“Man atrašanās divvientulībā ar ekskavatoru ir labākā meditācija!” Gundars Kalve par zivsaimniecību, Covid-19 un mūsu tautu 8
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Krustpils novada Kūku pagasta zemnieku saimniecības “Kalves” īpašnieks GUNDARS KALVE ir viens no lielākajiem un pazīstamākajiem Jēkabpils reģiona zemniekiem, īpaši slavēts par savu zivsaimniecību ar dīķu sistēmu, kas izveidota vecas cūku fermas vietā un kas vēl papildinās.
Taču vēl Kalve ir zemessargs ar krietnu stāžu, Jēkabpils Latviešu biedrības valdes loceklis un Nacionālās apvienības (NA) Jēkabpils reģiona nodaļas vadītājs, starp citu, arī agrākais Krustpils novada domes priekšsēdētājs.
Jūnija pašvaldību vēlēšanās piedalīties negrasās – tam neesot laika –, taču cer, ka Jēkabpils un Krustpils novadu apvienošana pēc teritoriālās reformas atstās pozitīvu iespaidu uz vēlēšanu iznākumu, jo stabils vairākums varētu būt latviskajām partijām. Jāpiebilst, ka Gundara Kalves vārds tika pieminēts arī noslēpumaini pazudušā Jēkabpils padomju lielgabala lietā.
Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas diena – 4. maijs ir klāt pie durvīm. Daudzi priecāsies, svinēs, bet, kā parasti, kāds arī šajā dienā teiks un rakstīs, ka “viss ir slikti”. Bet ko šī diena nozīmē jums?
G. Kalve: Es to lieku, ja tā var sacīt, vienā groziņā ar 18. novembri, kad nodibinājām savu valsti. Protams, šiem datumiem nevajadzētu savstarpēji konkurēt. Ja runā par čīkstētājiem, tad tādi vienmēr bijuši.
Šādiem cilvēkiem, kam iekšējā daba ir ņurdēt, varat dot jebko. Cits jautājums, vai šādos gadījumos aktīvāk nevajadzētu runāt ar cilvēkiem, kas ir darītāji. Savukārt tie ne vienmēr grib runāt. Tādēļ iznāk, ka skaļāk bļauj tie, kam nekad nekas nebūs labi, kamēr tie, kurus viss apmierina, šajā dienā iet druvā, jo 4. maijs lauksaimniekiem sakrīt ar sējas laiku, mežiniekiem ar mežu stādīšanas laiku, skolotājiem – eksāmenu gatavošanās laiku.
Darbu darītāji ar atrotītām piedurknēm ir savu pienākumu veikšanā, kamēr čīkstētāji klaudzina datorus interneta komentāros un nevar savus traukus pēc paēšanas nomazgāt.
Pirms dažām dienām valdība sprieda, vai nevajadzētu 2020. gadā atcelto 4. maija karaspēka parādi Daugavpilī šogad aizstāt ar simbolisku militārās tehnikas braucienu cauri pilsētai. Valdība Aizsardzības ministrijas priekšlikumu neatbalstīja. Būšot grūti ievērot Covid-19 normas.
Pandēmijas apstākļi ir tādi, kādi tie ir, tāpēc par parādi nevarēšu atbildēt ar “jā” vai “nē”. Bet, ja runājam plašāk, šobrīd cilvēki jau sāk šaubīties, vai mēs jebkad tiksim ārā no Covid-19 krīzes. Vai Latvijas ekonomika ir pietiekami stabila, lai atdotu pandēmijas laikā sataisītos parādus? Jautājumi var rasties ļoti dažādi, tajā skaitā par mūsu drošību. Ja militārā tehnika kā parādē izbrauktu cauri Daugavpilij, tie cilvēki, kam ir svarīga atbilde uz jautājumu, vai ar mums viss kārtībā, šo atbildi saņemtu.
