Mamma, mīļā, tā nav. Mēs strīdamies, jo uzskatām, ka mūsu teritorijā ir savi noteikumi, un tie jāievēro. Jā, iespējams, viss jādara citādi, bet mums ir vajadzīgs tieši tā un tas darbojas, dod vēlamo rezultātu, nes augļus. Nepareizi vārītā zupa ir garšīga, nepareizi tīrītā māja ir tīra, nepareizi ārstētie bērni ir veseli. Astoņi miljardi cilvēku uz planētas tevi nepazīst, bet starp tiem tāpat ir ļoti daudz laimīgu cilvēku – tātad, tavi padomi – nav vienīgais gudrības avots. Tev ir brīnišķīga pieredze, bet tā ir tava personiskā, un kaut tu simtiem reižu būtu aplējusies ar karstu ūdeni, es nesapratīšu, kas ir “karsts”, jo tā nebiju es. Un varbūt man ir atšķirīgs sāpju slieksnis, un tur, kur tev ir sāpīgi, man vēl ir normāli. Tu mums devi visu savu dzīvi, labprātīgi, neatstājot neko sev un nemēģinot darīt citādi, bet tas, ko devi mums – tā ir tava dzīve, un nevar taču būt, ka pretī sagaidi mūsu dzīvi? Jā, bērnībā mēs bijām citādi, jo bijām maziņi, bet tagad man ir trīsdesmit trīs, brālim četrdesmit septiņi, un, ja cilvēks tādos gados ir tāds pats kā trīs un septiņos, viņam uzstāda diagnozi un piešķir invaliditāti. 0