Anna Žīgure: Valdības veidošana kā sliktu amatieru farss 48
Partijas “Vienotība” un LR Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa izteikusies, ka viņai ir kauns par Latvijas valdības veidošanas procesu. Man arī ir kauns par to, tāpat kā par daudzām lietām Latvijā, kas tiek dīvaini “kruķītas”. Šis kauns ir iekšpolitisks un ārpolitisks, jo esam taču, tā teikt, visas pasaules labvēļu un arī nelabvēļu acu priekšā.
Mans kauns, iespējams, mazliet atšķiras no Solvitas Āboltiņas kauna, jo nedomāju: tikai viena partija vainojama pie tā, ka Latvija sevi parādījusi kā gandrīz vai impotentu valsts varas veidojumu. Nelabi paliek, to visu atceroties, ieskaitot Valsts prezidenta izteicienus pagājušajā rudenī. Grūti iedomāties kādu citu valsti uz šīs pasaules, kur pirmā persona atļautos zākāties par valdību tādiem vārdiem, kādus lietojis Andris Bērziņš, to diskreditējot visu acu priekšā?
Pēc Valda Dombrovska atkāpšanās, kas, pēc sabiedrības domām, notika visai miglainos apstākļos, neskaidri ir arī turpmākie pie varas esošo gājieni. Pirmkārt, kāpēc “Vienotība” par savu Ministru prezidenta kandidātu izvirzīja Arti Pabriku, zinot, ka Valsts prezidentam viņš ir kā vērša acu priekšā nozibināta sarkana lupata? Kāpēc “Vienotība” tik viegli atteicās no Pabrika? Kāpēc S. Āboltiņa nepiekrita kandidēt Ministru prezidenta amatam, kas viņai tiešām būtu pienācies? Skaidrojumi nemaz nepārliecina, īpaši ja politiķe plāno turpināt politisko karjeru Latvijā.
Tikko Laimdota Straujuma no Valsts prezidenta saņēma novēlējumu “Lai tev veicas!”, sākās patiesās batālijas. Cik nožēlojami rīkojās “Vienotība”, galu galā upurējot savu Ministru prezidenta kandidātu un negaidīti atstājot viņu bez aizsardzības ministra posteņa. Vai viņš ministra pienākumus nepildīja godprātīgi? Tiesa, prezidentam Artis Pabriks negāja pie sirds, bet vai Raimonds Vējonis, kurš savulaik netika galā pat ar latvāņiem Latvijas laukos, piepeši būtu kļuvis tik varošs, ka spēs garantēt mūsu valsts drošību? Kā lai vēlētāji tam notic? Vai viņš, kurš deva atļauju Šleseram savā īpašumā Jūrmalā pavirzīt sarkano līniju uz jūras pusi, spēs nosargāt mūsu valsts robežas?
ZZS nespējot tikt galā ar Izglītības ministriju, un izglītības politikā neviens no šīs partijas neesot kvalificējies. To dzirdot, pirmskara Zemnieku savienības vadītāji noteikti pagriežas kapā uz otriem sāniem! Ak, cik nožēlojami ir kādreizējās LZS mantinieki… Varbūt viņi tikai viltīgi izmanto par valsti domājošās un upurus nesušās partijas vārdu. Kāds kauns! Kāpēc lai viņi prastu vadīt Vides un pašvaldību ministriju, veidot vides un pašvaldības politiku, kā iecerējuši? Varbūt ZZS vēl nav metusi savas cerības krūmos? Varbūt pats Ventspils mērs vēl cer uz uzvaru, jo tik daudz enerģijas un līdzekļu šajos gados patērēts, cenšoties novirzīt Latviju pa sev vēlamu ceļu.
Nacionālā apvienība un Reformu partija rāmi noskatījušās uz pārējo cīņām, jo viņi ir droši, turklāt pamatoti – RP ministri strādājuši godam, un tikpat godam turējušies NA ministri, īpaši tieslietu ministrs Jānis Bordāns. Patiesībā jāatzīst, ka tik godīgas un varošas valdības, kā bija Valda Dombrovska valdība, atjaunotās Latvijas gados nav bijis.
Nožēlojamā svepstēšana par profesionāļiem vai profesionālas valdības meklējumiem neiztur nekādu kritiku. Patiesībā tas ir sliktu amatieru farss, kas pašlaik risinās Latvijā.
Ko vēlētāji sagaida no tuvākās nākotnes? To, lai Ministru prezidentei Laimdotai Straujumai pietiktu gara spēka izvēlēties nevis kādiem shēmotājiem vēlamus kadrus, bet tādus ministrus, kas spēs garantēt Latvijas drošību un ilglaicīgu sekmīgu attīstību. Lai pie teikšanas nenonāktu tie, kas, ilgstoši apzagdami valsti, jau ir piepildījuši un vēl gribētu pildīt savas un savējo kabatas, bet gan tādi cilvēki, kas domā par valsts un tās iedzīvotāju labumu. Ja tas izdosies, varam būt pārliecināti, ka vēlētāji to pratīs novērtēt arī rudenī Saeimas vēlēšanās.