Ja runājam par tiem, kam viss vienmēr slikti, tad starp viņiem būs tādi, kam Latvijas armijas parādīšanās ielās ir kā sarkana lupata, jo viņi labprātāk redzētu citu armiju citā ekipējumā. Tātad – ko mēs panākam ar armijas iziešanu ielās? Mēs radām pārliecību mūsu valsts patriotam, bet tiem, kas gaida “zaļos cilvēciņus”, mēs tāpat būsim ienaidnieki jebkurā gadījumā. Un viņu loģika un domāšana mani neinteresē. Man kā savas valsts patriotam ir svarīgi, lai pēc iespējas komfortablāk justos tie cilvēki, kas ir Latvijas patrioti vai gatavi strādāt mūsu valsts labā.
Nelaime tikai tā, ka mēs 4. maijā epidemioloģiskās normas ievērosim, bet ir šaubas, vai tās ievēros 9. maija svinētāji.
Jā, tā ir problēma, kas nav otršķirīga, turklāt ir ļoti dziļa. Rīgā, Liepājā, Daugavpilī, Rēzeknē un citur vairāk vai mazāk ir cilvēki, kas skatās citus TV kanālus un klausās citas radiostacijas nekā pamatnācija. Jautājums, vai esam pietiekami daudz strādājuši ar viņiem? Tā nav monolīta masa. Tur ir radikāļi, tur ir mērenie un tādi, kas labprāt iekļautos Latvijas sabiedrībā, bet ar viņiem nav runāts vai nav runāts pietiekami skaidri.
Ar šiem šaubīgajiem, kādiem padsmit procentiem no “piektās kolonnas”, vajadzētu runāt, un, tā tēlaini izsakoties, vajadzētu viņus izķeksēt ārā no 9. maija parādes un ielikt 4. maija parādē. Tas ir iespējams un neprasītu nemaz tik daudz pūļu. Ilgākā laika periodā arī ar pārējiem to varētu. Veids, kā to panākt, ir skolu un bērnudārzu latviskošana. Bērni ir tie, kas pat visradikālākajiem vecākiem liek paskatīties citādi uz lietām. Ja viņos sāks ienākt latviskā domāšana – latviešu draugi, latviskas sporta un ārpusklases nodarbības…
Šīs lietas ir nomaināmas vienā paaudzē. Protams, paliks radikālākā daļa, kas gaida “zaļos cilvēciņus”. Ar viņiem nekā nevarēs izdarīt. Vienīgais, nedrīkst ļaut tādiem uzrušināt augsni “zaļo cilvēciņu” sagaidīšanai. Droši vien arī Jēkabpilī šogad 9. maijā nāks, lai pierādītu, ka nav padevušies, kaut “puška” pazudusi.
Nu, bet, ja viņi grib pieminēt savus frontē sarkanās armijas pusē karojušos vectēvus vai radus un ja viņi nedzied “Katjušu” pilsētas centrā un neiet ar sarkaniem karogiem, bet noliek ziedus piemiņas vietā – lai viņi to dara. Man nav iebildumu ne pret krievu nāciju, ne valodu, bet man ir iebildumi pret šovinistiem.
Kopā ar partijas reģionālo nodaļu esat novadā pazīstams kā izcilu 16. marta Latviešu leģionāru piemiņas dienas pasākumu organizētājs Krustpils novadā.
Novadā rīkojām 16. marta pasākumus līdz 2019. gadam, kamēr bija leģionāri, kas tur varēja piedalīties. Sākām pirms kādiem 20 gadiem, kad pasākumos reāli varēja ierasties, ja nemaldos, maksimums 19 vīri. Ilgu laiku viņu skaits turējās ap 14–15. Pirms kādiem astoņiem gadiem vīri sāka strauji aiziet viņsaulē. 2018. gadā klāt bija vairs tikai divi leģionāri, tāpēc 2019. gads bija tāds noslēdzošais mūsu darba grupai, kurā bijām kādi desmit cilvēki. Pavilkām svītru, es gribētu teikt, labi, kvalitatīvi padarītam darbam.
Kādam Leģionāru diena varbūt ir, lai “paspodrinātu spalvas”, mums galvenais bija sumināt tos vīrus. Atsevišķos gados uz pasākumu sanāca pat ap 500 cilvēku. Parasti rīkojām Krustpils novada Sūnu skolā, bet pamazām izaugām līdz tādiem apjomiem, ka bija jātaisa Krustpils kultūras namā. Aicinājām viesmāksliniekus. Bija Jaunā Rīgas teātra aktieris Vilis Daudziņš ar “Vectēva” izrādi, bija vīru kopa “Vilki”.
