Mammu, pastāsti par savu bērnību… Kāpēc ir svarīgi stāstīt bērniem ģimenes stāstus 0
Ģimenē ikvienam ir savi stāsti, kurus bērni mīl klausīties. Smieklīgi atgadījumi, kad viņi bija mazāki (viņiem patīk būt zvaigznes lomā), tas, kā viņu vecāki satikās, nerātnas lietas, ko vecāki darīja viņu vecumā – tie ir stāsti, kurus tavi bērni nekad nenogurst klausīties.
Tātad – kāpēc bērniem tik ļoti iet sirds šādu stāstu stāstīšana un pārstāstīšana?
“Bērni ir centrēti uz sevi, tāpēc jebkurš stāsts, kurā viņi ir iesaistīti, ir ļoti pievilcīgs. Klausīšanās par to, kādi ģimenes locekļi bija jaunībā, ko viņi piedzīvoja, kāda bija dzīve toreiz, kad viss bija citādi, rosina iztēli, un atšķirība starp to, kāds pieaugušais ir stāstā un kāds tagad, var izraisīt izbrīnu un pārsteigumu,” skaidro psiholoģe un bērnu audzināšanas eksperte Klēra Helsija.
Tam piekrīt Lielbritānijas Stāstu biedrības direktors Pols Džeksons: “Personīgi stāsti ir ļoti iedarbīgi un var stiprināt ģimenes saites. Klausītājam ir personiska saikne ar šiem atmiņu stāstiem. Pat jautājums – “Vai tu atceries, kas notika?” – var izraisīt atmiņas un emocionālu reakciju.”
Taču šie ģimenes stāsti ir svarīgi arī bērna attīstībai un pašapziņai. Vairāki psiholoģiskie pētījumi liecina – jo vairāk bērni zina par savas ģimenes vēsturi, jo veiksmīgāk viņi spēj kontrolēt savu dzīvi, jo augstāka viņu pašapziņa un jo vairāk viņi paļaujas uz savu ģimeni.
Kādā pētījumā bērniem tika uzdoti šādi jautājumi: Vai tu zini, kur uzauga tavi vecvecāki? Vai tu zini, kur mācījās tava mamma un tētis? Vai tu zini, kur tavi vecāki satikās? Vai tavā ģimenē kādam ir bijusi smaga slimība vai noticis kaut kas patiešām šausmīgs? Vai zini savas piedzimšanas stāstu? Izrādījās, ka šie 20 jautājumi “Vai tu zini? ir labākie bērna emocionālās veselības un laimes indikatori.
“Mūsu identitāte ir cieši saistīta ar mūsu ģimeni un tās vēsturi, ne tikai pēc izcelšanās, bet arī pēc tādām rakstura īpašībām kā piedzīvojumu kāre, drosme, radošums, arī ģimenes locekļu nodarbošanās un sasniegumi. Ģimeņu stāsti pastiprina šīs dzimtas īpašības un visātrāk, visvienkāršāk veido saikni starp paaudzēm, jo stāstā bērnam tiek pavēstīts par to, kas tam ir kopīgs ar vecākiem vai citiem radiniekiem,” norāda grāmatas “Bērns gadu pēc gada” līdzautore Klēra Helsija.
“Kopīgu pagātni, pieredzi un rakstura īpašības var cieši nostiprināt ģimenes vēsturē vai stāstos. Protams, var izcelt arī atšķirības un tās integrēt ģimenes identitātē. Stāsti veido ģimenes tradīcijas un rituālus, ja stāstāt stāstus svinību vai svētku laikā.”
Nacionālā lasītspējas fonda direktors Džonatans Duglass atzīst, ka visās ģimenēs ir stāsti, kurus stāstīt, un ka visiem bērniem patīk tos klausīties.
“Stāsti, kurus bērni lasa grāmatās, palīdz tiem kļūt par citu cilvēku pasaules daļu, bet stāsti, kurus mazie dzird no savas ģimenes locekļiem, palīdz izprast viņu pašu pasauli, saprast, kas viņi ir un no kurienes cēlušies un kur viņi varētu doties. Mūsu bērnības stāsti veido cilvēkus, par kuriem mēs kļūstam, un pasauli, kuru mēs radām,” saka Duglass.
“Dalīšanās ar ģimenes stāstiem veicinās jūsu bērna emocionālo attīstību, kā arī sagādās prieku un sniegs iedvesmu. Vēl jo vairāk, stāsti stiprinās jūsu attiecības ar bērniem un, kā mēs zinām, tas palīdz bērniem attīstīt elastīgumu un paļāvību, kas nepieciešams panākumu gūšanai dzīvē.”
