Mūks, Leons Briedis – viņš gan ir četrus gadus jaunāks. Uldis Bērziņš pērn dabūja Literatūras gada balvu dzejā, viņam ir vieglāk, viņš raksta tādu episkāku dzeju, tajā novadā viņam nav līdzinieku, viņš ir pat oriģinālāks par Jāni Steiku.
