“Mammu, palīdzi man!” kliedza bērna balss manā telefonā. Stāsts par to, kā krāpnieki izmanto mūsu lielākās bailes
0
“Policija meklēs krāpniekus, kas VUGD vārdā izplata viltus paziņojumus par patvertņu reģistrēšanu”, “Aizturēta krāpniece, kas devās uz mājām pie saviem upuriem, lai paņemtu naudu “negadījumā cietušam radiniekam”” – šādi virsraksti gandrīz ik dienu parādās visos Latvijas ziņu portālos, tomēr cilvēki turpina uzķerties uz dažādu neliešu lamatām. Krāpnieki kļūst arvien radošāki, lai tiktu pie kārotā – svešas naudas, ko daudzi, ilgi nedomādami, arī ieskaita šo negodprātīgo cilvēku kontos. Lai gan par to tiek runāts daudz, vēlos glābt vismaz vienu vai divus nākamos upurus, cerot, ka mans stāsts viņus sasniegs, daloties ar nesen piedzīvoto – bērna kliedzieniem telefonā un veikalā novēroto pārdevēju, kura izmisumā zvanīja savai mātei, lai pārliecinātos, ka viņa nav nokļuvusi slimnīcā.
“Mammu, palīdzi”
Pirmais gadījums. Mierīgā darba dienas rītā man zvanīja nepazīstams numurs. Pacēlu telefonu. Klausulē bija neilgs klusums, kam pēc knapi dzirdama pīkstiena sekoja maza bērna kliedzieni krievu valodā: “Mammu, palīdzi…” Nometu telefonu. Pirmkārt, jau tāpēc, ka mans bērns krievu valodu nepārvalda, otrkārt, tāpēc, ka mans bērns tajā brīdī vēl saldi gulēja, jo nebija bērnudārzā. Bet ja runātu… Vai es būtu rīkojusies citādi? Noteikti nē. Būtu piezvanījusi bērnudārza audzinātājai, auklītei, vadībai vai, sliktākajā gadījumā, ja neviens neceltu telefonu, aizbraukusi uz bērnudārzu, lai pārliecinātos, ka viss ir kārtībā. Pastāv ļoti maza ticamība, ka izglītības iestāde nesazinātos ar vecākiem, ja kaut kas tik tiešām būtu atgadījies.
Ja runājam par bērniem, kuriem jau ir mobilie telefoni – piezvanām viņiem pašiem, paskatāmies, kad viņi pēdējo reizi bija “online”, lejupielādējam aplikācijas, kurās varam sekot līdzi bērna atrašanās vietai. Mūsdienu digitālajā laikmetā ir tik daudz iespēju, kā pārliecināties par bērna drošību, ka būtu muļķīgi tās neizmanot. Jo krāpnieki diemžēl tās izmanto. Visos iespējamajos veidos.
Māte, kas nokļuvusi slimnīcā
Otrs gadījums. Staigājot pa tirdzniecības centru, nejauši vai jauši iemaldījos kādā pavisam nelielā veikalā, kurā pārdevēja tieši tajā brīdi saņēma zvanu no, kā noprotu, nepazīstama numura. Viņa pacēla telefonu, klausījās, neko nesakot, pārtrauca zvanu un izskatījās apjukusi. Jāpiebilst, ka sieviete uz zvanu atbildēja krievu valodā. “Laikam krāpnieki,” viņa man noteica. Vaicāju, kas atgadījies. Satrauktā sieviete atvainojās un teica, ka piezvanīs savai mammai, lai pārliecinātos, ka viņai viss ir labi, jo tikko saņēmusi zvanu ar paziņojumu, ka viņas māte nokļuvusi slimnīcā un ka viņai steidzami nepieciešama nauda.
Viņas māte pacēla telefonu, un izmisums no viņas sejas pazuda, kad māte apstiprināja, ka viņa ir mājās sveika un vesela. Labi, ka viņa pacēla telefonu. Bet ja nebūtu pacēlusi? Ko tad? Ieteikums, pa kuru esmu dzirdējusi un kas, manuprāt, var glābt ne vienu vien upuri – vienoties par kādu konkrētu frāzi vai faktu, ko zina tikai savējie. Piemēram, sarunas laikā pajautāt: “Kā sauca mūsu suni, kad dzīvojām laukos?” Ja cilvēks, kas zvana, to nezina — skaidrs, ka viņš nav savējais.
Nelielais uzvaras smaids
Regulāri savu vecmāmiņu izglītoju par visām krāpnieku shēmām un iesaku to darīt arī citiem – stāstīt bērniem, vecākiem, vecvecākiem un kaimiņiem. Reiz arī viņa saņēma zvanu (arī krievu valodā) un pasūtīja dillēs krāpniekus ar visiem viņu jautājumiem un piedāvājumiem. Kad viņa man to stāstīja, viņas sejā bija tas nelielais uzvaras smaids. Ne jau par to, ka kādu “uzveikusi”, bet par to, ka viņa kontrolēja situāciju un pierādīja, ka vecums nenozīmē naivumu.
Pat ja sirds sāk dauzīties un prāts sāk gleznot šausmu scenārijus, jācenšas saglabāt vēsu galvu un pārbaudīt informāciju patstāvīgi. Krāpnieki cer uz paniku un impulsīvu rīcību un nereti izvēlas vecākus cilvēkus, jo tie ir vieglāk ievainojami. Pat vienkārša frāze “Jūsu meita ir nelaimē!” var viņus pilnībā apmulsināt. Ļoti svarīgi ir izglītot un regulāri atgādināt viņiem par šīm situācijām — runāt, runāt un vēlreiz runāt!
Ja arī tev ir kāds stāsts par krāpniekiem, padalies ar to, sūtot uz e-pastu [email protected] vai sadaļā “ZIŅO”. Tieši personīgi, īsti stāsti ir tie, kas aizķer sirdis un var glābt kaut vienu cilvēku no kļūšanas par krāpnieku upuri — tā būs milzīga uzvara.