Sākumā bija tā doma, ka nebūtu labi, ja 16. marts izbeigtos līdz ar pēdējo leģionāru, tāpēc sākām likt klāt nacionālos partizānus un viņu atbalstītājus, cilvēkus, kuri padomju okupācijas laikā bija pretojušies varai, – Bruno Javoišu, Konstantīnu Pupuru, bija no Igaunijas cilvēki, no Lietuvas.
Tomēr tad sapratām, ka tas viss kaut kā “ģenētiski” neiet kopā ar 16. martu. Solidāri pieņēmām lēmumu 2019. gadā visu noslēgt ar skaistu pasēdēšanu Zīlānu kultūras namā. Tagad jau otro gadu pēc kārtas, ņemot vērā Covid-19 apstākļus, braucām nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa un pēc tam uz Lesteni. Nekādu pēcpasākumu vairs nav, jo starp mums vairs nav leģionāru, ko godināt. Sevi godināt galīgi nebūtu prāta darbs.
Tagad diskutē, kuru datumu izvēlēties par Nacionālās pretošanās kustības atceres dienu – 1945. gada 2. marta Stompaku kauju vai 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes (LCP) Memorandu.
Negribētu būt tas, kurš kaut ko iesaka, bet mans viedoklis ir: neviena piemiņas diena, kas godina mūsu brīvības cīnītājus – vai tie būtu partizāni, vai LCP cilvēki vai citi, kas pretojās padomju okupācijas režīmam, – nav par daudz. Man personīgi šķiet, ka 17. marts izskatās nedaudz samāksloti un izskatās pēc mēģinājuma pietušēt 16. marta nozīmi. Bet 16. martu mēs neaizmirsīsim. Starp citu, esam izveidojuši organizāciju “Latviešu leģiona draugu klubs”, kam ir nodaļas visos Latvijas novados – Vidzemē, Kurzemē, Zemgalē, Latgalē, arī Rīgā.
Ja sametīsim visu kopā – leģionārus, Īles bunkuru, LCP, trimdas politiķus, tad tur vajadzēs skaidrojošo vārdnīcu, lai izskaidrotu, kas tā par dienu. Ar 16. martu viss ir skaidrs. Es nenoliedzu 17. martu, bet tajā dienā jāgodina LCP Memoranda parakstītāji. Sasiet to kopā ar visu brīvības cīnītāju dienu? Nē. Drīzāk jau 2. marta Stompaku kauja. Ja Saeimā tā nolems, brauksim 2. martā uz Viļaku, Tilžas pagastu, vai kur nu būs tā galvenā Stompaku kaujas pieminēšanas vieta.
Iepriekš intervijās esat pieminējis, ka jums senčos ir gleznotāji Pēteris Kalve (1882–1913) un viņa brālis Kārlis Kalve (1877–1903).
Viņi ir mana vecvectēva brāļi. Abi agri nomira. Viens dabūja tuberkulozi mākslas studiju laikā Pēterburgā, otrs saslima ar, kā tajā laikā teica, diloni, Tērbatā. Mūsu dzimtas mājās, kas vēl tagad saglabājušās, viesojušies rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš, Krišjānis Barons, diriģents Teodors Kalniņš. Vecvectēvs Jēkabs dzimtā bija pēdējais zemnieks pirms manis, jo pa vidu vēl bija skolotāji, inženieri un citu profesiju pārstāvji, kuri savu dzīvi nesaistīja ar laukiem. Sanāk, esmu pirmais lauksaimnieks pēc četru paaudžu pārrāvuma.
Tas ir interesanti, ka, nomirstot Pēterim un Kārlim, viņš uzrakstīja vēstuli nākamajiem dzimtas turpinātājiem un paslēpa to aiz paštaisītā spoguļa ošakoka rāmī. Kad kari gāja pāri, gleznas un citas vērtības atstāja mājās, bet to spoguli, gluži kā juzdami, vadāja līdzi bēgļu gaitās.
