“Man bija jākļūst par latvieti”. Saruna ar Jāni Rokpelni 3
Saruna ar Latvijas Literatūras gada balvas par mūža ieguldījumu saņēmēju dzejnieku Jāni Rokpelni .
Ar Jāni Rokpelni tiekamies otrdien, 22. martā, dienā, kad Eiropu pārņēmusi trauksme Briselē notikušo teroraktu dēļ. Dienas pirmo pusi esmu pavadījusi, hronoloģiski atspoguļojot notikumu secību, tādēļ šī aste velkas līdzi arī uz interviju.
– Daudzi cilvēki, kas uzdodas par dažādu tradicionālo kristīgo konfesiju sludinātājiem, internetā ik pa laikam ievieto Atklāsmes grāmatā balstītus apgalvojumus, ka šobrīd pasaulē notiekošais liecina par apokalipsi, par pastarās tiesas priekšvakaru. Kā tu kā kristietis vērtē šādus apgalvojumus?
J. Rokpelnis: – Esmu reformāts, kalvinists, piederu pie Latvijā nelielas konfesijas. Ko varu pateikt: kristietībā ir bezgala dažādi kulti, arī viltus pravieši, kuri sludina tūlītēju vai drīzu pasaules galu – to dzirdējām, kad tuvojās tūkstošgade, arī vēlāk – it īpaši – ja pasauli satricina postoši notikumi. Taču, ja atrodies stallī, tas nenozīmē, ka esi zirgs. Ja esi baznīcā, tas nenozīmē, ka esi kristietis.
– Bet kā tu pats skaties: vai mēs esam apokalipses priekšvakarā?
– Mateja evaņģēlijā 24:36 Kristus saka: “Bet to dienu vai stundu neviens nezina – nedz eņģeļi debesīs, nedz Dēls, vienīgi Tēvs.” Pat Kristus nezināja. Un ko nozīmē apokalipse? Tā ir Jaunās Derības Atklāsmes grāmata, tur aprakstīti dažādi globāli notikumi, kas var ilgt gadiem un gadsimtiem, tie ir un joprojām tiek dažādi interpretēti. Apokalipse ir arī poētisms – kaut kas briesmīgs, pasaule iet ellē. Bet jebkurš cilvēks mirst – tas notiek bez jebkādas apokalipses, un, lūdzu, tas viņam ir šīs pasaules gals. Ziņas, ko kristieši smeļas Bībelē, ir ļoti skopas. Tātad vairāk arī nevajag zināt. Bet cilvēks ir ļoti ziņkārīga būtne, visu ko grib zināt un interpretēt.
Ir tāds teiciens: “Māte dāvā dzīvību bērnam.” Taču māte dāvā arī nāvi. Un ne jau katrs, ja viņam piedāvātu šādu komplektu, to izvēlētos. Es zinu diezgan daudz cilvēku, kas savu dzīvi uzskata par lāstu.
– Ir taču bijuši posmi un laiki vēsturē, kad mierīgi līdzāspastāvējuši musulmaņi, ebreji un kristieši. Kāpēc tagad tā nevaram, kas par vainu?
– Nu, musulmaņi – šiīti un sunnīti – arī cietsirdīgi apkaro cits citu.
