Tu mani nogalini 0
Ceturto stundu sēž tumšā virtuvē, neieslēdz gaismu, neko neēd, nedzer, nestaigā. Dēls jautā, kas noticis ar vecmāmiņu. Bet es nepareizi gatavoju zivi, es sekoju šefpavāra iedotai receptei, savā virtuvē savā brīvajā laikā. Es uzdrošinos teikt “Mammu, tā man ir ērti”, un atteikties no prasības ļaut viņai man parādīt, kā tas darāms, jo viņa tādu zivi gatavojusi jau simts miljoniem reižu.
Mamma – tā neesmu es. Tu pati nogalini sevi, turpinot cerēt uz mani un manu brāli. Tu nogalini sevi, izdomājot scenārijus mūsu dzīvei un neredzot tos īstenojamies. Tu raudi naktīs par to, ka viss noticis ne tā, kā tu sapņoji, bet vai tad viss ir noticis slikti? Kurš no mums ir darījis ko nelikumīgu savā dzīvē? Varbūt mēs esam kļuvuši antisociāli elementi? Nokļuvuši sabiedrības padibenēs? Mīdām universālās morāles likumus? Nogalinājuši, zaguši, iekārojuši neatļauto? Mūsu bērni ir veseli, mūsu ģimenes ir stipras, mūsu mājās ir miers un saticība, mūsu dvēseles nav melnas, bet ir godīgas. Es gatavoju zivi pa savam, bet šķiet, ka tā izdevās – kas gan tur nogalinošs? Mamma, nenogalini sevi vairāk, izskatās – viss nav pēc taviem scenārijiem, bet viss ir labi.
Pagaidi vien – gan nonāksi manā vietā
Un turpinājumā: tavi bērni arī tevi ienīdīs, viņi vienkārši atcerēsies, ka pret māti jāizturas tieši tā.
Nē, māt, nenonākšu. Es neesmu tavā vietā, jo tā ir aizņemta ar tevi. Lai būtu tavā vietā, man vajadzētu precīzi atkārtot tavu ceļu. Es vairs to neatkārtošu. Un es neplānoju. Un, ja bērni ienīdīs mani, tad ne tāpēc, ka es strīdējos ar vecmāmiņu, bet tāpēc, ka es nepareizi izturējos pret viņiem.
Tu man neuzticies
Dusmojas, raud. Dodoties pie ārsta, nosaucu aizliegumus mūsu mājā. Izmētāt rotaļlietas drīkst. Rotaļāties ar ūdeni izlietnē drīkst. Staigāt kaili drīkst. Nedrīkst mētāt bumbu virtuvē, jo tur ir skapja stikli un plīts, nevar sēdēt uz palodzes. Nē, ne tāpēc, ka māte bārsies, bet tāpēc, ka tas ir bīstami. Nē, maniem bērniem nav jābaidās no soda. Nē, viņam ir tiesības atteikties no pusdienām vai T-krekla. Nē, es uzstāju.
Mamma – tā nav neuzticība. Vienkārši tu nedzīvo kopā ar mums un nezini mūsu noteikumus. Es nezinu, kādu iemeslu dēļ tu pieņēmi savus pedagoģiskos lēmumus, bet es esmu labi informēta par saviem lēmumu motīviem. Es tev uzticos. Tāpēc es atstāju bērnu ar tevi, neskatoties uz to, ka tu viņu redzi trešo reizi dzīvē. Bet, lūdzu, mans bērns – mani noteikumi. Jā, tu izaudzināji divus. Bet nez kāpēc neesi sajūsmināta par viņiem.
Jūs nedzirdat mani
Mēs dzirdam. Mums vienkārši nepatīk visu laiku klausīties, ka esam, maigi sakot, ne tie labākie. Es vēlētos dzirdēt vārdus “garšīga kafija”, nevis “kafija garšīga, bet vispār jau tā jāgatavo citādi”. Saki man – “meitiņ, tu izskaties lieliski”, nevis “agrāk tu tā neapcirpi matus”. Saki manam brālim, ka viņam palaimējies ar sievu, un neatgādini viņam, ka pirms šīs laulības viņš trīs reizes šķīries.
Jūs mani nemīlat
Mēs tevi mīlam. Tikai mīlestība – ir ne tikai “jā, mamma.” Mīlestība – ir tad, kad tu saki “nē”, un tev nav bail.
“Jūs ar mani strīdaties”“Tas ir jādara citādi”
“Man ir pieredze, es zinu labāk”
“Es visu dzīvi esmu jums atdevusi”
“Es atceros, ka maziņi būdami bijāt pavisam citādi”
“Ja bērnu klātbūtnē strīdas ar vecmāmiņu, bērni vecmāmiņu nemīlēs”
“Es pie jums nekad vairs nebraukšu”