Pagāja ap 70 gadu, līdz vectēvs izdomāja restaurēt Jēkaba atstāto spoguli. Atvēra vaļā – bet tur vēstule! Iedomājieties – ja viņi toreiz būtu izdomājuši ņemt līdzi gleznas, nevis spoguli! Mūsu mājā 1945. gada rudenī ierīkoja skolu, bet ar gleznām kurināja krāsnis. Eļļains audekls ļoti labi dega. Tagad Nacionālajā mākslas muzejā ir tikai kāds padsmits Kalvju gleznu.
Pašam laikam arī kāds mākslinieka gēns, ja esat dzejas rakstījis…
Darbojos Jēkabpils interešu apvienībā “Literāts” no 1991. līdz 1995. gadam. Rakstīju dzejoļus.
Esmu arī vienu grāmatu uzrakstījis – mūsu dzimtas likteņstāstu pēc 1941. gada 14. jūnija izsūtīšanas “Līnis”. Pēc bibliotēku un grāmatnīcu statistikas 2009. gadā tā bija visvairāk lasītā grāmata toreizējā Jēkabpils rajonā. Dažus tēlus tur piedomāju, bet kopumā tas ir par manu dzimtu.
Dzejoļu laiks beidzās, kad sāka augt mana zemnieku saimniecība. Dzejām vairs laika nepietika. Lai rakstītu dzejoli, vajag tādu koncentrētu emocionālu lādiņu. Grāmata “Līnis” tapa, kad piedzima mana trešā meita Loreta. Tad sanāca tā vairāk viņu auklēt, un tieši Loreta man deva sapratni, ko nozīmē tētim turēt uz rokām meitu. Tās emocijas daļēji ieliku tajā grāmatā.
Bet kā ir ar zemnieku saimniecības vadīšanas apvienošanu ar politiskām aktivitātēm?
Nebalotējos ne šajās, ne iepriekšējās pašvaldību vēlēšanās. Tā pa īstam politikā biju iekšā tikai vienu reizi – 2013. gada pašvaldību vēlēšanās, kad Nacionālā apvienība saņēma labāko rezultātu Krustpils novadā. Tā bija diezgan liela atklāsme, ka bez pašvaldības resursiem, bez iespējas sevi pareklamēt saņēmām ļoti labu rezultātu. Es tur nepretendēju ne uz kādiem amatiem, jo zemnieku saimniecība tāpat prasa lielu atdevi un laiku. Biju trīspadsmitais sarakstā. Tomēr vēlēšanās mani izcēla kā pirmo.
Man teica: nu ja jau tev cilvēki tik daudz plusus salikuši, tad vadi šo novadu. Nekas cits neatlika. Biju novada domes priekšsēdētājs no 2013. līdz 2015. gada janvārim. Saimniecība bija jāatstāj puišiem, kas palika uz vietas kā darbu vadītāji, izpilddirektori un plānotāji. Tikos ar viņiem pat ļoti reti, jo visu laiku paņēma novada lietas.
Bet laikam esmu cilvēks, kas visu laiž caur sirdi un mēģinu visu izanalizēt arī tad, ja tas būtu jādara kādam citam. Un tā, precīzi pēc gada dabūju infarktu. Ārsts Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā man teica: sirds tev atbilst sportista parametriem, bet galvā gan tev, vecīt… Nu, nevar sevi nodzīt par to, kur varbūt pat neko nevari izdarīt!
Tad sapratu, ka arī otrs infarkts vairs nav aiz kalniem, un uzreiz pēc Jaunā gada uzrakstīju, ka atkāpjos no priekšsēdētāja amata. Bet tā gada laikā, esot par priekšsēdētāju, sapratu vienu lietu – nelielā novadā priekšsēdētāja vietnieks mierīgi var būt ārštata cilvēks, kas nesaņem algu pastāvīgi, bet aizstāj priekšsēdētāju atvaļinājuma laikā vai citos gadījumos. Tā var ietaupīt gan pašvaldību līdzekļus, gan nezaudēt kvalitatīvu darbu novadā.
