Klīniskā psiholoģe Linda Blēra saka, ka bērnus līdz septiņu gadu vecumam ļoti vilina šie ģimenes stāsti. “Pirmajos gados bērni darbojas, lai izveidotu un izprastu savu identitāti. Stāsti par viņiem un viņu ģimenēm ļauj justies droši, palīdz piederēt un noskaidrot, kas viņi ir,” atklāj Blēra. 0
Kā vecākiem jums ir nepieciešams laiks un gatavība runāt par šiem stāstiem. Ne tikai jūsu stāstu saturs ļaus bērnam just pamatu zem kājām un būt pārliecinošam, saikni ar bērnu stiprinās arī vienkārša sēdēšana cieši kopā, smiešanās un runāšanās.
Nacionālā lasītspējas fonda direktors Džonatans Duglass iesaka šādas lietas, kas palīdzēs atraisīt stāstu stāstīšanu ģimenē:
* Nekad nav par agru sākt dalīties ar ģimenes stāstiem. Pētījumi rāda, bērni līdz piecu gadu vecumam “ar vārdiem nabadzīgās” ģimenēs ir dzirdējuši aptuveni par 30 miljoniem vārdu mazāk nekā viņu vienaudži, un tas attur viņus no izteikšanās skolā. Turklāt pusaudžiem, kuru ģimenēs regulāri tiek runāts par tās vēsturi, ir augstāks pašvērtējums, spēcīgāka pašizteikšanās, labākas manieres un lielāks elastīgums.
* Visās ģimenēs ir tradīcijas un stāsti par tām! Ja jūsu tradīcijas sakņojas vēsturē, tad mudiniet bērnus tās pētīt un uzzināt visu, ko viņi spēj. Ļaujiet bērniem par tradīcijām runāt ar tik daudz ģimenes locekļiem, cik vien iespējams, sākot ar vecvecākiem līdz pat tantēm, onkuļiem un māsīcām.
* Izveidojiet ģimenes atmiņu kasti un piepildiet to ar priekšmetiem un attēliem, kas atgādina par svarīgākajiem notikumiem un momentiem. Ik reizi, kad atvērsiet kasti, izmantojiet priekšmetus, lai atklātu ģimenes atmiņas.
* Ja jūsu bērns ir nonācis sarežģītā situācijā, kurā esat bijis arī jūs, nebaidieties dalīties ar savu pieredzi. Ģimenes stāsti ļauj bērniem uzzināt par spēcīgām emocijām un droši tikt galā ar dzīves izaicinājumiem.
Taču ir arī kāds brīdinājums. Linda Blēra uzsver, ka bērnus pusaudžu vecumā vairs tik ļoti neinteresē ģimenes leģendas. “Šajā vecumā viņus vairāk interesē jautājums – “Kas es esmu?”– attiecībā pret vienaudžiem. Tādēļ, lūdzu, pārtrauciet stāstīt, ja redzat, kā viņi vaikstās un izbola acis!” Tādēļ krājiet ģimenes stāstus tad, kad ir tāda iespēja.
Lūk, vairāki vecāki dalījās ar stāstiem, kurus viņu bērni mīl klausīties vēl un vēl.
“Maniem bērniem patīk klausīties no jauna stāstu par to, ka jaunākā pirmo reizi lika kopā vārdu savienojumu: “Ej prom…” (ar gari stieptu, traģisku uzsvaru uz patskaņiem). Viņa bija tik neapmierināta ar to, ka tika ignorēta savā augstajā krēslā mazās māsiņas dēļ.” Emma
“Mani bērni mīl klausīties, kā mana mamma stāsta par visai nevainīgām lietām, ko darīju bērnībā, piemēram, kā pavērsu dārza laistāmo šļūteni pret divstāvu tūristu autobusa otro stāvu, kas kursēja gar mūsu mājām, vai arī par to, kā situ pa viņas roku, lai pievērstu sev uzmanību!” Olīvija
“Mans mīļākais stāsts ir par vecmāmiņas pēdējo suni, Grisvaldu, kurš pat brauca ar autobusu uz Norviču. Tas bija zelta retrīvers, un visi šoferi viņu pazina un ielaida autobusā, sakot: “Labrīt, Grisvald!” Viņš izkāpa Norvičas centrā, mazliet pastaigājās un devās atpakaļ uz mājām. Es domāju, ka šis stāsts ir pamatīgi pārspīlēts, taču esmu dzirdējusi to tik daudz reižu no dažādiem ģimenes locekļiem, ka tas ir kļuvis par īstenību.” Klaudija
“Mans dēls mīl klausīties stāstus par nerātnībām, ko darījuši ģimenes locekļi bērnībā. Manam tētim un viņa draugam skolas laboratorijā izdevās pagatavot nitgroglicerīnu un ugunsdzēsējs ļoti uzmanīgi iznesa to uz skolas futbola laukumu, kur to varēja droši uzspridzināt. Šis stāsts ir stāstīts tik daudz reižu, ka mans dēls to attiecināja uz savu skolotāju 7.klasē, kad viņi diskutēja par bīstamām ķīmiskām vielām!” Džo
“Manam dēlam patīk klausīties stāstu par to, kā viņš ar rozā flomāsteru krāsoja savas mazās māsiņas matus, lai saskaņotu tos ar viņas drēbītēm.” Fiona
Avots: huffingtonpost.co.uk