Tad vajag cilvēku, kas strādā aiz pārliecības.
Šaubu nav! Ja ej uz novadu strādāt, lai apmierinātu savu varaskāri, un tādi gadījumi arī ir bijuši, vai lai aizlāpītu savu neveiksmīgo uzņēmējdarbību, tad tas neko labu nevēsta. Man tajā brīdī jau bija veiksmīga zemnieku saimniecība, ar kuru lepojās Zemkopības ministrijā. Man nekas tāds nebija aktuāls, nebija vēlēšanās apliecināties novada varas jomā, kuru es sākumā nemaz nepārzināju. Cilvēkam jādara tas, ko viņš vislabāk māk un saprot.
Taču Gundars Kalve ir arī NA Jēkabpils reģiona nodaļas vadītājs.
Tādā līmenī es varu darboties. Manam darbam saimniecībā tas netraucē. Tas paņem apmēram stundu nedēļā, kad satiekamies “zūmā” un pārrunājam plānus. Idejas jau pamatā rodas, vienam esot, nevis publiski uzstājoties. Redziet, man ļoti patīk rakt, strādāt ar ekskavatoru. Man ir pietiekami liela saimniecība, lai es varētu dot to darbu darīt kādam ekskavatoristam, bet visi tie dambji un dīķi, ko redzat ap saimniecību, ir manis paša veidoti. Un ko tad dara cilvēks, kad viņš rok? Domā, pēta dabu!
Ja kādam jāiet pie psihoterapeita, tad man atrašanās divvientulībā ar ekskavatoru ir labākā meditācija. Rokot var domāt par dažādiem tematiem – gan kā attīstīt akvakultūru, gan kā augkopībā kaut ko uzlabot, gan kas notiek ar Covid-19, gan mūsu tautu. Nu un, protams, es tad domāju arī, ko vajadzētu darīt partijas reģionālajai nodaļai.
Esat vēl arī Jēkabpils Latviešu biedrības valdes loceklis. Tur tāpat ir Dainis Īvāns. Kādi ir biedrības uzdevumi?
Jēkabpils Latviešu biedrību dibināja žurnāliste un mūsu atmodas laika simbols Māra Grīnberga. Diemžēl Māra pāragri aizgāja viņsaulē. Viņas ideja bija, ka biedrība veido sabiedrisko domu dažādos latviešiem svarīgos jautājumos. Viens no centrālajiem jautājumiem bija tā padomju lielgabala noņemšana. Gājām likumīgos ceļus, runājām ar pašvaldības vadītājiem, deputātiem.
Bet īsti labi nesanāca. Jēkabpils dome vienmēr bijusi diezgan sašķelta. Ir stabila pozīcija un opozīcija, un politiski jūtīgi jautājumi nebija atrisināmi bez “Saskaņas” balsīm. Mēs apzinājāmies, ka “Saskaņa” šādās kombinācijās vienmēr būs klāt. Skaidrs, ka latviskie spēki domē teica – jā, lielgabala problēma jārisina, bet reāli neko nevarēja atrisināt, jo pozīcija bija sastiķēta ar “Saskaņu”. Bet citādi mūsu uzdevums ir organizēt dažādas konferences, nacionālpatriotiskus pasākumus, būt aktīviem, runāt ar pilsētas vadību, iedzīvotāju grupām.
Zudušā padomju lielgabala lieta šķiet apklususi.
Viss ir klusi un mierīgi.
Lielgabals guļ Daugavā?
Tas tur guļ uz neatgriešanos. Daugava ir gara un dziļa upe. Ja paskatīsieties ziņās, tad redzēsiet, ka lielgabals pazuda 24. februāra agrā rītā, bet 27. februārī sākās pali. Tas sakrita ar laiku, kad no Baltkrievijas nāca lieli ledus blāķi. Ledus bija kādus 30 cm biezs, un pali bija ievērojami. Seklākajās vietās ledi sablīvējas līdz gultnei un kā ar slotu izmēž visu tīru. Visu no upes dibena aizslauka tālāk vai pārklāj ar smiltīm.
